Māksliniece Kristiāna Dimitere. Mūza ir klāt, kad paņem zīmuli rokās

 
©Mārtiņš Zilgalvis/F64 Photo Agency

«Notikumu epicentrā es noteikti neesmu, bet savas dzīves epicentrā es varu atrasties un arī atrodos vienmēr,» saka Kristiāna Dimitere. Jūrmalas kultūras centrā skatāma viņas darbu izstāde Zilons Čārlzs (atrodi paslēpušos mednieku!).

Izstādē Zilons Čārlzs (atrodi paslēpušos mednieku!) māksliniece Kristiāna Dimitere apskatei izlikusi plašākā daiļrades periodā radītus darbus dažādās tehnikās un žanros. Pārstāvēta ir gan eļļas glezniecība, gan tēlniecība, gan guašas zīmējumi. Māksliniece savos darbos nereti attēlo dzīvnieku tēlus, kas tiek personificēti, tiem tiek piešķirtas cilvēciskas īpašības, ar cilvēkam vien jaušamu jušanas un uztveres smalkumu. Māksliniece glezno, zīmē, veido, iespaidojoties no visa apkārt notiekošā, pārvēršot savus iespaidus piesātinātos, bagātīgos vizuālos tēlos. Kristiānas Dimiteres darbos nozīmīga ir dabas tēma. Gadiem ejot, māksliniece bieži atgriežas pie kāda iemīļota objekta, piemēram, mušmires tēla. Māksliniece pati par savu darba stilu saka, ka tas ir grotesks - gan izpildījumā, gan idejā.

Seni darbi kā iedvesma

«Rejs Čārlzs saulespuķēs naktī, Austrumu ekspresis Āfrikā, Šeherezāde, Aladins, Eiropa, mušmires visādos variantos... Apmēram tā... Četras skulptūras, septiņas gleznas un zīmējumi,» - tā savu darbu izstādi kodolīgi raksturo Kristiāna Dimitere. Šī izstāde, lai arī sarunāta pirms krietna laika, tomēr nevieno tikai jaunus darbus, jo daļa ir pilnīgi jauni, bet daļa no tā, kas kādu laiku gulējuši mākslinieces krājumos. Un iepriekš radītu darbu izpakošanas process viņai pašai bijis ļoti interesants, turklāt rezultātā varējusi secināt, ka darbi patiešām ir labi. «Andra Neiburga savulaik pirka manas bildes, izlika savā restorānā, par tām jau biju aizmirsusi, bet reiz, kad atkal ieraudzīju, es iedvesmojos pati no saviem darbiem,» atzīst māksliniece. Tā kā šajā izstādē apkopoti tik dažādi darbi, bijis grūti atrast tiem vienojošu nosaukumu. Prasījusi padomu brālim, dzejniekam un mūziķim Kasparam Dimiteram. «Kaspars man vaicāja, vai esmu lasījusi Viktora Peļevina iPhuck 10, tajā darbā tiek runāts par mūsdienu mākslu. Brālis teica, ka, iedvesmojoties no tā, man varētu būt vieglāk izdomāt nosaukumu savai izstādei. Neesmu Peļevina cienītāja, bet viņš patiešām ir asprātīgs un gudrs cilvēks, arī šis darbs ir asprātīgs - paklausījos to youtube, un nosaukums izstādei patiešām ātri vien atnāca,» stāsta māksliniece.

Kristiāna Dimitere nav pieskaitāma tiem māksliniekiem, kuru darbu izstādes notiek regulāri, iepriekšējā bija 2017. gada nogalē kopā ar juveliermākslinieci Viktoriju Fomenko. «Tajā pārsvarā bija zīmējumi, bet kopš riktīgas personālizstādes patiešām ir pagājis ilgs laiks, šķiet, tā bija 2013. gadā. Es esmu jau pietiekami piedzīvojis cilvēks, lai zinātu, ka nopietnai izstādei man vajag gatavoties vismaz divus gadus. Vismaz divus gadus. Pēdējā laikā nav arī bijis tāda uzrāviena,» saka Kristiāna Dimitere. Kādreiz sadarbojusies ar galeriju Alma, kuras vadītāju Astrīdu Riņķi viņa uzskata ne tikai par lielisku profesionāli, bet arī brīnišķīgu iedvesmotāju un uzmundrinātāju māksliniekiem. «Pie viņas man regulāri bija izstādes, bet dzīvē viss mainās. Atceros, ka pēdējā reizē, kad aizvedu darbus uz izstādi Sekulārā rezonanse, bēniņos izcēlās paaugstinātas bīstamības ugunsgrēks. Tā jau tas notiek - cilvēki satuvinās, cilvēki attālinās, bet tas nenozīmē, ka kādreiz atkal nesatuvināsies,» nosaka māksliniece. Starp citu, jau ir zināms, ka līdz nākamajai personālizstādei vairs nebūs jāgaida vairākus gadus, jau nākamgad tā ieplānota galerijā Istaba.

Purvā dzērves lūdzas

«Tagad man ir uzrāviens, gribas strādāt. Esmu iesākusi skulptūru, arī bildes,» atzīst Kristiāna Dimitere. Daudz palīdzot arī ilgi gaidītais atnākušais pavasaris, ilgāk ir gaišs, ilgāk var strādāt, bet rudenī un ziemā agri paliek tumšs, un tomēr ar laiku apnīk tā tumsa. Turklāt gada drēgnajā un aukstajā laikā ir arī daudz citu darbu, piemēram, daudz laika aizņem četru krāšņu kurināšana - jau ilgāku laiku viņa dzīvo nelielā mājiņā Murjāņos. «Ir arī tūkstošiem saimniecības lietu, bet pārējā laikā es strādāju vai arī lasu. Darot saimnieciskos darbus, un to ir gana daudz, daudz klausos audiogrāmatas. Mākslai arī paliek laiks. Ja kaut kas precīzi laikā jānodod, tad ir citādāk, bet ja pats esi sev režīma noteicējs... Bieži vien no rīta domāju, ka mazliet pastrādāšu dārzā, tad nākšu iekšā un ķeršos pie mākslas, bet nereti mans izvirzītais mērķis dārzā ir daudz lielāks, nekā esmu spējusi paveikt. Un, kad esmu paveikusi darbus dārzā, vairs nav spēka mākslai, lai gan vajadzētu būt otrādi. Es tomēr neesmu kā Ahmatova vai Cvetajeva, kas negribēja tērēt laiku katliņu mazgāšanai. Man jau ir ļoti šmucīgs darbs - veidošana ir bezgala šmucīga padarīšana, pēc tam diezgan dūšīgi jātīra...» nosaka Kristiāna Dimitere. «Man vislabāk patīk zīmēt vai veidot tad, kad nedomāju neko. Kādreiz pirms aizmigšanas dažās minūtēs redzu, ko darīšu nākamajā dienā. Ja neesmu iesākusi bildi, redzu, kāda tā izskatīsies, ja esmu iesākusi un, iespējams, sabojājusi, tad skaidri redzu, kas man jādara, lai to izlabotu. Man ir vairāki darbi, kuru tapšanu iedvesmojusi mana brāļa dzeja. Darbnīca man ir virtuvē, kad brauc viesi, tad visu vācu nost. Tur ir krāsniņa, smejos, ka jau sen būtu apbraukusi apkārt pasaulei, ja tā būtu lokomotīves krāsniņa.»

Māksliniekam šajos laikos ar izdzīvošanu esot apmēram tāpat kā jebkuram, kurš nestrādā valsts dienestā. «Visādi ir. Bet tas ir vienīgais, ko es protu. Esmu mēģinājusi iet krāsot sienas, un, protams, tādiem darbiem motivācija bija materiālais jautājums, bet sevišķi labi tas nebeidzās... Tagad man tomēr visu laiku uzrodas dažādi darbiņi, jo šad un tad kādam kaut ko vajag. Es neesmu racionāls cilvēks, mans tēvs par mani teica (un tā ir pilnīga taisnība) - ja tevi velk aiz rokas, tevi var tālu aizvest. Un tā ir taisnība - man ir maz pašiniciatīvas. Es zinu, ka pašam ir jāizdomā, jābūt uzņēmīgam, bet man patiešām ir maz uzņēmības. Tomēr - no rīta piecelies, atkal ir jauna diena, ir jāsaņemas, kaut kas jāiesāk, kaut kas jāpabeidz. Kas var būt skaistāks par manu profesiju? Turklāt mūza tikai tad atnāk, kad paņem rokās zīmuli. Zīmulis mūzai ir kā zizlis, ar kuru jārāda, lai mūza nāk,» nosaka Kristiāna Dimitere. «Tagad arī prasības man mazākas, stingri samazinājušās. Es ceļoju tikai darba jautājumos, nebraucu nekādos atpūtas braucienos, pēdējais, kur biju aizbraukusi, bija Karosta, jo tur nekad nebiju bijusi. Par dzīvi nesūdzos. Reiz, braucot pie sava brāļa Kaspara, pirmo reizi mūžā pie paša ceļa redzēju divas pelēkas dzērves ar skaistiem cekuliem. Un dzērves dikti skaļi bļaustījās, izklausījās, ka viņas sūdzas... Kasparam ir dzejolis - jel nedomā, ka cilvēki sūdzas/purvā dzērves par mums lūdzas.»

Virziens, kurā doties

«Berta uzraka sakņu dārziņu, man vēl nedaudz jāparavē. Berta teica - ja omīte redzētu, ka Berta pa dārzu iet ar lāpstu, visticamāk, viņa noģībtu, to ieraugot,» smej Kristiāna Dimitere. Ilgi gaidītais pavasaris nāk tandēmā ar dārziem darbā, un tie māksliniecei patīkot, arī ravēšana, bet zāliena kopšana palikusi meitas Bertas pārziņā. Kādreiz, kad mamma vēl bijusi, dārzā bijis daudz vairāk puķu, tagad tas tiek veidots nepiespiests ar praktisku nepieciešamību pa vidu. Dobes ir, bet ne tik daudz, lai tās kļūtu par apgrūtinājumu. «Mamma jaunībā bija strādājusi dārzniecībā, viņai padevās un patika dārza darbi, pārsvarā gan puķes. Tagad man patīk dārza darbi, jo mani nervozē, ja dārzs aizaug,» neslēpj Kristiāna Dimitere.

Lai arī Berta jau sen kā ir savā dzīvē, uz Murjāņiem viņa atbrauc vismaz reizi divās nedēļās. Kad nepieciešams paveikt apjomīgākus darbus, Berta saaicina draugus, sarīko talku, ātri vien visu padarot, pēc tam var ballēties. Aktuālo darbu sarakstā ir dārzā nokaltušās gobas pārvēršana malkā. «Omītei, manai mammai, vienmēr bija darbu saraksts. Esmu novērojusi, ka vecāki cilvēki, kuriem bijusi aktīva dzīve un kuri paši vairs nevar izdarīt, parasti veido sarakstus, kas būtu jādara uzreiz, kas mazliet vēlāk... Mani draugi, kad viņu vecāki tā dara, ir pilnīgā panikā, bet Berta man pārmet, kāpēc es viņai nesakot, kas tieši un kad jādara, bet man ir sava mācība - šādi saraksti parasti nepatīk jauniem cilvēkiem.»

Vientulīgi viņai neesot, turklāt Murjāņos visapkārt ir savējie, var pat teikt - sava komūna, ar kaimiņiem viņai patiešām ir laimējies. «Te ir Gaujas nacionālā parka teritorija, jaunas mājas te nebūvē, te arī reti kāds pārdod īpašumu, lielākā daļu no maniem kaimiņiem ir mani bērnības draugi, daži no Rīgas pārvākušies uz šejieni, atdevuši dzīvokļus bērniem, es visus zinu un pazīstu. Kad tētis šo māju nopirka, viņam patika, ka apkārt ir draugi. Un man te ir draugi. Katrs dzīvo savu dzīvi, bet ik pa laikam arī satiekamies,» stāsta Kristiāna.

«Man arī mazāk vajag, es esmu sapratusi, bez kā varu iztikt. Katram savi ideāli, daudzi grib turēties pie sava statusa līdz pēdējam, tas šķiet kā īpaša vērtība... Pēc mammas, pēc tēta... Tas nebija viegli. Daudz kas ir mainījies. Man palīdzēja Dievs... Tā faktiski ir vienīgā vērtība, ko esi piedzīvojis, ka kļūdu un meklējumu ceļā esi vismaz atradis virzienu, kurā doties,» saka māksliniece.

***

KRISTIĀNA DIMITERE

• Māksliniece

• Dzimusi 1965. gada 11. maijā aktieru Vijas Artmanes un Artūra Dimitera ģimenē

• Meita Berta Vīlipsone (31) ir scenogrāfe un kostīmu māksliniece

• Absolvējusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tēlniecības nodaļu

• Personālizstādes bijušas Latvijā, Zviedrijā, Norvēģijā u.c.

• Aktīvi piedalās kopizstādēs gan Latvijā, gan ārpus tās

• Darbi atrodas privātās kolekcijās Latvijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Krievijā, Itālijā un ASV, gan Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Halmstades pilsētas muzeja (Zviedrija) darbu kolekcijās