Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Kultūra \ Personības

Grafiķis Roberts Koļcovs: Emocionāli trauksmains un eksistenciāli izmisīgs laiks

«PAVASARIS ir diezgan būtisks, jo sākas jauns cikls. No vienas puses, tā ir pilnīga iznīcība, jo, vairs nevarot jaunu ciklu uzsākt, vecie cilvēki mirst, bet, no otras puses – tas ir visa jaunā sākums, un tas atkal ir ļoti jauki,» saka mākslinieks Roberts Koļcovs. Izbaudot sauli un gaismu, kas mūs lutina, viņš pavasari iesāk ar jaunu personālizstādi © Dmitrijs Suļžics/F64 Photo Agency

«Pavasaris ir emocionāli diezgan trauksmains un eksistenciāli izmisīgs laiks. Daba mostas, jaunie dzimst, vecos dzen prom. Skumjais mijas ar priecīgo, bet praktiski – ir vairāk gaismas, ir vairāk jāiet ārā, un viss būs labi! Jo pat Jēzus tak šai laikā ir gan sists krustā, gan augšāmcēlies. Tas ir fantastiski, ko pavasaris nes,» saka grafiķis Roberts Koļcovs.

No 26. aprīļa līdz 18. maijam mākslas galerijā Putti aplūkojama viņa jaunākā personālizstāde Sienāža dziesmu gaidot. Izstādes atklāšana - rītvakar, 25. aprīlī, pulksten 18. Galerijā eksponētos darbus iespējams iegādāties.

Cikls par citronu

2019. gada pavasaris rīdzinieka sirdī ienāk ar botāniķa gadskārtējo sniegumu. Sienāža dziesmu gaidot ir visādi izdomāts un visādi izsapņots, bet nu, kad vasara un Latvijai simtgade, botāniķis ir gatavs gan herbārijam, gan ikebanai, gan kukaiņu vākšanai. Sienāžu vien Latvijā ir apmēram 27 sugas. Herbāriju burtnīcas ir sagatavotas, ikebana ziemas periodā ir kopta un lolota, un tauriņu ķeramais tīkliņš kukaiņiem ir blakus somai un zābakiem. Tā tiek pieteikta Robrta Koļcova jaunākā izstāde. Tās pamatu veido četras gleznas, kas ir cikls par citronu. Tās vienojošā dziesma ir citrona bioloģiski botāniskais ritms. Līdztekus tam ir iecerēts keramiskais meitenes tēls un vairākas neliela izmēra gleznas, kurās mākslinieka uzticība ir vērojama tāpat kā viņa dzidrajās acīs, kur neredz ne sarūgtinājumu, ne sāpes.

«Manuprāt, pavasaris nav personālizstādei īsti piemērots laiks. Jo ziema moka, vitamīnu nav, daudzi slimo. Arī es esmu slinkojis, gulējis kā lācis ziemas miegā. Un paldies Dievam, ka darbi, ko izstādu, nav tikai tumšajā laikā radušies,» stāsta mākslinieks, piebilstot, ka šī izstāde būs mošanās - ar cerību sagaidīt sienāža dziesmu

«Rudenī atzīmējos ar kalendāra prezentāciju un biju priecīgs par šo saikni ar cilvēci. Nav tā, ka baigi pavelkos no cilvēkiem, es ļoti labi jūtos viens un labprāt arī esmu viens, bet es arī apzinos, ka cilvēks principā ir sociāla būtne, kam ir vajadzīga sasaiste, mijiedarbība ar citiem cilvēkiem. Viņu klātbūtne un viedoklis ir ļoti svarīgs,» atzīst Roberts Koļcovs, piebilstot, ka daudzi viņa darbi aiziet prom pa citām mājām, aizmirstas, tāpēc izstāde, kurā apkopot to, kas ilgākā laika posmā sastrādāts, ir vajadzīga kā dabas parādība. «Komunikācija ar cilvēkiem ir brīnumaina, jo ir kāds laukums, kurā mēs satiekamies. Jo tu vari pieskarties viņiem tik jutīgās vietās, par ko pašam nav pat attālas nojausmas - tieši ar mākslu, kas, es domāju, arī ir mākslas galvenais uzdevums.

Ķermenis atsaucas un trīsuļo

«Manas sajūtas šobrīd ir duālas - no vienas puses, esmu samocījies, no otras - šausmīgi priecīgs. Jo, noņemot nost visu lieko, parādās visa tā sāls - ka tu gaidi to brīdi, kad viss panāks vaļā. Un sienāža dziesma ir fantastiska dabas parādība - es kā mušiņmakšķernieks jums galvoju, ka šis insekts, kā varam nosaukt sienāzi, visu laiku transformējas. No sākuma viņš ir ļoti maziņš, viņam nav skeleta, un viņu kopā tur ārējā čaula. Viņš visu laiku to met nost un kļūst arvien lielāks, vienā brīdī sāk lidot un vēlāk - arī dziedāt. Tas notiek kaut kad pēc Jāņiem, kad atkal viss sāk ripot uz leju. Un tas ir tas brīdis, kad vislabāk ir pie dabas, jo daba visu nolīdzsvaro,» sienāža dziesmu gaidot, stāsta Roberts Koļcovs.

Mākslinieks uzsver, ka viņš nevienu negrasās pārsteigt ar kaut ko nebijušu. Daudz vairāk šī izstāde ir grafiski vizuāls vēstījums par viņa pārdomām. «Nupat biju uz radinieka bērēm, un manī radās pārdomas par to, kurā vietā atrodas cilvēka dvēsele. Jo tajā, kā izskatāmies, ko runājam, kā komunicējam viens otru, manuprāt, dvēseles nav. Tā, iespējams, tajā piedalās, bet nedod informāciju, kur atrodas. Bet caur savu darīšanu un kustību, ko it kā esmu ekspluatējis gadiem, ko pazīstu un jau varu regulēt, es nonāku tādā punktā, uz ko ķermenis pārjūtīgi atsaucas un trīsuļo. Es jūtu, ka kaut kam pieskaros, bet nekādi nevaru saķert. Esmu tuvu, bet dabūt nevaru. Un atrašanās šajā punktā, tiekšanās pēc šīs sajūtas ir viens no iemesliem, kāpēc vispār kaut ko cenšos zīmēt,» stāsta Roberts Koļcovs. Viņaprāt, māksla ir starpnieks starp to, kur atrodas cilvēks un viņa dvēsele. Savukārt indikators, kas uz to atsaucas, ir ķermenis - esot tuvu tam, parādās šī trīsuļojošā sajūta. «Bet es negribu taisnoties, kāpēc taisu izstādi. Man to vajag, tas ir viens no iemesliem, turklāt - jau pārbaudīts. Jo, lai kā man agrāk patika teikt, ka man ir vienalga, ko citi domā, ka strādāju tikai sev, tā nav. Jā, tas varbūt skaisti skan, iespējams, efektīgi izskatās, bet - tā nav,» mākslinieks vaļsirdīgi atzīstas. Un viņš nevienu negrib mācīt, kā dzīvot. Jo tas nav iespējams, un arī tas jau ir pārbaudīts.

Mākslinieks un pavārs

Roberts Koļcovs jau kopš bērnības bijis samērā tuvu dabai, un makšķerēšana, ar ko aizrāvies bērnībā, joprojām ir iemesls, lai ikreiz dotos vēl tuvāk tai. «Jau vairākus gadus ar abiem dēliem braucam uz Zviedriju, kur ejam nedēļu garā pārgājienā - gar ezeriem, pa kalniem. Un, lai arī fons ir makšķerēšana, tā ir iespēja būt kopā ar puikām. Viņi jau lieli, un nav jau visam jāpiekrīt, ko tēvs vai māte saka, bet, kad nonākam slēgtā telpā, kas tehniski ir mašīna, kurā mums jābrauc pusotra diena, tas pilnais un tukšais trauks vienā brīdī izlīdzinās. Tik daudz viņiem klāt esmu tikai šajos vasaras braucienos mašīnā. Un tas ir vasarā pa vidu, kad Zviedrijas ziemeļos viss šķiļas un lido pa gaisu. Zviedrija no dabas viedokļa ir vēl trakāka nekā Latvija, jo tur ir vēl īsāks brīdis, kad nav sniega, un pa to laiku ir jāpaspēj apbērnoties un vēl viss kaut kas, un gaiss ir pilns ar to,» mākslinieks aizrautīgi stāsta. Viņš izstāsta arī, ar ko nodarbojas abi dēli. «Vecākais ir mākslinieks, pabeidzis Mākslas akadēmiju, un mēs ar viltu, spaidiem vai maldiem mēģināsim viņu pierunāt akadēmisko izglītību turpināt. Jaunākais ir pavārs. Un, domājot par nākotni, no abiem jūtu to strāvojumu, ka vienīgais, kurš ir satraukts, esmu es. Jo - viņi nav ierobežoti iespējās,» stāsta Kristapa un Gustava tētis. Viņš secina: abi ir dažādi. Vecākais bērnībā bija tāds, ar kuru visu varēja sarunāt, arī to, lai neaiztiek aizsniedzamā attālumā esošu smalku magnetofonu, bet jaunākais staigāja pāri gleznām. «Viens ir līdzīgs sievai, otrs man. Bet nevajadzētu domāt, ka es esmu tas kārtīgākais,» mākslinieks pasmaida un domā, ka tas ir līdzsvara meklējums. «Es nezinu, es joprojām nezinu, kā ir un kā vajag. Bet man šķiet, ka tā, kā ir, arī vajag. Man pašam šķiet, ka esmu jūtīgs, bet - tik bieži esmu nokļūdījies, ka neesmu pārliecināts, vai tiešām esmu tik jūtīgs. Jo, lai arī ir vēlme dzīves situācijas ieraudzīt un atpazīt, es vēl joprojām to nemāku. Dzīve ir paradoksāla: pie tevis nāk gandrīz viss, bet tu par varītēm spiedies citur, tik un tā dodies tur, kur viss liecina, ka tur nevajag. Bet - varbūt tieši tajā tu dabū to, kas tev pa īstam ir vajadzīgs? Es nezinu. Man joprojām vairāk ir jautājumu nekā atbilžu. Un jautājumu kļūst arvien vairāk. Visticamāk, daba arī būs vienīgā, kas dos atbildes.»

Plašāka spektra emocijas

Mākslinieks kā dabu uztver arī savu ķermeni, tas ir pirmais, ko viņš cenšas nolasīt, jo ķermenis diezgan adekvāti reaģē uz dažādām situācijām. «Biju saplēsis kājai muskuli, šausmīgi sāpēja, divas nedēļas nevarēju paiet. Sajūta drausmīga, kad apzinies, ka visi tavi šā brīža mērķi nav sasniedzami. Bet tajā pašā laikā es jutu, ka viena daļa manis ir priecīga: ak, Dievs, beidzot tas ir noticis - ārējie apstākļi man norādījuši, ka vajag pabeigt izstādi. Es visu laiku kaut ko atliku, no tiesas nevarēju tai pieķerties, bet tad notika it kā nelaime, un es to sāku izskatīt kā veiksmi,» stāsta Roberts Koļcovs. Viņš smej, ka nevar iet uz sporta zāli, jo tur kļūst vēl vairāk agresīvs. «Es nodarbojos ar aikido, kas ir absolūti jocīga nodarbe, nākusi no cilvēkiem seismiskā teritorijā. Man tās ir lielākoties radikāli nepieņemamas trajektorijas un kustības, bet es cenšos izpildīt, es ļaujos, lai tās mani ietekmē. Jo jāatzīst, ka es diezgan daudz dominēju, daru tā, kā es gribu, kā man šķiet pareizi, un - nemaz nestājieties pretī. Savukārt ar aikido, izpildot vienkārši kaut ko, es iegūstu jaunu pieredzi. Un man, tāda liela auguma džekam, kurš ir skaļš, turklāt skaļš ne tāpēc, ka ļoti gudrs, bet tieši otrādi - jo esi iekšēji sabijies sētas čalis un caur bravūru un agresiju mēģini turēt laukumu -, ir sajūta, ka vari daudz sasniegt, mēģinot piekrist tam, kam tu principā nepiekrīti. Un, jo tālāk eju, jo arvien vairāk apzinos, ka neesmu te pirmais, ka neesmu ūnikums - ka esmu tāds kā visi un ka tas nav nekas īpašs,» stāsta Roberts Koļcovs. Viņš neslēpj, ka visu pārējo dzīvi uz tā vien balstījis, ka ir ģeniāls, skaists un labs, visu jūt un visu zina - jo tas it kā palīdz, ļauj justies drošāk. Bet aikido, kas liek mijiedarboties, iedod plašāka spektra emocijas un ļauj kļūt daudzpusīgākam. Viņš domā, ka tādēļ kļūst labāks. «Lai gan esmu bijis armijā un esmu pieredzējis, ko nozīmē pazemojums, ko nozīmē darīt kaut ko absolūti nepieņemamu un nejēdzīgu, visatļautība cilvēku pamazām izveido par patērētāju, kurš iedomājas, ka var dabūt visu, ko grib. Bet tas ir tik virspusēji, ka nav patiesi - tu visu dabū, bet esi nelaimīgs,» uzskata mākslinieks. Viņš nedomā, ka laime var būt mērķis, kā bieži tiek uzskatīts. Viņaprāt, laime ir mirklis, ap kuru tu spēj vai nespēj organizēt savu dzīvi tālāk.

Bezgalības klātbūtne

Roberta Koļcova jaunajā izstādē aplūkojamie grafikas darbi ir veltīti sievietei. «Sievietes portrets, ķermenis, pa kuru zīmulis pats skrien, mani arī noved līdz tai trīsuļojošai sajūtai, kas rada to, par ko pats vēlāk brīnos un neticu, ka es to esmu izdarījis. Bet - tā sajūta ir laba,» viņš pasmaida un saka, ka šajā izstādē ir sieviete kā vairogs. «Lai arī nesen uzzināju, ka Latvijā 57% sieviešu ir vadošos amatos un ar šiem rādītājiem esam trešie aiz dāņiem un zviedriem, es tomēr sievieti uzskatu par pretpolu, un man joprojām liekas, ka sievietei ir vairāk noslēpumu nekā vīrietim. Viņa ir ciešāk sasaistīta ar zemes dzīvi, vīrietis var dzīvot mazliet ilūzijās, jo - tikai sievietei ir iespēja radīt vai neradīt, dzemdēt vai nonāvēt. Un es domāju, ka šīs duālās sajūtas dzenā sievieti daudz lielākā amplitūdā nekā vīrieti,» uzskata Roberts Koļcovs. Viņam sieviete ir bezgalības klātbūtne uz zemes. Vairogs, kas pasargā no iznīcības. Vairogs, kas ļoti bieži pasargājis arī viņu.

ROBERTS KOĻCOVS

- Mākslinieks, grafiķis

- Dzimis 1966. gada 24. novembrī Rīgā

- Izglītība: Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tēlniecības nodaļa un Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļa

- Regulāri piedalās izstādēs

- Veidojis ilustrācijas grāmatām un preses izdevumiem, kā arī ir daudzu sabiedrisko telpu un privātmāju interjeru gleznojumu autors

- Mākslinieka darbi atrodas privātās kolekcijās Latvijā un citur pasaulē

- Precējies ar mākslinieci Daci Zelmeni

- Divi dēli: Kristaps Zelmenis pabeidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālo komunikāciju nodaļu, Gustavs Zelmenis ir pavārs

- Mušiņmakšķernieks. Zivis makšķerē kopš bērnības. Visbiežāk sastopams Lielupes, Abavas un Ventas krastos un vismaz vienreiz gadā - pie kādas no Skandināvijas ziemeļu foreļupēm