Arheologs Artūrs Tomsons atšifrē zobenu daiļrunību
Jau no bronzas laikmeta cilvēku dzīve un karošana nebija iedomājama bez zobeniem. Nezinātājam tas daudz nepastāstīs, taču speciālistam – ļoti daudz. Arī arheologam Artūram Tomsonam.
Par to var pārliecināties jaunajā monogrāfijā Zobeni Latvijas teritorijā 7.-16. gs. Latvijā līdz šim nebija apkopojoša pētījuma, kas sniedz visaptverošu ieskatu ne tikai seno ieroču izgatavošanā, bet arī laikmeta ainā. Rakstot monogrāfiju par Latvijas teritorijā atrastajiem senajiem zobeniem, izvētīts viss zināmais par tiem. To darījis tāpēc, ka Latvijā šīm senlietām līdz šim nav īsti tikusi pievērsta pietiekama uzmanība. «Mums nav šādu grāmatu, kamēr lielākajai daļai mūsu kaimiņu tās ir. Jāpiekrīt kolēģim no Vēstures institūta: kamēr mūsu nacionālās historiogrāfijas plauktiņā nav šāda darba, tad tā līdz galam nav noformējusies. Man gribējās šo pāridarījumu novērst!» uzsver A. Tomsons.
Zobens, viņaprāt, ir daiļrunīgs arheoloģiskais avots. Ja, piemēram, senās rotas var sniegt informāciju par sava laikmeta garīgajiem priekšstatiem un rotkaļu prasmēm, darbarīki par amatniecību un tehnikām, tad ieroči, un īpaši zobeni, īpaši, ja iegūti zinātniskos izrakumos, speciālista rokās kļūst visai runīgi - atklājot ziņas par sava laikmeta sabiedrību, politisko ģeogrāfiju, seno tirdzniecības ceļu virzieniem un centriem, garīgajiem priekšstatiem u.c.
Jau no bronzas laikmeta
Zobenu rašanās meklējama bronzas laikmetā (1800.-500. g. p.m.ē.), kad tie parādās kā atsevišķa lietu kategorija. Tas nav darbarīks (kā, piemēram, cirvis), bet rīks, kas domāts tikai vienam specifiskam mērķim - nogalināšanai. No šā laika Latvijā zināms viens īsais zobens, kas atrasts Kokneses apkaimē. Pirmie lielie divasmeņu zobeni parādās ap 7. gadsimtu Kurzemes skandināvu kolonistiem, vairākums zobenu atrasti seno kuršu apdzīvotajā teritorijā. Par stereotipu, kas saistās ar šo kareivīgo cilti, no kuriem dāņi bijušies tā, ka piesaukuši savās lūgšanās, A. Tomsons pasmaida, jo patiesībā tas bijis Anglijā, bet lūgšanas teksts brīdinājis no skandināviem.
Zobeni daudz ko vēsta par tā īpašnieku un viņa cīņas prasmēm. Ja tas bija ar rakstainā tērauda asmeni - labāk no tāda vīra turēties pa gabalu. Latvijā šādi zobeni ir atrasti vien pieci, viens diemžēl mantrača guvums. Tie stāsta par sava laikmeta labākajām kalēju prasmēm, par materiāla kvalitāti. Un tā bija laba, jo to gatavošanas tehnoloģijas bija augstā līmenī. Dzelzs tika ievesta, jo vietējā purva rūda nav piemērota lielu un izturīgu kalumu izgatavošanai, tajā ir zems leģējošo elementu saturs. Cīņai neder ierocis, kas pēc dažiem cirtieniem salūst. 11. līdz 13. gs. jau dominēja no Rietumeiropas ievesti zobenu asmeņi, kuriem uz vietas gatavoja tikai rokturu detaļas. 13. gs. pāvests noteica rietumu tirgotājiem embargo, jo viņi pārdodot pagāniem pārtiku, zirgus, dzelzi. Kā tad tā? Tas taču pavēršoties pret krustnešiem pašiem. Viss gandrīz kā šodien saistībā ar starptautisko ieroču kontrabandu. Lielas atšķirības cilvēciskā līmenī nav.
Zobeni Austrumbaltijas iedzīvotājiem, kā jau pagāniem, salīdzinoši ilgi bija apbedījumu piedeva. Tāpēc Latvijas atradumi ir unikāli uz kaimiņu teritoriju fona, kur ieroču līdzdošana kristietības iespaidā izzuda jau ap 11. gs. Tas labi parāda, kāda bija šī sabiedrība līdz Krusta kariem un kas mainās vēlāk Livonijas laikā. Statistiski daudzskaitlīgākie zobenu atradumi ir ap 12. gs., vēlāk šis apjoms sarūk. Kāpēc? Tiek pieņemta kristietība, un mantu līdzdošana kā pagānisma palieka iznīdēta. Lai gan zobenus 14.-16. gs. izrakumos atrod maz, tomēr priekšstats, cik tie bija izplatīti, iegūstams jau no rakstītajiem avotiem. Piemēram, B. Rusova Livonijas hronikā spilgti aprakstītas bagāto pilsoņu dzīres 16. gs, kur pēc iedzeršanas nereti likti lietā smagi kaujas zobeni un ķirurgam pēc tam vairākas dienas bijis, ko darīt.
Vai iekarotajām tautām bija atļauti ieroči? No tiesiskā aspekta bija diezgan grūti aizliegt tos nēsāt, jo, piemēram, nazis bija pieejams visiem, saimniecībā lietojams. Bija gadījumi, kad sodu sarakstos nodarījumi ar nazi ir līdzvērtīgi pielīdzināti smagajiem kaujas rīkiem. Tā 13. gs. kodificētās latgaļu, lībiešu u.c. senās tiesības rāda, cik bija jāmaksā par dažādiem miesas bojājumiem, kur pieminēti dažādi ieroči.
Ieroču lietošanu sāka ierobežot, sākot ar 16. gs., tomēr vēl 15. gs. lauku saimniecību inventārā atsevišķos gadījumos minēti zobeni. Jo brīvie zemnieki nav nebrīvi, viņu paverdzināšana notika krietni vēlāk.
Paskatīties no cita rakursa
«Ja būtu iespēja pagriezt laika ratu atpakaļ, uz kuru gadsimtu gribētos aizceļot?» Šis jautājums A. Tomsonam liek mazliet iepauzēt. Viņš atzīst, ka tas liekot atcerēties laiku, kad strādājis skolā par vēstures skolotāju. Pamostoties pedagoga instinkts. Visa vēsture esot interesanta, un ik laikmets ir ar savu rozīnīti, tāpēc kādu posmu izdalīt esot grūti. Protams, tāpat kā tiem, ko saista Latvijas pagātne un kuri kādā dzīves posmā ir nodarbojušies ar vēstures rekonstrukcijām, viena no pieturas vietām būtu laiks pirms Krusta kariem. Vēlētos noskaidrot, cik tad patiesībā tālu baltu tautas bija nonākušas savā ceļā uz savu agrīno valstiskumu līdz liktenīgajam pagriezienam, kad tās iekļāva dzelžainās Rietumeiropas kultūras skavās.
Laiks pirms 13. gs. slēpjot daudz neatbildētu jautājumu, un būtu saistoši pacelt pagātnes aizkaru. Viens veids, kā to izdarīt, ir eksperimentālā arheoloģija, kas ļauj uz lietām (par kuru rakstītu avotu gandrīz nav) palūkoties no cita rakursa un atbrīvoties no jau ierastā redzējuma. Arī literatūra ir veids, kā to darīt - stingrāk vai brīvāk izturoties pie faktiem. Lai gan piemēri ar pagātnes izmantošanu ir dažādi, ir gan labi, gan ne tik ļoti. Piemēram, var labi redzēt, ka Jānis Lejiņš, pirms rakstīt grāmatu par Latvijas senvēsturi, veicis nopietnu priekšizpēti un viņa varoņi nedarbojas tukšā vietā - tur apakšā ir zināmie fakti par laikmetu. To nevarot ne salīdzināt ar filmu Nameja gredzens.
Varot jau saprast vēlmi celt pašapziņu un uzkurināt lokālpatriotismu, bet, vai tas jādara, jaucot pilnīgi nesavietojamas lietas? Tad jau tikpat labi, filmējot Dvēseļu puteni, strēlniekiem varētu izsniegt musketes vai kalašņikova automātus! Nav jāizdomā to, kā nav, vienkārši zināmais ir jāparāda interesanti. «Vēstures fakti nav ne pozitīvi, ne negatīvi - to pieskaņu dodam mēs paši kā sava laikmeta un vides produkti. Patiesībā vēsture ir veids, kā rosināt kritisko domāšanu un analītiskās spējas. Mūsu valstī ministriju un politiķu līmenī kaut kā joprojām jūk saprašana par vēstures jomas uzdevumu - uzskatot, ka tā var kalpot kā patriotisma celšanas līdzeklis, kaut vai nemitīgā epopeja ar Latvijas vēstures atdalīšanu un pievienošanu pasaules vēstures priekšmetam. Nu un mīts par mirstošā Oskara Kalpaka pēdējo pirmsnāves frāzi, kam vajadzēja leģitimizēt Jāņa Baloža nākšanu viņa vietā. Kā gan mēs varam zināt, ko viņš teica un vai vispār teica,» saka A. Tomsons. Tie ir notikumi pirms 100 gadiem, bet ko gan lai saka par laiku pirms 500 vai 1500 gadiem?!
Pagātnes apjūsmotāji un realitāte
Vienubrīd modē bija izdzīvošanas šovi, vienā no tiem tika inscenēta pirmo kolonistu ieceļošana ASV. Izrādījās, ka grūti to izdarīt, jo mainījies daudz kas - gan izpratne par reliģiju, gan savstarpējās sociālās attiecības. Tas pats ir ar pagātnes appoetizētājiem. Ir tāds termins eskeipisms, proti, tas notiek tad, kad cilvēks mēģina aizbēgt no ikdienas - vai nu kļūst par Zvaigžņu karu fanu, vai mēģina dzīvot pēc senču modes. Patiesībā mūsdienās tādu, kas tiešām spēj izdzīvot bez modernajiem palīglīdzekļiem, ir ļoti maz. Lielākoties pietiek ar bildēm sociālajos tīklos, kur var paspoguļoties vēsturiskā tērpā. Bet aiz kadra ir kafija, šķiltavas, piepūšamie matrači, degšķidrums, mobilie tālruņi.
Taču vēl 19. gs. ļaudis dzīvoja bez visa tā, un jāatzīst, ka viņi bija spējīgāki un adaptīvāki nekā mūsdienu digitālā paaudze. Cilvēkam pašiem nācās risināt problēmas. Lūk, jumts tek, gotiņai siens jāsagādā, arī liela daļa sadzīves priekšmetu paša rokām jāgatavo. Tie tad arī vēsturniekam ir labs palīgmateriāls, rekonstruējot pagātnes lappuses. Ja nezinošam cilvēkam poda suķe būs tikai māla gabals, tad speciālistam tas būs mozaīkas trūkstošais gabaliņš. «Tā ir tāda priekšstatu sistēma, ko mēs veidojam - vieni analizē vecās avīzes un veido statistiku, citi strādā ar arheoloģiskiem avotiem. Katrai no šīm jomām informatīvā atdeve atšķiras. Daudz palīdz jaunās tehnoloģijas, piemēram, tās dod iespēju no kauliem izvilkt DNS, pētīt genomu. Šobrīd diezgan strauji papildina senās Eiropas ģenētisko karti,» skaidro A. Tomsons. Igauņi pat aitām un kazām to noteikuši, tādā veidā pierādot, ka noteiktas sugas ienākušas ar vienu iedzīvotāju grupu, citas - ar citu grupu. Gluži kā kriminālistikā. Patlaban ir iespēja katram pašam noteikt sava DNS mantojumu. Starp citu, viņš tieši šobrīd to esot pasūtījis, vēl gan nav saņemta atbilde. Aptuveni jau zinot, kas viņš ir, taču griboties salīdzināt ar zinātniskajiem datiem.
***
Artūrs Tomsons
• Studējis Latvijas Universitātē. 2012. gadā ieguvis vēstures doktora grādu arheoloģijā, aizstāvot promocijas darbu Divasmeņu zobeni Latvijas teritorijā 9.-13. gs.
• Kopš 2007. gada strādā Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, ir LNVM Arheoloģijas nodaļas galvenais glabātājs.
• Piedalījies vairāk nekā 30 arheoloģiskajās ekspedīcijās, vadījis izrakumus Rīgas, Āraišu un Ludzas pilīs, Mežotnes senpilsētā, kā arī Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles viduslaiku kapsētā. Vairāk nekā 20 zinātnisku publikāciju autors.
• Nodarbojas ar senajām cīņām, organizē eksperimentālās arheoloģijas projektus, vada biedrību Latvijas Arheoklubs, lasa lekcijas LU HZF bioloģiskajā antropoloģijā, akadēmiskās vienības Austrums vecbiedrs.