Saruna ar rakstnieci Kristinu Sabaļauskaiti. Atmiņas par noslēpto laiku
Klajā nākusi lietuviešu mākslas zinātnieces un rakstnieces Kristinas Sabaļauskaites vēsturiskā romāna Silva rerum ceturtā, pēdējā, daļa par Norvaišu dzimtas vēsturi Lietuvas teritorijā. Stāstu rakstniece balstījusi uz reāliem notikumiem un biogrāfijām, savijot tās maģiskā vēstījumā par dzimtas mantojumu, postošām kaislībām, īstenību un zemapziņu, jūdaismu un libertīniem un četrām dabas stihijām – uguni, ūdeni, gaisu un zemi.
Romāns Silva rerum tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem lietuviešu literatūrā pēdējās desmitgadēs, visas četras daļas tulkotas latviski un poliski. 2016. gadā tas iekļuva starp prestižās Viduseiropas literārās balvas Angelus finālistiem. Kristinas Sabaļauskaites viesošanās laikā Latvijā Neatkarīgā aicināja uz sarunu rakstnieci.
- Kāda ir sajūta, kad romāns, pie kura strādājāt vairāk nekā desmit gadu, nu beidzot ir pabeigts un, cik no jums noprotams, tam arī nebūs turpinājuma?
- Romāna Silva rerum pēdējā daļa Lietuvā iznāca 2016. gadā, tāpēc pabeigtības sajūta man jau pārdzīvota. Lietuvieši bieži uzdod jautājumu, vai Silva rerum būs piektā daļa, un es uzreiz varu pateikt - nebūs. Viss ir ļoti vienkārši - to, ka būs četras daļas, es iekodēju jau pašā sākumā - tur parādās četri pulksteņi, kas ceļo no romāna daļas uz daļu, no vienas paaudzes uz nākamo. Un vēl, protams, četru elementu koncepts - pirmais ir zeme, otrais - gaiss, trešais - uguns, ceturtais - ūdens.
- Vai varam atgriezties laikā pirms 20 gadiem, un jūs varētu izstāstīt, kā dzima šīs tetraloģijas ideja? Pirms sākāt rakstīt, desmit gadu jūs esot vākusi faktus un informāciju šim darbam. Vai uzreiz zinājāt tam pielietojumu un mērķi?
- Es rakstīju savu doktora darbu mākslas vēsturē, strādāju ar dokumentiem, vēsturiskiem avotiem, biju pārņemta ar vēsturisku personu dzīvēm un neticamiem stāstiem, kas ar viņiem saistīti, un visu laiku domāju par to, ka patiesībā tas ir lielisks materiāls mūsdienu vēstures romānam, domāju - kāpēc neviens to neraksta? Šī ideja manī rūga apmēram desmit gadu, pat vairāk, un visbeidzot nolēmu, ka ir pienācis īstais laiks pamēģināt.
Šis darbs bija mana debija literatūrā, pirms tam neko nebiju publicējusi. Protams, es biju daudz strādājusi ar tekstu kā zinātniece, vēlāk - kā žurnāliste, bet šis darbs bija mans pirmais mēģinājums daiļliteratūrā.
- Romāna četras daļas rakstītas kā vēstījums, bez dialogiem, lai gan ir skaidrs, ka tieši šī forma lasītājam atvieglo uztveri.
- Tam ir vairāki iemesli. Pirmais, es diezgan sāpīgi apzinājos, ka šis senais kultūras laikmets ir kā absolūts klusums mūsdienu lasītājam. Lielākā daļa manu varoņu romānā runā poliski, universitātē - latīniski, bet 18. gadsimta otrajā pusē - franču valodā, nevis lietuviešu valodā, jo tikai 18. gadsimta pašās beigās viņi sāk ieinteresēties par lietuviešu valodu un sāk to atdzīvināt. Piemēram, Viļņā 18. gadsimtā bija četri rajoni - katoliskais (poļu-lietuviešu), vecticībnieku (pareizticīgo), ebreju un protestantu (vācu). Pilsētas etnisko bildi papildināja universitāte, kurā ļoti spēcīga bija latīņu tradīcija, pilsētā bija daudz spāņu advokātu, itāļu muzikantu. Es negribēju tulkot, imitēt, un es apzinājos, ka šis būs ģimenes stāsts, bet ģimenē taču vēsturi tālāk nodod verbāli, ir tā - visi apsēžas, un kāds sāk stāstīt savu ģimenes stāstu, teiksim, vecmāmiņa vai vectēvs mazbērnam. Lietuviešiem ir brīnišķīgs vārds - sakme, un tas nozīmē tieši verbālu atskaiti.
- Trīs gadsimti, kurus jūs aprakstāt, tiek dēvēti par melno periodu Lietuvas vēsturē. Kāpēc izvēlējāties tieši šo periodu?
- Gribēju uzrakstīt grāmatu par lielo badu un mēri Viļņā 17. gadsimtā, par Ziemeļu karu. Pēc tam nolēmu, ka būtu drūmi lasītāju uzreiz iemest mēra epicentrā. Tā sāku rakstīt par grāmatas varoņu jaunību, par viņu pieaugšanu no tīņa gadiem. Sākot rakstīt, es biju ļoti pārliecināta, ka šis būs grūts un mokošs darbs - četras grāmatas, un es biju pārliecināta, ka procesa laikā noteikti mainīšos kā autore, tāpēc es katru periodu saistīju ar konkrētu laika periodu konkrēta cilvēka dzīvē. Pirmā grāmata ir par pusaudžiem, ļoti jauniem cilvēkiem, otrā - par trīsdesmitgadniekiem, trešā - par pusmūža krīzi, ceturtajā ir uzsvars uz vecumdienām. Tas ļāva man pašai nobriest.
Es gribētu paskaidrot, kāpēc šis periods tiek uzskatīts par vistumšāko Lietuvas vēsturē. No 16. līdz 18. gadsimtam Lietuva kopā ar Poliju bija liela impērija, tai bija būtiska loma Eiropas ģeopolitikā. 18. gadsimta otrajā pusē bija vienošanās starp Krieviju, Prūsiju un Austriju par Polijas-Lietuvas kopvalsts teritorijas sadalīšanu. Un pirmais, kas tika darīts - vēsturiskās atmiņas tīrīšana par mūsu valstīm, savukārt cariskā Krievija rīkojās pēc principa - divide et impera (skaldi un valdi), proti, poļus un lietuviešus apzināti pretnostatīja, un tas izrādījās veiksmīgi iepriekšējo trīs gadsimtu vēstures deformēšanā, lai gan Polijas un Lietuvas kopvalsts vēsture bija ļoti sekmīga, bija ļoti daudz nozīmīgu militāru uzvaru un izcilu sasniegumu kultūrā. Šīs atmiņas tika deformētas arī padomju laikos, šos trīs gadsimtus dēvējot par melno periodu, bet, protams, tā nebija taisnība.
Man personiski tas bija visinteresantākais periods, es rakstīju doktora darbu mākslas vēsturē par 17. gadsimta mākslu Polijas un Lietuvas federācijā, es zināju šo periodu un jutos ļoti labi šajā tēmā. Silva rerum aprakstu laikmetu, kam lietuviešu kolektīvā atmiņā ir negatīvas blaknes, padomju laikos skolās mācīja, ka tie bijuši šausmīgi 300 gadi, kad poļu šļahta nodzēra valsti, bet es poļu šļahtu aprakstu pozitīvi, un lietuviešiem patīk manas grāmatas.
Kopš Lietuvas neatkarības atjaunošanas vēsturnieki ir daudz pētījuši iepriekšminēto periodu, bet kaut kādu apstākļu dēļ tas nav iegājis lielākas sabiedrības daļas atmiņā. Tas ir tik skaists periods, bet mēs par to tik maz zinām - bija tik daudz izcilu mākslinieku, filozofu, domātāju, tika radīti izcili arhitektūras pieminekļi, bet liela daļa sabiedrības joprojām to uzskata par sliktu un mazvērtīgu periodu. Es gribēju parādīt, cik skaists tas bija.
- Vai šai izvēlei ir kāds sakars arī ar to, ka jūsu dzimtai ir poļu saknes?
- Manā dzimtā ir poļu saknes, mans vecvectēvs ir no Polijas, ģimenē runāja poliski, bet manas ģimenes politiskā identitāte bija lietuviska. 20. gadsimta sākumā, kad sākās nacionālā atdzimšana, visi mācījās lietuviešu valodu un aktīvi iesaistījās lietuviešu kultūrā.
- Nav noslēpums, ka lietuviešiem un poļiem joprojām ir sarežģītas attiecības. Vai jūsu darbu var uzskatīt par zināmā mērā lietuviešu un poļu attiecību reabilitāciju?
- Nedomāju, ka manis aprakstītajos gadsimtos notika kas krimināls, tāpēc - nav ko reabilitēt.
- Vai Norvaišu ģimene ir reāla?
- Tā ir reāla ģimene no muižniecības vidusslāņa, tēli ir vēsturiski, un, iespējams, vispazīstamākais ir tēls, kas aprakstīts ceturtajā daļā - Viļņas universitātes profesors bija labi zināms vēstures un matemātikas profesors, bet interesantais ir tas, ka, rakstot ceturto daļu un pētot viņa biogrāfiju, atradu daudz vairāk informācijas nekā viņa oficiālie biogrāfi. Iespējams, tāpēc, ka man bija iespēja veikt pētījumus Anglijā, un tas bija ļoti interesanti, iespējams, tā es guvu pilnīgāku ainu par šo personu.
- Kā jūs pati skaidrojat šīs grāmatas popularitāti Lietuvā un Polijā, mazākā mērā - Latvijā?
- Nezinu atbildi uz šo jautājumu, nemāku izskaidrot. Kad es rakstīju, es domāju, ka tas varētu būt interesants kādam, kurš interesējas par Viļņas vēsturi, mūsu kultūras Eiropas dimensijām, bet grāmatas popularitāte Lietuvā man bija pārsteigums.
- Tomēr šis stāsts tālāk Eiropā nav aizgājis?
- Domāju, ka nav iespējams paredzēt kāda literāra darba panākumus.
- Esat uzrakstījusi romānu četrās daļās, kas tiek uzskatīts gandrīz vai par himnu Viļņai, pati esat veidojusi maršrutus pa Silva rerum vietām Viļņā, bet kā jūs varat dzīvot bez savas dzimtās pilsētas?
- Es nedzīvoju bez Viļņas.
- Kopš 2002. gada jūs dzīvojat Londonā.
- Jā, bet manas vecāku mājas joprojām ir Viļņā, un tur esmu ļoti bieži, gandrīz katru mēnesi. Man ir sajūta, ka man ir divas mājas, man nav sajūtas, ka esmu noslēgusies no Viļņas.
- Vai, dzīvojot starp divām mājām, nepietrūkst stabilitātes?
- Nezinu. Es sevi uzskatu par diezgan stabilu personību, bet man nepatīk monotonisms, tāda noteikti nav mana dzīve, tā ir konstantā kustībā.
- Ko darāt Londonā?
- Sākumā biju korespondente Lietuvas laikrakstam, bet tad man piedzima bērns, tad es, kas var darīt vairākus darbus vienlaikus, apjautu, ka žurnālistiku, literatūru un mātes pienākumus nevaru apvienot. Iesaistos dažādos man interesantos zinātniskos projektos, piemēram, lietuviešu - poļu sadraudzības kultūras pētījumos.
- Kā raugāties uz mūsdienu lietuviešu literatūru, kāds šis laiks ir lietuviešu literatūrai?
- Uzskatu, ka tieši šobrīd lietuviešu literatūrā ir zelta laikmets. Un tam ir vienkāršs cēlonis - pēc ļoti ilga apspiestības un cenzūras perioda, kas beidzās pirms teju 30 gadiem, lietuviešu literatūra ir uzaudzējusi muskuļus, un nu mums ir bijusi iespēja attīstīt neizmantotās iespējas gan žanros, gan starptautiskajos sakaros. Tajā pašā laikā lietuviešu autoriem ir unikāla pieredze padomju režīma laikā, rakstot par drāmām Otrā pasaules kara laikā, kas joprojām ir svarīgi Lietuvā, par šo laiku tiek izdotas ļoti daudz grāmatu. Pagātnes vēsture joprojām ietekmē mūsu dzīvi, un kādreiz piedzīvotās drāmas ļauj saprast to, kas notiek mūsdienās. Domāju, ka literārā dzīve Lietuvā runā daudz plašākā starptautiskā kontekstā. Es dzīvoju Londonā, daudz laika pavadu arī Polijā, domāju, ka šobrīd, juku un nemieru laikā pasaules politikā un kultūrā, literatūra mēģina atrast atbildes uz šiem jautājumiem.
- Kuriem?
- Vēsture, migrācija, seksuālā identitāte, dzimuma identitāte. Dodot balsi cilvēkiem un sociālām grupām, kas ilgu laiku ir klusējušas. Un tas ir ļoti nopietni. Turklāt tieši sieviešu radīta literatūra kļūst arvien nozīmīgāka un svarīgāka. Arī mazu tauta radīta literatūra kļūst arvien pamanāmāka, un, iespējams, tāpēc, ka tās sniedz tādas atbildes, kuras nespēj sniegt lielo valodu literatūra.
- Eiropa reizēm raisa līdzības ar nomaldījušos bērnu, kurš īsti nezina, kā sadzīvot ar jūsu iepriekš minēto, kā pret to attiekties, jo nav paša atbilžu, ir tikai citu noformulēti atbilžu varianti.
- Es uzskatu, ka ļoti nopietni spēki iesaistīti, lai mums liktu ticēt, ka mēs visu laiku būtiski kļūdāmies un nezinām atbildes notiekošajam. Mēs saskaramies ar milzu propagandu par to, ka vienota Eiropa ir neveiksme, ka šī ideja ir bankrotējusi. Tā nav patiesība. Redzam Austrumu spēku iejaukšanos vēlēšanās, smadzeņu skalošanu un noskaņošanu, atbalstu ultraspēku kustībām, un mums jāprot tam stāvēt pretī un aizstāvēt cilvēktiesības un demokrātijas liberālās vērtības. Tas ir mūsu pienākums.
- Vai jūs bijāt par vai pret breksitu?
- Man nebija tiesību balsot par šo izvēli, jo es neesmu pilsone.
- Tomēr jums jābūt kaut kādai attieksmei.
- Ja man nav tiesību savu attieksmi izteikt kā vēlētājai, tad to nedarīšu arī šajā intervijā. Ja man būtu tiesības to izteikt kā vēlētājai, es to darītu. Tagad nevajadzētu spekulēt par to, kas notiks, jo daudzas iespējas, kā saka, ir atvērtas.
Vēsture vienmēr ir konstantā mainībā, dažbrīd kaut kas uzpeld virspusē, arī daži spēki ņem virsroku. Šobrīd mēs dzīvojam konstantu sadursmju un konfliktu laikā. Tomēr, ceru, mēs apzināmies, ka brīvība, demokrātija, cilvēktiesības nav fakts, tas ir process, un par tām mums ir jācīnās ik dienu. Mēs nedrīkstam atslābt un uzskatīt, ka viss jau pabeigts, pat vissīkākajās un nenozīmīgākajās ikdienas izvēlēs mums jāiestājas un jāaizstāv šīs vērtības.
- Esat optimiste, skatoties nākotnē?
- Esmu reāliste. Mēs vispār varam ļoti daudz mācīties no vēstures. Man patīk poļu - britu vēsturnieks Ādams Zamoiskis - viņš teicis, ka bez vēstures dziļas izpratnes mēs nevaram saprast savu pagātni un nevaram prognozēt savu nākotni, tāpēc esam nolemti atkārtot pagātnē pieļautās kļūdas.
- Vai domājat, ka ir iespējama Baltijas valstu vienotība kaut kāda politiska veidojuma variantā?
- Pagājušajā gadā Londonas grāmatu tirgū tika reprezentētas Baltijas valstis. Ar kolēģiem no Latvijas un Igaunijas runājām par Baltijas valstu kultūras identitāti, un es domāju, ka nedaudz šokēju viņus, sakot, ka Baltijas valstīm vispār nav kopīgas kultūras vēstures. Vai varam nosaukt kaut vienu mākslas darbu, izrādi, dziesmu, literāru darbu, gleznu, ko visas trīs valstis varētu atpazīt kā kopīgu, izņemot vienu brīnišķīgu dziesmu - Bunda Jau Baltija (Atmostas Baltija)? Domāju, ka mūs vieno tikai un vienīgi kopīgas ģeopolitiskas intereses.
- Vai ar tām nav pietiekami?
- Vienmēr labāk ir iegūt draugus, nevis ienaidniekus.
- Daudzi tos uzskata tikai par vārdiem.
- Visi autoritatīvie un diktatoriskie režīmi vienmēr centušies notīrīt vēsturisko atmiņu, samazināt vēstures apguvi un to aizstāt ar propagandas klišejām. Tas ir nepārprotami un skaidri redzams - ticot kādam noteiktam stāstam, ko kāds ir iepotējis, cilvēks nepēta un neizzina pats, arī nemeklē atbildes un nedomā kritiski.
- Vai Silva rerum aprakstītajai dzimtai ir kāda saistība ar jūsu dzimtu?
- Ja tā būtu, es nekad to neatklātu.