No piektdienas, 25. janvāra, uz lielajiem kinoekrāniem Latvijā skatāma jauna pilnmetrāžas spēlfilma Vecā dārza noslēpums. Ar šo piedzīvojumu stāstu ģimenei spēles kino debitē labi zināmais dokumentālo filmu režisors Olafs Okonovs.
Piedzīvojumu filma Vecā dārza noslēpums, kas paredzēta skatītājiem vecumā no sešiem līdz 12 gadiem, ir, kā apgalvo filmas veidotāji, «vitamīniem bagāta filma ar biedēšanu, lamatām un spoku». Četri bērni - Santa, Kaspars, Nils un Keita - labprāt ielavās un spēlējas bijušā rūpnīcas VEF inženiera, pensionāra Armanda vecajā dārzā. Armanda vienīgais sarunu biedrs ir papagailis Tesla, bet it visur pensionāra ikdienā izpaužas viņa inženiera prāts. Izrādās, ka Armanda dārzā ir ne tikai bites un dažādu krāsu ķirbji, bet arī kāds noslēpums, un tieši šis noslēpums ieinteresējis izmanīgu un naudaskāru uzņēmēju Kārli, un drīz vien savērpjas dažādi raibi notikumi, kuros iesaistās divi Kārļa palīgi. Skolas bērniem nākas risināt ne tikai mammas privāto dzīvi, bet arī piedalīties dārza teritorijas aizstāvēšanā, izmantojot mūsdienīgas tehnoloģijas. Un tad atklājas patiesais vecā dārza noslēpums... Bērnu lomās Roze Baumane, Niks Rapšs, Emīls Pohorželskis un Emīlija Jakubāne. Pieaugušo lomas atveido aktieri Agris Māsēns, Lauris Subatnieks, Imants Strads, Armands Berģis, Inga Alsiņa-Lasmane un Gatis Gāga. Filmas režisors inscenētājs ir Olafs Okonovs, režisore Gunita Groša, operators Mārtiņš Jurevics, māksliniece Kristīne Lasmane, komponisti Andris un Reinis Sējāni, bet kostīmu māksliniece - Berta Vilipsone.
Papagailis un četri bērni
Jaunās filmas bērnu auditorijai idejas autors ir filmu studijas F.O.R.M.A. producents Gatis Upmalis, kurš jau ir strādājis pie vairākām filmām bērnu auditorijai - Vectēvs, kas bīstamāks par datoru, Mazie laupītāji, Ūdensbumba resnajam runcim. «Gatis Upmalis ir Latvijā pazīstams kā bērnu filmu producents, un mēs jau kādu laiku ar Gati bijām runājuši par šādas filmas nepieciešamību un iespējamību. Runājām un darījām daudz ko, līdz beidzot ideja par filmu atrada iespēju realizēties,» saka Olafs Okonovs. Režisors līdz šim strādājis pie vairākām dokumentālām filmām, bijis arī televīzijas raidījumu un šovu veidotāju komandā, un šī ir viņa debija spēlfilmas žanrā. Kad nācis piedāvājums strādāt pie spēlfilmas, režisoram šaubu nav bijis - ja ir iespēja, tad labāk to izmantot, turklāt ikvienam režisoram gribas uztaisīt «savu spēlfilmu». Turklāt viņš uzskata, ka mēdz būt filmas kā dvēseles kliedziens, kurā jāizsaka sava sāpe, nācijas liktenis, un tā var raksturot Olafa Okonova veidotās filmas par māksliniekiem - Džemmu Skulmi, Borisu Bērziņu, Imantu Lancmani, Intu Celmiņu un Edvardu Grūbi. «Šajā filmā ir ekskluzīva iespēja nežēloties ne par likteni, ne par apstākļiem, bet taisīt kaut ko rotaļīgu. Vien tikai jāizvēlas pareizie cilvēki, darba procesā jāaizrauj viņi un jātaisa foršs darbiņš savam priekam. Man šī filma patiešām ir izaicinājums, bet vienlaikus tā ir arī savam priekam. Protams, arī savas varēšanas parādīšana, ka es tomēr tieku galā ar papagaili un četriem bērniem,» smaidot saka Olafs Okonovs, piebilstot, ka liela palīdzība nākusi no filmas otras režisores Gunitas Grošas, jo darbs bijis ļoti intensīvs, tāpēc daudz ko nācies darīt paralēli, piemēram, mēģinājumus ar aktieriem. «Tā ir amatnieka lieta - ja esi galdnieks un tev jātaisa ķeblītis, to var uztaisīt pavirši, bet var uztaisīt ļoti labu, stabilu, neplīstošu, skaistu un patīkamu lietošanā, ar kuru ikvienam būs labas attiecības. Pamēģiniet ar nenopietnu attieksmi uztaisīt labu ķeblīti. Tieši tāpat jāveido filma.»
Ne tikai bērnu auditorijai domātu filmu veidošanā viens no būtiskiem faktoriem ir scenārijs, un filmas Vecā dārza noslēpums stāsta rakstīšana uzticēta igauņu autoram Mihkelam Ulmanam, kurš tiek uzskatīts par vienu no profesionālākajiem bērnu un ģimenes filmu scenāriju autoriem Igaunijā. Viņš ir arī Igaunijas un Somijas kopražojuma piedzīvojumu ģimenes filmas Zupas pilsētas slepenā biedrība (Supilinna salaselts/ Secret Society of Souptown, 2015) scenārija autors, kas līdz šim ir skatītākā ģimenes filma Igaunijā. «Gadu gadiem esmu skatījies Holivudas filmas, galvenokārt Pixar studijas ražojumus, kurām ir brīnišķīgi izstrādāti scenāriji. Teiksim, filmā Vāģi ir vairākas paralēlās līnijas, un jebkurai šādai filmai ir jāstrādā vismaz trīs līmeņos - izklaidējošā, attiecību un izglītojošā līmenī. Tas šajā filmā ir - ir notikumi, ir mammas attiecību līnija un ir vēstījums par inženieri no Latvijā kādreiz tik slavenās rūpnīcas VEF,» stāsta Olafs Okonovs. Protams, ka ikviena latviešu filma vienmēr tiek salīdzināta ar citviet pasaulē veidotajām, bet režisors uzskata, ka vietējais skatītājs vienmēr sagaida arī atpazīstamus saturiskus un vizuālus kodus. «Protams, vienmēr ir jautājums par gaumi, stilu un arī iespējām, piemēram, specefektiem. Mūsu iespējas ir ierobežotas, un varam to, ko varam, bet to, ko varam, ir jāizdara godīgi. Ir viens burvīgs teiciens - dari tā, kā ir jādara, un būs tas, kas būs. Mēs nevaram konkurēt ar filmām, kurām 500 vai 1000 reižu lielāks budžets, un, to sakot, es nepārspīlēju, tomēr mēs varam konkurēt ar attieksmi un vēstījumu. Sakarā ar Ziemassvētku un Jaungada svinēšanu gada nogalē bija daudz piespiedu brīvdienu, daudz skatījos kabeļtelevīziju, vērtēju attēlu un vides kvalitāti, aktieru spēli, skatījos un sapratu - ar šo filmu jeb produktu mēs izskatāmies pieklājīgi. Jā, šī filma nav nacionālais eposs, skaidrs, ka šī filma ir, ja tā var teikt, nišas produkts, bet tai būs sava loma.»
Visēdājs profesijā
«Cilvēkam, kuram nav pastāvīgas darbavietas, kurš ir brīvmākslinieks, un es tāds esmu, dzīve ir atkarīga no tā, cik bieži zvanīs telefons un kurš zvanīs,» atzīst Olafs Okonovs. Un zvanīšanas intensitāti un kvalitāti nekā arī neesot iespējams ietekmēt, vien darbi, ko uzņēmies, vienmēr jāizdara maksimāli labi. «Atkārtošu man mīļu teicienu - dari vislabāk to, ko vari izdarīt, un būs, kas būs. Es uzskatu, ka visus darbus es daru arī sevis pēc, jo nav jau jēgas sevi mēģināt piemānīt. Turklāt mani darbi ir publiski, un man ir atbildība par to, ko es pavairoju, kas ir mana darba vēstījums. Ja ar savu darbu sasniedzu cita cilvēka apziņu, tad svarīgi ir tas, ko es varu viņam pateikt. Es neesmu tas gadījums, kas interesējas tikai par tirāžu, bieži vien man kvalitāte ir svarīgāka par kvantitāti. Vēstījums ir svarīgs. Arī šajā filmā ir svarīgi tas, cik ļaunu uztaisīt ļauno, kurā brīdī nepazaudēt veselīgu pašironiju par to, ko dari. To dzīves izjūtu...» saka Olafs Okonovs.
Kino sabiedrībā viņš pazīstams ar savām dokumentālajām filmām par māksliniekiem, daudz strādājis arī televīzijas raidījumu veidošanā. «Ja Latvijā neesi iesaistīts mega lielajos kino projektos, tad darba ziņā jābūt visēdājam, ir jādara daudz kas - no komerciāliem pasūtījumiem un beidzot ar dokumentāliem projektiem,» atzīst Olafs Okonovs, kurš ir bijis arī realitātes šova Robinsoni režisors, strādājis pie televīzijas raidījumiem FutūrŠoks, Par lietu dabu, Viss notiek, Kopā un citiem. Kā daudzi citi viņa amata brāļi, strādājis arī reklāmas industrijā, bet vienlaikus bijuši projekti no pavisam «citas teritorijas», piemēram, veidojis Rainim un Aspazijai veltītu 29 sīkfilmu ciklu, koncertu sēriju ar koklētāju Laimu Jansoni Vienpadsmit un vēl daudz ko citu. «Var jau darīt ļoti dažādus darbus, ko māki labāk un varbūt arī ne tik labi. Man ļoti patīk kāpt kalnos, un tur vienmēr nonāc situācijā, ko iepriekš neesi paredzējis, pieredzējis un nemāki atrisināt, vismaz tā sākumā šķiet. Ja sāku atkārtoties, ja mans darbs mani pašu sāk jau garlaikot, tad dodiet man kaut ko tādu, ko es nemāku. Un dzīve parasti kaut ko tādu arī piespēlē. Vai domāju, ka mācēšu tikt galā ar četriem desmitgadīgiem bērniem, eleganti un vienkārši visu izdarīt? Tā jau ir tā dzīvošana, ka tiec galā ar to, ko nemāki. Arī amatnieks vienreiz taisa koka zirdziņu, citreiz - zārku. Ir jāapgūst nākamais līmenis. Jāmēģina pēc iespējas vairāk dzīves nodzīvot vienas laikā. Ja gribas nākamajā dzīvē tikt uz kādu vēl krutāku planētu par šo, tad vajag pacensties.»
Patriotisms starp Latviju un Gruziju
Pēc piedzīvojumu filmas Vecā dārza noslēpums pirmizrādes būs arī tikšanās ar skatītājiem un citi pienākumi, bet režisoram pagaidām vēl neesot konkrēta darba plāna. Visticamāk, aizbrauks uz sev mīļajiem kalniem. Šīs filmas uzņemšana, kas notika pērnā gada augustā un septembra sākumā, Olafam Okonovam paliks atmiņā arī ar to, ka tās laikā viņš apņēmis sievu. «Ļoti ilgu laiku dzīvoju viens. Tamāru satiku Gruzijā, viņa ir diplomāte, šobrīd abi dzīvojam Rīgā. Pagaidām, jo sievu var norīkot darbā uz jebkuru no 66 vēstniecībām pasaulē. Patriotisms mūsdienās necieš no tā, kurā pasaules vietā cilvēks dzīvo, fiziski atrodas, turklāt informācijas tehnoloģijas sniedz milzīgas iespējas saziņai,» uzskata Olafs Okonovs. Režisors varot dzīvot jebkurā vietā pasaulē, ja vien tas nepieciešams, bet, protams, ja būs piedāvājums veidot kino, viņš būs tur, kur tas taps.
Ar savu profesiju viņš «saslimdinājis» savu vecāko dēlu Aleksandru, kurš pēc Doma kora skolas beigšanas paziņojis, ka mūziķa ceļu neies, un iestājies Tallinas filmu skolā, bet šobrīd studē maģistrantūrā Latvijas Kultūras akadēmijā.
«Pa Ziemassvētku brīvdienām pārbūvēju visu virtuvi - nokrāsoju sienas, saliku skapīšus... Kaut ko praktisku darot, ļoti labi domājas. Manā profesijā ikdienā darbojamies ar failiem, ar kaut ko tādu, kas mirgo uz ekrāna, un reizēm gribas kaut ko vienkāršu - sniegu notīrīt, bedri izrakt, uzbūvēt un saskrūvēt.... Galvenais - nebeigt brīnīties. Ja beidz brīnīties, viss arī beidzas.»
***
• Režisors
• Dzimis 1973. gada 13. aprīlī
• Precējies, dzīvesbiedre Tamāra Pakhuridze ir diplomāte
• Dēli Aleksandrs (25) un Jēkabs (18)
• Absolvējis Ķelnes Starptautisko kino skolu (2005), Latvijas Kultūras akadēmiju (televīzijas režija, 2001). Latvijas Universitātē studējis žurnālistiku (1993-1995) un franču valodu un literatūru (1991-1993). Absolvējis Rīgas Franču liceju (1991)
• Kopš 2010. gada neatkarīgs režisors un producents dažādos projektos. Bijis radošais direktors reklāmas aģentūrā Alpha Baltic, strādājis HansaMedia, Delta Marketings, Latvijas Televīzijā (redaktors izklaidējošo raidījumu redakcijā), SIA Mikrofons (režisors, producents, radio raidījumu vadītājs) u.c.
• Veidojis dokumentālas filmas par mākslinieku Sutu dzimtu, Borisu Bērziņu, Intu Celmiņu un Edvardu Grūbi, par Imantu Lancmani, Džemmu Skulmi u.c.
• Bijis dažādu televīzijas raidījumu un realitātes šovu režisors
• Saņēmis Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps par debiju kino režijā ar filmu Boriss saka (2001) un LTV Gada balvu par labāko informatīvi dokumentālo raidījumu Viss notiek
• Intereses - mūzika, aviācija, kalni
