«16 gadu vecumā izdomāju, ka skolas gaitas ir jābeidz, jo skola ir bezjēdzīga,» Dāvids smaida pilnīgi nepedagoģiski, un diez vai šo tekstu vajadzētu lasīt jaunajiem censoņiem. Kādā sporta stundā skolotājs izsmēja pusaudža Dāvida kreklu, un «visa klase rēca par mani». Otrs priekšmets bija latīņu valoda, kuras dēļ Dāvidam beigu beigās nācās pamest skolu. Viņš saprata: lai cilvēks būtu sekmīgs, skolas neko nelīdzēs – to vietā jāsāk dzīvot un strādāt.
Dāvids Kļaviņš, dzimis Vācijā astoņu bērnu ģimenē, patlaban dzīvo Ungārijā, ir klavierbūves ģēnijs. Sākotnēji, 16 gadu vecumā, bija doma kļūt par vijoļbūves meistaru, tomēr Dāvida mamma tik skaisti spēlēja klavieres, ka šis instruments «uzvarēja». Protams, ne jau visi, kuri noliedz skolu, kļūst par kādas jomas izcilniekiem. Dāvids kļuva. Pateicoties savai bezgalīgajai mērķtiecībai, zinātkārei un pārliecībai, ka parasto var uzlabot un pārveidot tiktāl, ka tas paliek par absolūti neparasto.
Līdz pilnībai vēl tālu
Nu neparastais top acīm redzams: Ventspils jaunās Mūzikas skolas telpās rītdien notiks pasaulē lielāko klavieru ieskandināšana. Šo klavieru «būvnieks» ir latvietis Dāvids Kļaviņš. Mūzikas skolas zālē blakus Bonnas ērģeļu būvniecības darbnīcas Johannes Klais Orgelbau un Jāņa Kalniņa Ugāles darbnīcas būvētajām stabuļu ērģelēm sāks skanēt uzņēmumā Klavins Piano Manufaktura KFF radītais klavieru modelis Klavins Modell 450.
Kas neparasts šajās klavierēs? Tās ir garās stīgas, kas vertikāli ievietotas metāla rāmī, un tās dod tembrāli sulīgu skaņu. Klavieru augstums ir 4,70 metru, un, lai uzsāktu spēlēt, piemēram, kādu Baha fūgu, pianistam vajadzēs uzkāpt pa speciālām kāpnēm, lai aizsniegtu 88 taustiņus. Šīm klavierēm ir būtiska atšķirība no parastā koncertflīģeļa: «Mūsu instruments skan ne tikai ievērojami spēcīgāk, bet arī divreiz skaidrāk. Zemākās stīgas, kuras ir garākas, basa reģistru veido daudz tīrāku, ja salīdzinām ar jebkuriem citiem koncertflīģeļiem pasaulē,» teic Dāvids.
Dāvids atceras, ka savulaik, strādādams Schimmel klavieru fabrikā Braunšveigā, viņš sāka strādāt arī klavieru veikalā. Toreiz viņš lūdzis savu darba devēju, kurš brauca uz Frankfurtes mūzikas mesi, parunāt ar Steinway klavierbūvētājiem, lai viņi kaut ko uzlabo savās slavenajās klavierēs. «Biju jauns un naivs,» turpina Dāvids, «bet Steinway direktors pateica, ka viņiem nekas nav jāuzlabo. Šī atbilde mani ļoti nokaitināja. Nu, kā?! Es taču katru dienu saskaros ar šo klavieru nepilnībām! Kas tā par aroganci - apgalvot, ka nekas nav uzlabojams?! Tad es sapratu, ka man jāiet savs ceļš. Sāku pētīt vecas klavieres un studēt - kāpēc tās skan dažādi. Atradu tajās daudz lielāku skaņu dažādību nekā modernajās klavierēs. Jo vairāk tās pētīju, jo vairāk manī brieda vēlēšanās pašam radīt klavieres.»
1976. gadā Dāvids nodibināja savu pirmo uzņēmumu, un jau 1985. gadā viņa fantāzijās parādījās lielās klavieres. «Man bija darbnīca ar ļoti augstiem griestiem. Vienu vakaru sēdēju un domāju: kāpēc darbnīcai ir tik augsti griesti? Skaidrs taču - lai uzbūvētu augstas klavieres! Man agri sāka krist uz nerviem koncertflīģeļi, jo tie bija tālu no pilnības, īpaši basu reģistri skanēja netīri. Es domāju: nu kā gan tie klavierbūvētāji varēja apstāties pie šāda instrumenta, apgalvojot, ka tā ir pati pilnība? Viņi uzskatīja, ka attīstība vairs nav vajadzīga, visi ir nonākuši ceļa galā, ar dažādiem mārketinga paņēmieniem iestāstot patērētājiem, ka nekas labāks par Steinway vairs nav iespējams,» spriež Dāvids.
Ginesa rekordi neinteresē
Pirmās klavieres, kas bija 3,7 metrus augstas, Dāvids uzbūvēja 1987. gadā. Viņš saprata, ka turpinās iet šajā virzienā. 2006. gadā kāds cilvēks uzaicināja Dāvidu uz Ameriku, lai tur izveidotu kopīgu klavierbūves firmu. Taču 2009. gadā pasauli pārņēma finanšu krīze, un amerikānis bankrotēja. «Un tad 2014. gadā liktenis man lēma iepazīties ar pianistu Nilsu Frāmu (Nils Frahm). Pirms tam zināju, ka klavierbūvētāji savulaik sadarbojās ar pianistiem, uzklausīja viņu vēlmes un kritiku, līdz ar to bija iespējams atbalstīt un ieviest inovācijas klavierbūvē,» turpina Dāvids.
Abu sadarbības rezultātā tika radīts Una Corda pianīns. «Uzlabojams ir pilnīgi viss,» teic klaviermeistars, «jo tehnika iet uz priekšu, top jauni materiāli, kompjūteri kļūs «gudrāki». Tāpēc šādas attīstības apstākļos palikt pie sasniegtā būtu neloģiski. Tā kā man ir gan analītiķa, gan dumpinieka daba, es gāju uz priekšu. Kāpēc ne tik strauji, kā būtu gribējies? Tāpēc, ka pagājušā gadsimta 80. gados nebija tādu interneta iespēju, kā ir tagad, nebija tādu iespēju izplatīt manas idejas.»
Dāvids sevi dēvē par nelabojamu optimistu, kaut arī dzīvē gadījies iekrist gan finansiālās, gan personiskās kļūdās. «Tagad man itin labi izdodas neatkārtot bijušās kļūdas, visus savus projektus redzu izdodamies, redzu vislabākās iespējas. Viss būs labi, ejam uz priekšu. Ja arī kas nebūs labi, tad mainīsim kursu! Manas dzīves eliksīrs ir progress. Progress visur - darbā, personiskajā dzīvē, ikdienā,» teic Dāvids. Viņš gan mazliet nožēlo laiku, kas zaudēts, dažus gadus neproduktīvi darbojoties, un viņš labprāt jau pirms 20 gadiem būtu sasniedzis to progresu, kādu izjūt šodien. Viņš uzskata, ka ir jābūt lielai pacietībai, lai gūtu panākumus. Dāvids uzskata, ka pirmās 3,70 metru augstās klavieres viņš uzbūvējis kādus 25 gadus par agru. Šo klavieru prezentācija notika 1987. gadā, bet tad vēl nebija nekādu sociālo tīklu, kas ļautu izplatīt informāciju par unikālo darinājumu. Toreiz Dāvids cerēja, ka viņu atbalstīs pianisti, tomēr - «mani nesaprata». Bija vien daži pianisti, kuriem neparastās klavieres šķita interesantas. Notika koncerti, Dāvids izdeva diskus ar klaviermūziku, tomēr komercdarbību nācās apstādināt: pietrūka finansējuma. Dāvids saprata, ka jānogaida.
Tagad viss ir citādi. Un lielākais gandarījums ir: «Cilvēki man raksta vēstules, kurās izteic sajūsmu, ka viņiem laimējies spēlēt uz manis radīta instrumenta. Esmu jau uzbūvējis 19 Una Corda instrumentu, bet lielās klavieres, kas tagad atradīsies Ventspilī, būs trešās.»
Iedvesmu nevar pasūtīt
Starp citu, Ventspils klavieres būs pasaulē lielākais instruments, un ventspilnieki varēs to pieteikt Ginesa rekordu grāmatai. Bet Dāvidu Kļaviņu tas sevišķi neinteresē, jo viņš nav godkārīgs. Drīzāk otrādi: viņam šķiet, ka tādi «rekordu ieraksti» tikai rada aizdomas par to, ka galvenais un noteicošais aspekts ir bijis klavieru augstums (4,7 metri), nevis skaņas kvalitāte un skaņas dinamika.
«Es būvēju mūzikas instrumentus, nevis mēbeles,» pasmaida Dāvids, «tāpēc nedomāju par to, cik skaistām manām klavierēm jāizskatās no ārpuses. Ja stīgām apkārt ir koka rāmis - kā parastām klavierēm -, tas ir bezjēdzīgi, jo tas tikai slāpē skaņu. Šodien tie mākslinieki, kuri spēlē pianīnus, parasti noņem no tiem visas liekās daļas, lai tās neslāpētu skaņu. Ja pirms 100 gadiem kāds būtu gribējis kādai mājsaimniecei pārdot «plikas» klavieres bez koka «apvalka», nekas nebūtu sanācis, mūsdienās attieksme ir mainījusies, jo galvenais taču ir skaņa.»
Bet kas ar putekļiem? - es kā mājsaimniece esmu norūpējusies par klavieru «labsajūtu». «Atveriet jebkuras klavieres - protams, pa apvalka spraugām tur būs ieskrējuši kādi pāris putekļi, bet tie nav drauds klavierēm. Ja jūs tas traucē, paņemiet putekļu sūcēju, un - lieta darīta!»
Dāvids atzīstas, ka nekad nav studējis klavierspēli un nav beidzis nevienu klasi mūzikas skolā. Un tomēr viņš spēlē klavieres, jo, kā pats saka, «ik dienu pastaigājoties pa taustiņiem, skaņojot klavieres, tu nevilšus iemācīsies arī spēlēt». «Man ir muzikālā dzirde, izprotu harmoniju, tāpēc labi protu improvizēt. To daru tad, kad man ir laiks, bet dvēselē - miers. Pats gan esmu kritisks pret savām improvizācijām, parasti tās ierakstu, lai varētu izanalizēt. Es kaut ko varu nospēlēt acumirkļa iedvesmā, es nevaru atkārtot savas improvizācijas. Esmu publicējis savas ierakstītās improvizācijas straumēšanas platformā SoundCloud, lai maniem draugiem būtu iespēja tās noklausīties. Reizēm sēžu pie klavierēm un spēlēju kādu stundu. Tad paklausos... Nē, garlaicīgi, tas nav labi... Bet ir reizes, kad jau pirmajās piecās minūtēs man izdodas radīt skaņdarbu, kas - kā pašam šķiet - ir ar vērtību. Tas notiek, pateicoties iedvesmai.»
Draugi Dāvidam ir teikuši: sniedz koncertus! «Es saku: nē! Jo es nezinu, vai tajā koncertvakarā man būs iedvesma. To es nevaru mākslīgi pasūtīt. Spēlēt pēc notīm? Nē, to es nemāku. Pēc notīm es nevarētu nospēlēt pat vienkāršāko dziesmiņu.»
Loģiski - Ventspilī
Pirms pāris gadiem komponists Jānis Lūsēns pasūtīja Dāvidam Kļaviņam uzbūvēt vienstīgu klavieres Una Corda. Tolaik tās bija gluži jauns izgudrojums, Eiropā bija tikai desmit šādu instrumentu. Par Dāvida Kļaviņa būvētajām klavierēm ir izteicies arī komponists Jānis Lūsēns: «Kļaviņa koncerta klavieru versijas akustiskā sistēma, stīgas un rezonators sola būtiski paplašināt iespējas pianistiem īstenot jaunas muzikālas interpretācijas. Pazīstamais klavieru repertuārs varētu tikt pasniegts pilnīgi jaunā skanējumā. Veidojot jaunu ieskaņojumu sērijas, tās varētu tikt izplatītas globālā līmenī, šādā veidā izceļot un veicinot Ventspils Mūzikas vidusskolas slavu kā unikālu vietu īpašiem klavieru koncertiem un skaņas ierakstiem. Paredzētais tehniskais aprīkojums, digitālās ierakstīšanas sistēma kombinācijā ar digitāli mehānisko atskaņošanas sistēmu dotu pilnīgi jaunas iespējas mūzikas uzvedumiem, kas papildus šā instrumenta īpašai skaņai būtu pievilcīgs moments, lai piesaistītu māksliniekus no visas pasaules.» (No žurnāla Kas Jauns).
Tas, ka meistara Kļaviņa 4,7 metrus augstās klavieres atradīsies tieši Ventspils Mūzikas vidusskolā, ir loģisks risinājums: tā pirmām kārtām būs lielākā mūzikas skola ārpus Rīgas. Tajā būs ap 500 audzēkņu, vairāk nekā 100 darbinieku. Mūzikas skolas telpas ir 6880 kvadrātmetru lielas, no tām - ceturtā daļa ir atvēlēta koncertzālei ar 600 vietām.
