Pa vienam visus!

 
©F64 Photo Agency

Atlaist Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) vadītāju Daci Ķezberi, kura solījusies rakstīt atlūgumu, vairs nav nekāds varoņdarbs politiķim. Ar visas padomes atlaišanu gan varētu kādus kredītpunktus nopelnīt, katrā ziņā sabiedrības uzmanība ilgāku laiku nodrošināta!

To jau ilgāku laiku nav bijusi iespēja piesaistīt no amatiem KPV LV frakcijā brīvajam Artusam Kaimiņam. Medijus pēkšņi tik iemīlējušais Kaimiņš nu gatavs atsaukt parlamentāriešus no pēdējo saulstaru baudīšanas un uz karstām pēdām viņa vadītajā Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā skatīt jautājumu par palikušo NEPLP locekļu atstādināšanu. Jāvērtē katra locekļa atbildība, jo «likums paredz, ka atlaist var tikai pa vienam, nevis visus kopā». It kā jau Kaimiņš sēdē plāno ar NEPLP locekļiem izrunāt problēmas, vienlaikus viņam, tāpat kā JKP kareivei Jutai Strīķei, virzība skaidra jau iepriekš - atlaist! Visus un pa vienam! Kaimiņa komisija nevarot nerisināt «milzīgo uzticības krīzi medijiem».

Kas liecina par uzticības krīzi medijiem? Kur pētījumi? Socioloģiskās aptaujas nerāda, ka sabiedrības uzticēšanās medijiem būtu krasi kritusies. NEPLP šogad publiskoja Latvijas faktu pētījumu par uzticēšanos medijiem, kas bija veikts pērn, taču drīzāk raksturo nevis uzticēšanos nopietnai informācijai, ziņām, to analīzei, bet drīzāk mediju lietošanas paradumus. Tā liela daļa «uzticas» Pirmajam Baltijas kanālam, citi iecienītā seriāla vai izklaides raidījuma kanālam, jaunieši - feisbukam, bet populārākais medijs izrādījies portāls Delfi. Sabiedriskie mediji arī turas solīdi, ko gan nevar teikt par partijām, Saeimu un valdību, bet lielāko uzticības krīzi, ne bez paša Kaimiņa palīdzības, gan piedzīvo KPV LV ar savu reitingu zem 3% un Saskaņa. LR darbinieku lielāku algu pieprasījums drīzāk ietekmē sabiedrības viedokli par žurnālistu profesijas prestižu, par atalgojuma adekvātumu veikumam, kā arī pieminētos mediju lietošanas paradumus. Tos ietekmē arī LR1 samazinātais saturs, kas vasarā ir kļuvis gaužām švaks, kad nopietnu notikumu apskatu, analīzes, diskusiju vietā tiek drillēti veci mūziķu karjeras apskati. Bet uzticību drīzāk iedragās sabiedriskā medija valdes un uzrauga politiska tiesa.

Šī padome ir nostrādājusi pusi no piecu gadu termiņa. Nenoliedzami, tās aktivitātes bijušas skandāliem apvītas, skaļākie bija LR valdes un LTV daļas valdes atlaišana, neveiksmīgs LTV vadības konkurss. Gan atlaistajiem bija savi argumenti, gan NEPLP, gan izvēlētajiem LTV valdes kandidātiem, gan to kritizētājiem - katram sava taisnība, savi aizstāvji un kritizētāji, bet juridiskā patiesība tiesā nav noskaidrota. Var padomei pārmest virkni lietu, strīdēties par to, vai LTV vadītājs Ivars Belte bija sodāms ar atlaišanu par to, ka «nodrošināja stratēģisku attīstības projektu plānošanu un uzraudzību noteiktajos termiņos un budžeta rāmjos», vai Ķezbere mēģinājusi iespaidot LTV personāliju izvēli, bija vai nebija jārīko nominācijas komisija uz LTV valdes locekļu konkursu, cik kompetenta vadīt LR bija Sigita Roķe un cik pieļaujams bija finanšu un dokumentu bardaks šajā medijā vai cik tā bija atriebība pret NEPLP locekļa Ivara Āboliņa antireklāmu radio džinglos utt. Katrā ziņā ir skaidrs: ja padome neko nedarītu un neprasītu no sabiedrisko mediju vadītājiem, bet visam tikai piekrītoši mātu ar galvu, ieziepētos jaunajai koalīcijai, tās krēsli tā nešūpotos. Tas gan nepasargātu no LR darbinieku papildu naudas un algu palielināšanas pieprasījuma, kas tagad aktualizējies, bet ar draudzīgās koalīcijas solījumiem gan jau arī šo problēmu pārsēdētu, lai gan nav saprotams, kā jelkāda padome un jelkāda koalīcija spētu gada vidū uz sitiena izcelt pāris miljonus eiro. Padome savu ir darījusi - nesen palielinājusi algas visiem darbiniekiem, lai gan 70 eiro ir tālu no pieprasītāju vēlmēm, pieprasījusi papildu naudu nākamā gada budžetā. Nākamā būtu politiskās atbildības paģērēšana no valdošās koalīcijas. Paradoksāli, bet tieši viegla bada sajūta sabiedriskajos medijos, kas var pāraugt lielākā neapmierinātībā, ir tie diedziņi, kas ļauj politiķiem raustīt NEPLP - ja naudas trūkst, to var iedot vēl vai neiedot, atkarībā no tā, vai jātiek vaļā no neērtas padomes vai jāsaglabā sev tīkama. Tāpat politiķu - likumdevēju atbildība ir beidzot tikt galā ar padomes interešu konfliktu, kad tai vienlaikus uzticēts gan uzraudzīt sabiedriskos medijus un vajadzības gadījumā sodīt, atlaist, prasīt līdzekļu ekonomisku izlietošanu, gan aizstāvēt to intereses, cīnīties par to pietiekamu budžetu. Tāpat likumdevēju atbildība ir beidzot pieņemt lēmumu par sabiedrisko mediju kļūšanu par patiesi sabiedriskiem, nevis valsts, un arī iespējamu LTV un LR apvienošanu, kam līdz šim bijusi liela pretestība, attiecīgi arī politiķu nevēlēšanās te kaut ko darīt.

Taisnība, iespējams, ir kaut kur pa vidu, bet ne politiķu tiesībās kārtējo reizi šiverēt par neatkarīgajām iestādēm kā pa savu sētu. Atlaidīs šos, vietā nāks jaunās politiskās varas savējie, jo padomes ievēlēšanā jau nekas nav mainījies - to tāpat apstiprinās Saeimā, pareizāk - koalīcijā. Vai nākamie būs kompetentāki vai tādi, kas pamatā uzraugāmajiem medijiem un koalīcijai glaudīs pa spalvai?

Ja NEPLP locekļi pēc «sarunas» Saeimas komisijā paši nevēlēsies atkāpties, viņu atbrīvošanai nepietiks ar kādām vēstulēm, personisku nepatiku vai politisko nostāju. Padome likumā definēta kā «neatkarīga pilntiesīga autonoma institūcija», kuras locekli Saeima pirms termiņa var atbrīvot, ja viņš mēnesi neattaisnoti nav piedalījies padomes darbā vai ilgāk par sešiem mēnešiem pēc kārtas slimības vai citu iemeslu dēļ nespēj pildīt amata pienākumus, vai ja «ir konstatēts tāds likumā noteikts apstāklis, kas liedz attiecīgajai personai būt par padomes locekli». Atlaišanai ir jābūt juridiski pamatotai.

2015. gadā pirms termiņa Saeima no amata atcēla NEPLP vadītāju Aināru Dimantu, kurš vērsās tiesā. Pēc tam, kad pirmās instances tiesa viņu atjaunoja amatā, divas nākamās viņa atlaišanā saskatīja objektīvu pamatu, un Saeimas lēmums palika spēkā. Augstākā tiesa padomes darbā saskatīja tiesību normu pārkāpumus - Dimants nebija parūpējies par līdzekļu likumīgu izmantošanu, rīkojoties prettiesiski, grāvis savu reputāciju, kas ir prasīta padomes loceklim. Lēmums bija pamatots ar revīzijas ziņojumiem un citiem dokumentiem. Tādējādi - ja jaunā vara, līdzīgi kā citās institūcijās, vēlas vecās varas pārstāvjus nomainīt pret savējiem, būs vien jāgādā pārkāpumu pierādījumi - ar revolucionāro pārliecību būs par maz.