PERSONĪBA: Dzīvi izgaršot, nevis noskriet, nemitīgi risinot problēmas

 
Rinalds Grants: «Tie gadi, kad es te biju vienīgais mācītājs, bija ļoti veselīgs laiks draudzei – es varēju skaidri sacīt, ka viens cilvēks to nevar izdarīt, jo ir acīmredzams arguments – draudze nav ērģelnieka un mācītāja bizness, draudze ir mūsu draudze, un draudze būs tāda, kādu to veidosim kopā, un nevar prasīt, lai visu to, uz ko kopā ejam, īstenotu viens cilvēks.» ©Rūta KALMUKA, F64 Photo Agency

Saruna ar Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju Rinaldu Grantu.

- Katras Lieldienas nāk ar vienu un to pašu vēsti un izpausmēm, darbībām, tomēr dzīve ir mainīga, un katras Lieldienas ir citādākas. Kādas jums ir šīs?

- Cilvēks ir mainīgā daļa Lieldienu svētkos, mēs ejam dzīvē uz priekšu, tajā daudz kas notiek, un arī dzīve ap mums mainās, līdz ar to reizēm mums ir miers, reizēm - satraukums vai neziņa, un tas noteikti maina Lieldienas. Un ir nemainīgā daļa, es teiktu, ka tā ir vissvarīgākā, neatkarīgi no tā, kas notiek cilvēkā un ap viņu. Lieldienu vēsts ir nemainīga - vēsts par dzīvības uzvaru pār nāvi, un cerība, kas no tās izriet. Konstants lielums, kas vienmēr ir uz mainīga fona.

- Tomēr gan mainīgais, gan nemainīgais var būt gan radošs, gan postošs, arī mierinošs vai tracinošs. Kā atrast harmonisko līdzsvaru starp mainīgo un nemainīgo?

- Līdzsvars meklējams tajā, ka nemainīgo atklājam atkal no jauna, piedzīvojam un mācāmies tam uzticēties, jo, manuprāt, tieši tajā ir deficīts. Mūsu dzīves mainīgajā daļā nav deficīta, tajā visu laiku viss mainās, un lielākā daļa cilvēku, visticamāk, negribētu vēl mainīgāku dzīvi, vēl vairāk izaicinājumu un uzdevumu. Līdzsvars rodas tad, kad cilvēks apjēdz, ka viņam blakus ir nemainīgas vērtības. Nav jādodas uz klosteri vai Indiju, vai svētceļojumā, bet tas ir tepat blakus - vēsts, kas dod cerību. Dievs, kas dod cerību. Jautājums ir - vai varu to uztvert. Mūsdienu cilvēkam visvairāk ir nepieciešama spēja norimt. Spēja nevis visu laiku nemitīgi reaģēt uz visapkārt notiekošo, bet apstāties un spēt paklausīties dziļāk. Tas palīdz atklāt to, ka, pat ja manā dzīvē tik daudz kas mainās, tomēr vienlaikus no esamības, no Dieva ir dots kas stabils, drošs, kam varu uzticēties un atvērties.

- Vai tas ir iespējams mūsu laikmetā, kurā viss paātrinās milzīgā ātrumā? Piemēram, sabiedrības lielākā daļa ir teju vai atkarīga no sociālajiem tīkliem, kas rada nemitīgu ņirboņu, kas it kā pat nepieļauj iespēju apstāties.

- Tieši tā - ņirboņu. Nesen kādā grāmatā izlasīju apmēram tādu domu - mūsdienu cilvēkam ir jāatmasko savas aizņemtības ilūzija. Cilvēkam nekad nepietiks laika tam, kas patiešām ir svarīgs, ja vien viņš pats skaidri nepateiks, kas viņam ir svarīgs, kas ir otršķirīgs. Varam atrast laiku sev svarīgajam, aizņemtība ir ilūzija. Ir tikai vērts pašam sev pajautāt - kas ir manas aizņemtības mērķis, ko ar to gribu sasniegt, kā vārdā to daru, ko man nākas zaudēt un upurēt un vai tas ir tā vērts? Ja cilvēks ir gatavs nopietnai sarunai pats ar sevi, tad viņš ir arī gatavs savu dzīvi izgaršot, nevis noskriet, nemitīgi atšaudoties un risinot problēmas.

- Vai atradīsim laiku, drosmi un iekšēju spēku pateikt, kas mums ir svarīgs?

- Vārds «drosme» šajā kontekstā ir visbūtiskākais, jo tas prasa drosmi. Piemēram, atzīt, ka bieži vien aizņemtības pamatā ir bailes nebūt vajadzīgam. Esmu pārliecināts, ka saruna pašam ar sevi par šo tēmu nebūtu tīkama cilvēkam, visticamāk - būtu izaicinoša.

- Kā jūs skatāties uz cilvēkiem, kas ikdienā nav regulāri baznīcas apmeklētāji, draudžu locekļi, bet Ziemassvētkos un Lieldienās tomēr atrod ceļu uz baznīcu? Kā jūs skaidrojat to cilvēku motivāciju?

- Katram jau sava motivācija. Vieni kaut ko meklē, vieni - nāk ģimenes tradīcijas dēļ, respektīvi, tā ir pieņemts, bet, esmu pārliecināts, šī daļa kļūst arvien mazāka, citi - vienkārši zina, ka tie ir kristīgajā pasaulē lielākie svētki, kuros, iepriekš arī zināms, atskanēs laba vēsts. Jo gan Ziemassvētki, gan Lieldienas ir piesātināti ar labām ziņām.

Negāciju apkārt ir daudz, cilvēks grib dzirdēt arī pozitīvo. Jautājums gan ir - vai tas var ko līdzēt cilvēkam, kurš pat nav mēģinājis saprast, kas viņā notiek, nav spējis saņemties, lai ieraudzītu, kas viņa dzīvi vada, kas ir svarīgs, kam jāmainās? Tad diez vai labā vēsts pāris reizes gadā patiešām būtībā un ilgtermiņā palīdzēs, bet būs vien mirkļa plāksteris.

Un visbeidzot ir cilvēki, kas izdzīvo kristīgās vēsts būtību. Lieldienas būtībā pasaka - to dēļ vien ir vērts ticēt Dievam. Ziemassvētkos Kristus piedzima, bija lielisks skolotājs, daudz ko iemācīja citiem, bet galu galā - visi nomirsim ar visām savā gudrībām, bet Lieldienas saka - Kristus ir pārvērtis nāvi, un nāve nav beigas, tas nozīmē - pat uz nāvi var skatīties ar cerību, ikviens cilvēks uz savu nāvi var neskatīties ar bailēm, ar fatālu attieksmi. Pāvils bieži to uzsver - mūsu ticības piepildījums nav meklējums šeit, uz zemes, ticība mums palīdz dzīvot virs zemes, ticība palīdz dzīvot kvalitatīvāku un jēgpilnāku dzīvi, bet gala piepildījums, ceļa mērķis sniedzas pāri šai pasaulei. Lieldienas parāda, ka arī tur tas ceļš ir atvērts, arī tur Dievs visu ir izdarījis, lai sasniegtu galamērķi.

Ir svarīgi paskatīties, kā baznīcā Lieldienas tiek svinētas, tās galvenokārt asociējam ar svētdienas rītu, kad atskan vēsts par augšāmcelšanos, bet Lieldienu svētki sākas ar Zaļās ceturtdienas dievkalpojumu, kas nebeidzas, bet turpinās Lielajā piektdienā, kad notiek Kristus krustā sišana un kapā guldīšana, vienā vārdā - ciešanas. Tās turpinās arī Klusajā sestdienā, kurā uz zemes it kā nekas nenotiek, jo Kristus nokāpis mirušo valstībā, kur gan daudz kas notiek, un tad Klusās sestdienas vēlā vakarā sākas Lieldienu nakts vigīlija, kuras pirmā daļa vēl ir tumsā, bet otrā daļa - gaismā, un ir Kristus augšāmcelšanās. Līdz priekam ir jānonāk. Manuprāt, Lieldienu svētki kristīgajā baznīcā daudz ko pasaka arī par cilvēka dzīvi, jo nav patiesa prieka bez sarežģītām izvēlēm, ko Kristus veic Zaļajā ceturtdienā, bez mācēšanas uzticēties, jo bez tā mūsu dzīvē nav iespējams patiess prieks. Mēs bieži ciešanas pretstatām priekam, bet bez ciešanām prieks nav iespējams. Reizēm kaut kam ir jānomirst, lai kaut kas patiešām jauns mūsu dzīvē var sākties un paši varam sākt dzīvot citādāk. Cilvēki savā dzīvē nereti stāv smagu izvēļu priekšā, bieži ir jācīnās par uzticēšanos cilvēkiem un pašam sev, piedzīvo sāpes un ievainojumus, un no tā izaug prieks. Lieldienu svinības par to atgādina - sāpes un prieks ir saistīti, un tiem ir jēga. Sava jēga ir arī tam laikam, kad mūsu dzīvē šķietami nekas nenotiek, un par to atgādina Klusā sestdiena. Man šķiet ļoti svarīgi kristīgās Lieldienas ieraudzīt mūsu dzīves kontekstā.

- Vai Rīgas Vecajai Sv. Ģertrūdes baznīcai šīs Lieldienas būs īpašas, ņemot vērā to, ka tā šogad atzīmē savas pastāvēšanas 150 gadus?

- Mūsu muzikālās dzīves vadītājs un ērģelnieks Aigars Reinis ir sagatavojis daudz skaistu muzikālu piedzīvojumu šajā laikā, Lieldienu nakts vigīlijā svinēsim kristības jaunajiem draudzes cilvēkiem, kā tas jau ir tradicionāli ierasts. Svētki būs, bet diez vai tie būs vērienīgāki nekā citreiz.

- Jau martā sākās 150 dienu svinību maratons par godu Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas 150 gadiem. Vai esat izpētījuši savu, ja tā var teikt, ciltskoku?

- Zināmā mērā to izdarījām zinātniskajā konferencē, ar ko sākās apaļās jubilejas svinības. Šajā draudzē esmu gandrīz vai 20 gadus un varu apliecināt, ka par savu vēsturi mēs bijām salīdzinoši maz interesējušies, galvenokārt skatījāmies uz ikdienu - ko vajadzētu darīt labāk un citādāk, vairāk dzīvojām šodienai un nākotnei, bet maz domājām par to, no kurienes nākam. Par godu Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas 150 gadiem vairāk pētījām mūsu draudzes saknes, kas, protams, ir senākas par šo dievnamu. Svinību maratona sākumā notikušajā konferencē runājām par baznīcas bijušajiem mācītājiem, par baltvācu periodu, par šī dievnama celtniecību... Atskatoties, sajūta ir laba - aiz muguras mums ir pamatīgums, cilvēki, kas izdarījuši lielu darbu un daudz ko sasnieguši. Laba sajūta, ka esi daļa no procesa, ka esi ķēdes posms, ka tev ir tava vieta, tavs uzdevums un zini, ka pēc tevis ķēde turpināsies. Piederības sajūta ir vairojusies.

Draudzes locekļiem feisbukā katru dienu ir jauns ieraksts, kuru, rūpīgi iedziļinoties, sagatavojis kāds draudzes cilvēks; ideja - 150 dienās pašiem uzzināt kaut ko jaunu par savu dievnamu, cilvēkiem draudzes vēsturē, arī šodienā. Mazās devās katru dienu.

- Vai šo laiku arī izmantojat, lai pārkāptu savas draudzes robežas?

- Latvijā drīz norisināsies nu jau tradicionālā ikgadējā akcija Baznīcu nakts, un tajā laikā esam atvērti jebkuram cilvēkam, bet šogad mērķtiecīgi gribam uzrunāt mūsu apkārtnes cilvēkus - iedzīvotājus, veikaliņu un kafejnīcu īpašniekus un personālu - un aicināt pie mums ciemos iepazīties. Ģertrūdes baznīca ir šī kvartāla centrā, kāpēc lai mēs nevarētu pulcināt pie sevis, ja reiz mums ir dzimšanas diena? Varbūt tas būs pietiekams iemesls cilvēkiem būt atsaucīgiem un atnākt pie mums.

Arī koncerti baznīcā tiek rīkoti ne tikai ar domu parādīt beidzot restaurētās unikālās 1906. gadā Vilhelma Zauera firmā Frankfurtē pie Oderas būvētās ērģeles.

Arī viens dievkalpojums tiks rīkots ar devīzi Kā pirms 150 gadiem. Neesam veikuši akadēmisku pētījumu par to, kā tas īsti notika, bet vienu dievkalpojumu gribam svinēt, dziedot dziesmas no vecas dziesmu grāmatas, kāds skaists tā laika sprediķis tiks celts priekšā, arī mācītāja apģērbs būs atbilstošs tam laikam. Iespējams, paši ieraudzīsim, cik daudz ir mainījies, cik - palicis nemainīgs.

- Esat domājis, kāpēc Dievs jūs nolicis tieši šajā baznīcā, šajā draudzē, jo tikpat labi varējāt būt, piemēram, savā dzimtajā pilsētā Saldū?

- Es pat cerēju būt Saldū. Kad mani atsūtīja uz Ģertrūdes draudzi, es biju ļoti nobijies, jo es nezināju, vai būšu atbilstošs rīdziniekiem. Nevar teikt, ka tas bija viegls laiks draudzē, jo bija maz cilvēku un bija daudz izaicinājumu. Saldū bija aktīva draudze, kurā visu arī zināju, un zināju, kādus cilvēkus sastapšu. Šeit man bija daudz nezināmā. Kāpēc Dievs mani te nolika? Kaut kad to viņam pajautāšu.

Es priecājos, ka šajā draudzē daudz kas varējis notikt, ir bijusi iespēja daudzas lietas veidot, priecājos, ka neaizgāju uz vietu, kurā daudz kas bija gatavs. Mācītājs daudz ko ietekmē draudzē, bet arī draudze veido mācītāju. Tagad es neesmu viens, un tas arī ir skaisti - kalpot komandā, piedzīvot savstarpēju atbalstu. Es priecājos, ka mums ir pievienojies gados jaunāks mācītājs Oskars Smoļaks, viņš varētu sajust jaunatnes prasības un cerības, spētu runāt viņiem atbilstošākā veidā un arī pavilkt līdzi mūs, pārējos.

Kad atnācu, kādus astoņus gadus kalpoju kopā ar ilggadēju draudzes mācītāju Romānu Skuju, kuru joprojām saucam par savas draudzes mācītāju, lai gan viņš daudzus gadus nekalpo, viņam ir 95 gadi. Man vajadzēja pāris gadus, lai nopelnītu uzticību, pēc tam varēja lēnām kaut ko veidot un attīstīt. Kādus astoņus gadus kalpojām kopā, tad bija periods, kad biju viens pats, un tad arī draudze sāka strauji augt, un tas aizveda mani līdz brīdim, kad es jutu - ja tā turpināsies, nekas labs ne ar mani, ne manu ģimeni nebūs. Tas bija drosmīgs solis no finansiālā viedokļa, bet draudzes padome nolēma, ka mēs aicinām otru mācītāju, un mums pievienojās Krists Kalniņš, kuru es zinu no studiju laikiem Policijas akadēmijā, arī Lutera akadēmijā.

- Par vienīgo galveno atbildīgo kļuvāt samērā agrā vecumā, turklāt draudze un dievnams Rīgas centrā, visticamāk, nozīmē arī daudz saimniecisku jautājumu.

- Man nekad nav bijusi ilūzija, ka es spēju visu izdarīt. Viena pārliecība gan man bija - ja tas ir Dieva projekts, tad arī viņš ir ieinteresēts šajā pasākumā, jo tā vispirms ir viņa baznīca, viņa draudze. Otrs - man vienmēr bijusi svarīga komanda, un mēs esam bijuši svētīti, ka šajā draudzē vienmēr ir bijuši cilvēki, kas varējuši uzņemties rūpes par saimnieciskām lietām. Sākotnēji tam vairāk sekoju līdzi, man līdzēja Policijas akadēmijas juridiskā izglītība, bet es priecājos, ka varēju to deleģēt citiem, kas darīja to labāk par mani.

Tie gadi, kad es te biju vienīgais mācītājs, bija ļoti veselīgs laiks draudzei - es varēju skaidri sacīt, ka viens cilvēks to nevar izdarīt, jo ir acīmredzams arguments - draudze nav ērģelnieka un mācītāja bizness, draudze ir mūsu draudze, un draudze būs tāda, kādu to veidosim kopā, un nevar prasīt, lai visu to, uz ko kopā ejam, īstenotu viens cilvēks. Tā situācija cilvēkus darīja atsaucīgākus, mudināja iesaistīties, darīja atbildīgākus. Sapņi un ekspektācijas ir visiem, bet grūtāk ir uzņemties atbildību. Tajā laikā auga to cilvēku skaits, kas aktīvāk iesaistījās draudzes dzīvē. Tāpēc tagad varu apgalvot, ka esam aktīva draudze, jo ir proporcionāli daudz cilvēku, kas draudzē kaut ko dara.

- Tad jau jūs piekrītat teicienam, ka Dievs cilvēkam neuzliek vairāk, nekā, viņaprāt, cilvēks spēj izdarīt.

- Tā ir mana ticība. Ja es tam neticētu, būtu traki. Dzīvē bijušas vairākas situācijas, kad varētu teikt - nu jau pietiek, nu jau ir mērs, bet ticība ļauj uzticēties un paļauties.

Atskatoties, man nekad nav bijušas šaubas par sava ceļa izvēli. Protams, ceļā ir pieļautas kļūdas, skaidrs, ka tā bijis.

- Draudze aug?

- Pamazām, nav nekā eksplozīva. Bija periods, kad draudze auga tik strauji, ka mums bija grūti iekšēji tikt līdzi tam un cieta arī savstarpējās attiecības, jo tām vienkārši nepietika laika, visu laiku bija kaut kas aktuāls jādara. Iesaistīt, mācīt... Draudzes dzīve ir nostabilizējusies, šobrīd baidāmies, lai tā nenostabilizējas par daudz, lai nepaliekam kūtri, nesākam noslēgties, jo mums ir labi, citus nevajag... Ar katru gadu kļūstam vairāk, prieks, ka to var redzēt ne tikai draudzes kartotēkā, bet arī dievkalpojumos.

- Mūsdienās tik daudz runā par to, ka biznesā vajag atrast savu nišu, cilvēkam - savu unikālo vietu, vai to var teikt arī par draudzi? Varat raksturot savu draudzi?

- Mums aktīvi ir pastorāti jeb mājas grupas, ar tiem palīdzam jaunpienākušajiem draudzes locekļiem sastapties ar citiem cilvēkiem. Tas, kas tur izaug cilvēku attiecībās un sadraudzībā, ir kas tāds, ko nekad nevar piedzīvot, ja draudzes dzīve vijas tikai ap dievkalpojumiem. Es teiktu - mēs esam diezgan ģimeniska draudze. Ne reizi vien cilvēki ir teikuši, ka šeit ir īpašas attiecības, nevis formālas, un tas atstāj arī ietekmi visā draudzē. Otrs - mēs esam aktīva draudze. Dievs mums ir devis talantus, pieredzi, dāvanas, lai mēs ar to svētītu, dotu labumu citiem, un, dodami citiem, paši pilnveidojamies. Tā arī ir garīgas dzīves sastāvdaļa - mācīties otram dot. Ir daudzas aktivitātes draudzes iekšienē, un daudzas aktivitātes - uz āru. Un galu galā cilvēki daudzas lietas kopā dara, paši draudzes cilvēki dara, jo algoto cilvēku skaits nav liels, pārsvarā lielākā daļa aktivitāšu ir pašu draudzes cilvēku īstenotas. Es teiktu - aktīva un ģimeniska draudze, ar šīm divām lietām man asociējas mūsu draudze. Un esam muzikāla draudze, muzikāli dažāda, mums ir vairāki ansambļi, kas mums palīdz svinēt slavēšanas dievkalpojumus, kas ir ļoti atšķirīgi no svētdienas rīta dievkalpojumiem, kuros skan ērģeles. Mēs mēģinām būt atvērti un kalpojoši uz ārpusi. To sakot, nedomāju, ka citas draudzes to nedara... Arī laulību un pirmslaulību kursi ir atvērti visiem pāriem un ģimenēm, neprasot, vai viņi ir no mūsu vai kādas citas draudzes, vai vispār nav nevienā draudzē.

Diez vai mūsu draudzē ir plaši pārstāvēts mūsu sabiedrības augstākais slānis, bet mēs esam gados jauna draudze. Tajā ir liels īpatsvars gados jaunu cilvēku, kas šobrīd savā dzīvē ir ļoti aktīvā karjeras posmā. Priecājos, ka mums paliek nedaudz vairāk to cilvēku, kas materiālās nodrošinātības ziņā ir zemākā līmenī. Baznīcai būtu jābūt vietai, kur satiekas tik dažādi cilvēki, kuri nekur citur nekad nesastopas.

- Kā svinēsiet Lieldienas, esat četru bērnu ģimenes galva.

- Lieldienu svinēšana mūsu ģimenei sākas ar vigīliju jeb nakts dievkalpojumu. Pagājušajā gadā sieva ar abiem mazākajiem bērniem aizbrauca ātrāk prom, jo abi aizmiga. Citu gadu mans vecākais dēls zvana zvanus, un tad man ir Lieldienu rīta dievkalpojums, kad ģimene mājās guļ, gatavo pusdienas... Kad aizbraucu mājās, tad ir laiks ģimenes kopābūšanai. Olas krāsojam, bērniem tas patīk, ar tām sitamies... Lielu daļu Lieldienu pēcpusdienas pavadām kopā dažādās izdarībās, atbrauc kāds no mūsu pastorāta.

- Jūs droši vien zināt, kā izaudzināt aktīvu kristieti.

- Abi vecākie bērni jau ir izauguši, un, domāju, bērnu ticība tiks pārbaudīta, tā jau tiek pārbaudīta. Kā viņi izies cauri visiem pārbaudījumiem? Mana pārliecība ir, ka saknes viņiem ir stipras, ka viņi kopumā dzīvē turēsies pie tām. Es teiktu - paraugs ir pats svarīgākais. Es nedomāju ideālu kristieti bez cilvēciskām vājībām, bet es domāju cilvēku. Mums bijis svarīgi, lai bērni redz, ka mums svarīgas ir lūgšanas, draudze un dievkalpojums, ka mēs arī attiecībās praktizējam mums svarīgās vērtības. Es gribētu, ka es būtu daudz mazāk savus bērnus kritizējis vai rājis, bet viņi mācās arī no tā, ka izlīgstam, lūdzam piedošanu. Bērni jau vienmēr vērtības pārbaudīs.

- Apšaubīs arī?

- Visiem ir jāiziet cauri tam, ka vērtības tiek apšaubītas, pārbaudītas, un rezultātā cilvēks atrod it kā pats savas vērtības.

- Vai mācītājam, domājot par Lieldienu sprediķi jau turpat 20. reizi, vispār rodas jautājums - par ko vajag šogad runāt ar cilvēkiem baznīcā šajā vietā un laikā?

- Reizēm ir tā, ka līdz pēdējam mirklim nezini, tieši caur kādu aspektu šoreiz Lieldienu vēsti varētu cilvēkiem atklāt. Pirms dažām dienām bija epizode... Draudzē daži cilvēki sākām runāt par attiecību jautājumiem, par piedošanu, par to, kā un kāpēc piedot, ko nozīmē patiesa piedošana. Apmēram pēc stundu garas sarunas viens no mums teica - tas ir tik sarežģīti, tik smagi. Saruna notika pagrabstāvā, un tajā mirklī baznīcā koris, gatavojoties Lieldienām, dziedāja Hendeļa Aleluja. Mēs risinām svarīgus dzīves jautājumus, un reizēm topam tik ļoti pārņemti, ka kļūstam nedzirdīgi pret apkārt notiekošo. Lieldienās aleluja skanēs daudz un plaši, bet tas nebeidz skanēt arī pēc tam, galvenais - sadzirdēt to, ko Dievs mums dāvinājis no savas puses.