Viedoklis

Gan ar Latvijas Radio, gan LTV kadriem saistītās publikācijās daudz lasīju par kritēriju deficītu medijos un sāku domāt, vai mani apmierina Latvijas mediju (TV, radio, avīzes) telpas kvalitāte principā? Nē, neapmierina. Vai esmu apmierināts pats ar sevi šajā telpā? Nē, neesmu. Tāpēc, ka es arī iekļaujos tajā mediju problēmu kontekstā, kuras te saukšu. Šo problēmu man sakrājās visai daudz. Visas nenosaukšu.

Tiklīdz izskan aicinājumi valstī palielināt minimālo algu, tā no dažādām pusēm skan – lietderīgāk būtu palielināt ar nodokļiem neapliekamo minimumu. Vēlams, pielīdzinot to minimālajai algai. Doma, ka no minimālās algas nevajadzētu vēl maksāt ienākuma nodokli, šķiet pavisam loģiska. Vairākumā attīstīto valstu tāda kārtība jau sen kā pastāv. Kas traucē šādu kārtību ieviest arī pie mums?

Jūlija vidū viens no svarīgākajiem ekonomikas jaunumiem bija jaunākās Ķīnas statistikas publiskošana, kas liecina, ka Ķīnas izaugsme no 6,4% liela IKP pieauguma 2019. gada pirmajā ceturksnī samazinājis līdz 6,2% lielam pieaugumam šī gada otrajā ceturksnī. Šāds izaugsmes rādītājs Ķīnai ir viszemākais pēdējo 27 gadu laikā. Kad pirms divdesmit septiņiem gadiem Ķīnas izaugsme sabremzējās, tolaik, lai gan Ķīna bija pēc iedzīvotāju skaita lielākā valsts pasaulē, tai nebija ievērojamas nozīmes pasaules ārējā tirdzniecībā un globālajā ekonomikā.

Pirms 32 gadiem 1987. gada septembrī Dagdas laikraksts Komunisma Ausma publicēja tolaik gandrīz jau 18 gadu vecās komjaunatnes aktīvistes Ilgas Šuplinskas rakstu Vai mēs spēsim?, kurā kaismīgi slavināta padomju vara, silti vārdi teikti Lielā Tēvijas kara uzvarētājiem un nosodīta buržuāzisko nacionālistu 23. augusta manifestācija pie Brīvības pieminekļa, pieminot Ribentropa – Molotova pakta gadadienu. Jaunās autores teksts neko daudz neatšķiras no tā laika standartiem, tomēr ir viena frāze, kurā manāma tāda kā emocionāli sakāpināta jaunrade: «Skan vārdi par fašistu zvērībām, satriecoši savā necilvēcībā, cietsirdībā, pat neprātā.»

Pamazām tuvojas finišam otrā nedēļa pēc jaunās un skaistās dzīves sākuma Latvijā. Vai tiešām nepamanījāt, ka tā ir kļuvusi kaut par milimetru labāka? Es arī nepamanīju.

Lai cik ar maza būtu mūsu valsts, tai ir jābūt ar savu stāju, ar savu mugurkaulu. Tai jāprot pozicionēt sevi pasaules telpā. Kā savādāk? Turklāt ir jāizmanto izdevība paust sevi, savu nostāju katrā (!) telpā, katrā kompānijā. Vai tā lielvalstu kompānija, vai tā kompānija, kura mums patīk vai arī galīgi nepatīk. Sirgt ar it kā vēstures noteiktiem mazvērtības kompleksiem un attaisnot savu mazspēju ar tiem šodien ir dikti viegli.

Jāpiekrīt Valsts prezidentam Egilam Levitam, ka «nevienlīdzība Latvijā ir radusies ilgstošas politikas rezultātā, tas nav nekāds negadījums». Bet cīnīties ar tās sekām pamatā tikai ar nodokļu politikas un pabalstu apmēra kosmētiskām izmaiņām būtu īslaicīga lāpīšanās, kura ilgtermiņā nabadzību var tikai vairot, nevis mazināt.

Par Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāju ar nelielu balsu vairākumu ievēlēta Ursula fon der Leiena. Viņa šajā amatā nomainījusi daudz aprunāto Žanu Klodu Junkeru. Varam būt droši, ka Leienai nebūs problēmu ar publisko tēlu kā Junkeram, kad nelabvēļi mēļoja par viņa aizraušanos ar grādīgajiem, un arī ar bučošanos sešdesmitgadīgā septiņu bērnu māmiņa diez vai kādam uzbāzīsies. Nav šaubu, ka Leienas darbības ārējās izpausmes būs piedienīgākas. Cits jautājums, vai šo darbību saturs būs pilnasinīgāks?

Lai kādus pekstiņus sacerētu valdības piebarotie ekonomikas «eksperti», bet no 2014. līdz 2018. gadam Latvijas galvenais izaugsmes motors bija nemitīga minimālās algas paaugstināšana. 2013. gada decembrī minimālā alga bija 285 eiro mēnesī, bet līdz 2018. gada 1. janvārim tā tika paaugstināta par vairāk nekā 50% un sasniedza 430 eiro mēnesī. Pa šo laiku IKP faktiskas cenās (oficiālā inflācija plus IKP reālā izaugsme) pieauga tikai par 30%. Līdz ar to matemātiski no 2014. līdz 2018. gadam minimālā alga tika paaugstināta, ievērojami apsteidzot darba ražīgumu.

Nesaprotu, kāpēc Jaunās konservatīvās partijas deputāts Krišjānis Feldmans tautai pastāstījis tikai par koalīcijas vienošanos par minimālās algas celšanu līdz 500 eiro, bet ne to, ka līdz šādai pašai summai cels arī ar nodokļiem neapliekamo minimumu, kā to JKP bija solījusi. Nevar taču būt, ka godīgākā no visām partijām, kādas jelkad dibinātas, vienkārši paņirgāsies par uzņēmējiem un mazo algu saņēmējiem un cels tikai minimālo algu! Viņi tā nedarītu! Runčuk, nemūžam!

Astotā jūlija rītā, tūlīt pēc Valsts prezidenta Egila Levita uzrunas pie Brīvības pieminekļa, viens no ne tik senajiem Lietuvas prezidenta amata kandidātiem Arvīds Jozaitis atsūtīja man ziņu: «Beidzot Latvijai ir labs prezidents – apsveicu!»

Ar Baltijas-Kazahstānas ekonomiskās attīstības asociācijas atbalstu latviešu valodā ir nākusi klajā Nursultana Nazarbajeva grāmata Neatkarības laikmets.

Nesen publicēti reitinga rezultāti, kas nosaka labākos skolu kolektīvus pēc to skolēnu sasniegumiem mācību priekšmetu Valsts un atklātajās olimpiādēs, skolēnu valsts zinātniski pētniecisko darbu konferencē un valsts mēroga konkursos. Papildus tam pastāv arī skolu topi, kuros par pamatu tiek ņemti centralizēto eksāmenu rezultāti (audzēkņu iegūtais vidējais vērtējums). Komentējot dažādus reitingus un to ietekmi uz skolēniem, privātās vidusskolas “Patnis” direktore Agnese Pūtele norāda, ka reitingi var maldināt sabiedrību un skolas kvalitāte ir rādītājs, kas jāskata kompleksi.

Esam tikuši pie jauna Valsts prezidenta un kultūras ministra, bet visneticamākā ziņa ir tā, ka Jāņos Latviju gaida piecas brīvdienas. Jāsāk laikus uzpirkt miestiņa un siera krājumus, jo tik daudz brīvu dienu latvietis vienkāršais no valdības nav saņēmis sen. Tagad vien jālūdz senču dieviņi, lai nepiepildās ļaunprāšu jociņi, ka valdība cīņā par izmešu emisijas samazināšanu varētu aizliegt dedzināt Jāņu ugunskurus. Kā daudzviet Eiropā, kur vidusmēra pilsoņi dzīvu ugunskuru vispār nav redzējuši.

Man ir savādi, pat pretīgi regulāri un jau ilgu laiku lasīt vēstis, ka tieši tajās jomās, kas nosaka tautas kvalitāti, dzīvotspēju un perspektīvu (demogrāfija, izglītība, veselības aizsardzība...), stāvoklis «lieku reizi apliecina kritisko stāvokli nozarē un situācijas pasliktināšanos» (sk. kaut vai NRA 3.07.).

Nupat vienā pasēdēšanā man sanāca neliela diskusija. Saruna sākās pavisam nevainīgi: par to, kā jūtas bērns, kad vecāki viņa klātbūtnē, pērkot vilciena biļeti, būtiski (par vairākiem gadiem) samazina bērna vecumu, lai varētu ietaupīt. Kāda jauna sieviete atcerējās, ka bērnībā viņai ļoti gājis pie sirds, kad vecāmamma tā darījusi. Taču tad sarunā iesaistījās kāda cita sieviete, kura šādu rīcību uzskatīja par pašsaprotamu un neslēpa, ka arī pati tā dara, savu rīcību pamatojot ar to, ka Latvijas dzelzceļa vadībā visi esot korumpanti un blēži, tāpēc viņus apmānīt ir svēta lieta. Uz manu biklo jautājumu, bet tad jau arī nodokļus var nemaksāt, atrunājoties ar to, ka valsts pārvaldes augšgalā sēž negodprātīgi cilvēki, sekoja nekavējošs – protams. Kāpēc gan maksāt tos milzīgos nodokļus, kuri tāpat aizejot, nezin kur?

Apolitiska skice

Dienā, kad KNAB par kukuļņemšanu aizturēja politiķi un Latvijas Universitātes (LU) rektora vietnieci Baibu Broku, Valsts prezidents Egils Levits inaugurācijas runā aicināja izmēzt māju no mēsliem, «kas mūs šodien šķir no augsti attīstītas, tiesiskas demokrātijas, piemēram, krāpšanās iepirkumos, partiju atkarība no ziedotājiem, korupcija...».

Rīgas domes «troņu spēles» nav gluži tādas, kā izskatās. Izskatās, ka politiķi vienā mierā iecels par mēru Oļegu Burovu un rullēs. Tāpat arī piemeklēs vicemēru vai divus vicemērus, un laime būs pilnīga. Bet neba nu tik skaisti ir. Patiesībā cīņas par krēsliem ir zvērīgas, un neviens nezina, kā tās beigsies. Tur ir no partijas Saskaņa atšķēlies četrinieks, kas brīžiem ir trijnieks. Vēl ir divnieks no Jaunās konservatīvās partijas renegātiem. Šie no savām partijām izmestie tagad ir tie, kam pieder «zelta mandāts» – viņi bauda milzīgo varas eiforiju izlemt, kādai būs varai būt Rīgā – vai būs tas vai cits mērs, vai arī būs pašreizējās Rīgas domes krišana un jaunas, ārkārtas domes vēlēšanas. Jau nogāzts ir Dainis Turlais. Kas darās šo cilvēku prātos, to nav iespējams uzminēt un prognozēt.

Tornado ieradās nu galīgi nelaikā. Tam vajadzēja savīkšīties uz grautiņiem kādu mēnesi pirms Saeimas vēlēšanām vai vismaz pirms pašvaldību vēlēšanām. Varat iedomāties, cik aktīvas un dāsnas būtu partijas, ja virpuļviesulis kādam zemniekam no zemes virsas noslaucītu dzīvojamo māju, kūti, darbnīcu, šķūni utt. Politpulciņu locīklas stāvētu rindā pie nabaga zemnieka īpašuma gruvešiem, lai varētu noziedot savu artavu atjaunotnei. Tagad neredz nevienu. Protams, Saeimas vēlēšanas tikai pēc trim gadiem, pašvaldību arī ne tik drīz. Tad jau nav vērts tērēties.