Draugu un kolēģu atvadu vārdi Andrejam Žagaram
 
©f64

In memoriam. Andrejs Žagars (1958–2019).

«Līdz šim man dzīve visu laiku piespēlējusi iespējas, man tikai vajadzējis tās pieņemt un iet uz priekšu. (..) Man bijuši daudzi izaicinājumi, dažus esmu pieņēmis, no dažiem - atteicies. Šobrīd manī ir iestājies man neraksturīgs rāms miers. Šobrīd esmu apstājies, nevis apturēts vai nobremzēts, bet tieši apstājies savā skrējienā. Nevis lai slinkotu un pašpietiekamā bezdarbībā nīkuļotu, bet lai padomātu, sajustu un ieraudzītu to, ko neesmu ieraudzījis tad, kad esmu bijis skrējienā. Šobrīd esmu gatavs ne tikai pieņemt, bet arī cīnīties par jaunu izaicinājumu savā dzīvē. Un, zinot manas ambīcijas, tas varētu būt nopietns izaicinājums,» Andrejs Žagars intervijā Neatkarīgajai (2016. gada 24. marts).

Aina MATĪSA, pedagoģe:

- Pirmā saskarsme ar Andreju man bija Rīgas Kinoaktieru studijā, pēc tam - Dailes teātra 7. studijā. Andrejam bija zinātkāra, aizrautīga un aktīva daba. Tolaik vēl bija padomju sistēma, dzīve nepiedāvāja daudz iespēju, bet Andrejs tās meklēja pats. Spilgts piemērs - viņš kopā ar kursabiedriem aizbrauca uz Maskavu, kur tobrīd notika starptautisks kinofestivāls, stilīgi apģērbās, savā starpā jaunieši sarunājās latviski un franču valodā un tika iekšā pat ļoti ekskluzīvos seansos, jo tolaik ārzemniekus ļoti respektēja. Par tādiem gadījumiem saku - aktiermeistarība dzīvē. Un tas tika darīts tikai ar vienu mērķi - lai gūtu plašāku skatījumu uz pasaulē notiekošo. Manuprāt, Andrejs visu dzīvi bija līderis, nemiera gars, kas meklē jaunas iespējas braukt, redzēt, pārrunāt... Kad viņam piedāvāja darbu Operā, viņš izaicinājumu pieņēma, un es patiešām uzskatu, ka viņam izdevās Operu pacelt citā mākslinieciskā pakāpē un izvest uz starptautiskas redzamības ceļa.

Jau pašā sākumā bija skaidrs, ka Andrejs var būt labs kinoaktieris - tam viņam bija visi dotumi, bet vienlaikus skaidrs bija arī tas, ka teātrī viņam būs grūtāk, jo tolaik Dailes teātrī bija milzīga konkurence starp viņa vecuma aktieriem. Tomēr uzskatu, ka bija arī viss nepieciešamais, lai viņam varētu veidoties laba dramatiskā aktiera karjera, ne velti viņam, ienākot teātrī, uzreiz tika iedota Induļa loma izrādē Indulis un Ārija.

Kad viņš strādāja Operā, viņš mani aicināja piedalīties savu pirmo iestudējumu mēģinājumos, biju klāt operu Pīķa dāma un Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta tapšanas procesam. Radošajam ansamblim viņš teica, ka esmu viņa skolotāja, kurai viņš ļoti uzticas, tāpēc grib, lai skatās, vai viņš nedarot muļķības...

Manā atmiņā Andrejs vienmēr paliks kā reformators labā nozīmē, viņš saprata, ka nekas nevar stāvēt uz vietas, ka viss attīstās, ka it visam jāiet līdzi savam laikam, jāmeklē jauni izteiksmes līdzekļi, ir jāriskē un ir jāuzdrīkstas, piemēram, koristei piedāvāt lomu. Ne visi režisori ir gatavi uz to, bet domāju, tieši Andrejam ir milzīga loma solistes Kristīnes Opolais karjerā. Andrejs vienmēr bijis jaunu ceļu meklētājs, ar kaismīgu mīlestību pret teātri tā visplašākajā nozīmē - sākot ar aktiermeistarību un režiju, beidzot ar kustību un vokālo mākslu. Es gribētu, lai mums tādu cilvēku ir vairāk, jo tad mēs nebūtu provinciāli, un mūsu māksla ietu tālu pāri robežām.

Gundars ĀBOLIŅŠ, aktieris un Andreja Žagara kursabiedrs:

- Manī apbrīnu vienmēr ir raisījuši cilvēki, kuriem ir drosme un apņēmība riskēt. Andrejs riskēja, ļoti riskēja, un interesanti, ka vienmēr arī uzvarēja. Tas man viņā vienmēr šķitis apbrīnas vērts - riska azarts. Un vēl viņš vienmēr prata ap sevi pulcēt talantīgus cilvēkus, savu komandu. Vienalga kuros projektos - biznesā, Operas vadībā, režijā. Atceros, ka jau studiju laikos viņš prata savai idejai piesaistīt, apkārtējos pārliecināt vai pat apburt, apdullināt - kā kuru reizi, bet izveidot savu komandu, hokejā to apzīmē kā «starta piecnieku».

Andrejs prata radīt iespaidu, ka ir ļoti stiprs cilvēks un vienmēr ļoti pozitīvs, tomēr domāju, ka bija arī brīži, kuros citi viņu neredzēja, kad viņš varēja tāds arī nebūt. Stiprs cilvēks vienmēr ir šķietamība, jo nekad jau nevar otrā cilvēkā ielīst.

Studiju laikā kinozinātnieces Valentīnas Freimanes uzdevumā mēs ar Andreju braucām uz Maskavu pēc filmām, tur esam visādos piedzīvojumos iekūlušies. Tomēr - ja viņš bija komandā, tad bija skaidrs - kaut kā izkulsimies no nepatikšanām, un mēs izkūlāmies arī. Piemēram, esam skrējuši pakaļ jau ejošam vilcienam Maskava-Rīga ar milzīgajām filmu bundžām rokās, paši lēcām un bundžas metām jau ejošā vilcienā.

Nora IKSTENA, rakstniece:

- Andrejs Žagars bija lielisks. Vienkāršs un elegants, smalks un savējais. Es redzu Andreju viņa mīļajā Osirisā, vienmēr skrejošu, pozitīvu, smaidošu. Jūtu viņa lielo, spēcīgo, draudzīgo apkampienu. Viņš savus draugus uzrunāja deminutīvos - Noriņa, Indriņa. Domāju, ka viņš, kā visi lielie cilvēki, savā dzīvē jutās vientuļš. Bet Andrejs deva Latvijai tik daudz - filmas, Operu, savu sirsnību. Kad nelaikā aiziet tādi cilvēki kā viņš, ir pārlieku grūti un smagi. Atliek vienīgi ticēt - Andreja dvēsele nokļūs debesīs, kur tai ir pelnīta vieta.

Indra LŪKINA, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktore:

- Andrejs ir manas dzīves ļoti būtiska daļa. Mēs iepazināmies jaunībā, kļuvām draugi, pēc tam kļuvām domubiedri, pēc tam - kolēģi. Arī ģimenes locekļi, jo abām manām meitām Andrejs ir onkulis. Dažādos dzīves posmos liktenis mūs cieši savijis gan cilvēciski, gan personiski, gan profesionāli. Andrejs ir ļoti īpašs ar to, ka, pateicoties viņam, daudzi cilvēki ir sanākuši kopā, izveidojuši ciešas draudzības, pat ļoti tuvas ģimeniskas saiknes. Andrejam piemita talants ar sevi pulcināt cilvēkus.

Mūzikā tiek lietots apzīmējums «lielās formas», bet man gribas šo apzīmējumu teikt par Andreju - viņš ir lielo formu cilvēks, jo viņa sapņi, idejas un mērķi vienmēr bija ļoti augsti, lieli, apjomīgi, grandiozi. Ar «mazajām formām» Andrejs neprata strādāt. Un ar lielo ideju cilvēki dažkārt mazās sadzīves lietas pat nepamana, iet tām pāri. Par Andreju domājot, es reiz atcerējos slavenā vācu režisora Vernera Hercoga filmu Fickaraldo - par cilvēku, kurš, ejot uz savu mērķi, nerēķinās ar upuriem ceļā uz to. Andrejs bija ļoti sarežģīta personība savu ideju lielumā, turklāt, domāju, reti kurš viņam pietuvojās tik tuvu, lai varētu teikt, ka viņu patiešām pazina.

Tomēr ir apbrīnojami, kā Andrejs ir pratis cilvēkus vest aiz sevis, pārliecināt par savām idejām, saliedēt komandas lieliem mērķiem. Vismaz divās jomās Latvijā Andrejam ir milzīga ietekme - viņu pamatoti var uzskatīt par restorānu biznesa celmlauzi, viņš arī uzbūvēja mūsu Operas tēlu pasaulē, kas tagad ir starptautiski pazīstama un slavena.

Mākslā nemēdz būt tikai harmonisks process un ceļš, jo tur vienmēr saduras cilvēku ambīcijas, idejas, finanses un konkurence.

Indra VĪLIPSONE, Latvijas Radio kora mārketinga nodaļas vadītāja:

- Andrejs manā dzīvē ir bijis lielais skolotājs, maģistrālais cilvēks - to esmu teikusi visur un vienmēr. Lai arī viņa pakļautībā Operā strādāju tikai septiņus gadus, tieši viņa ietekmē esmu daudz ko izdarījusi un sasniegusi profesionāli arī citās darbavietās, jo vienmēr esmu strādājusi pēc viņa savulaik noteiktajiem profesionālajiem un kvalitātes uzstādījumiem. Savulaik Operā mēs visi aiz viņa gājām kā aiz bākas.

Augustā man bija smags brīdis dzīvē, lūdzu viņam profesionālus un cilvēciskus padomus, un viņš nekad neliedza savus padomus - bija gatavs stundām ilgi runāties.

Andrejs mums visiem iepotēja nepieciešamību pārredzēt kontekstu pasaulē - viņš mudināja mūs braukt skatīties, klausīties, redzēt, salīdzināt, jo tikai tā iespējams zināt kontekstu. Domāju, ka viņš pazina ļoti daudz cilvēku, bet savas dzimšanas dienas rītā man vienmēr bija īsziņa no Andreja ar sveicieniem. Vienmēr.

Andrejs ir neaizvietojams cilvēks. Nekad vairs nebūs tāda. Tāpēc manā sirdī viņš paliek tagadnes formā.

Katrīne PASTERNAKA, aktrise un Andreja Žagara kursabiedre:

- Nevaru par Andreju runāt pagātnē un NEGRIBU to darīt. Andrejs vienmēr ir bijis ātrākais no mums visiem, gudrākais, zinošākais, vispusīgākais, drosmīgākais... Un šobrīd man vārdi nav jāmeklē. Kamēr mēs domājām, tikmēr Andrejs izdarīja, kamēr sapņojām, tikmēr viņš realizēja. Viņš jau studiju laikā bija īpašs. Viņš bija lielisks kolēģis, draugs, krusttēvs mūsu Krišam.

Šī diena ir briesmīga savā nežēlībā, nežēlībā, kuru nevaram apstrīdēt, bet ir kas, ko gribu pateikt. Ir ļaudis, kuriem būtu jāatvainojas Andrejam, un viņi to zina, un zina arī to, ka NEKAD vairs to nevarēs izdarīt. Tā ir smaga nasta, tad nu nesiet to...

Marina REBEKA, operas soliste:

- Viņš bija ļoti aktīvs un diezgan talantīgs cilvēks, pilns ar dzīvi, ļoti darbīgs. Tieši tāpēc man šī ziņa bija ļoti negaidīta.

Ar Andreju kopā strādāju divos iestudējumos - esmu dziedājusi viņa iestudētajā operā Traviata, arī Lucia Di Lammermoor jaunais iestudējums bija ar mani. Man ar Andreju vienmēr bija ļoti viegli strādāt, jo viņš bija atvērts piedāvājumiem, jaunām idejām, improvizācijām, tas bija ļoti radošs darbs gan man, gan viņam - es teicu, ko domāju, bet tāda esmu bijusi vienmēr, tāds ir mans raksturs. Iespējams, man ar viņu bija citas attiecības tāpēc, ka es uz mūsu Operu atbraucu pēc studijām Eiropā, es jau biju gatava māksliniece, nevis te veidojusies kā māksliniece.

Manās atmiņās Andrejs paliks kā cilvēks, kurš ir atvērts piedāvājumiem, kurš ir pilns ar idejām, kurš ir ļoti darbīgs, īstenībā - dzīvespilns.