Baiba Lulle

Laikā, kad Saeima cenšas pabeigt vērienīgo, pretrunīgo un pašvaldību vairuma neatbalstīto administratīvi teritoriālo likumu, valdība saka jāvārdu nākamajai līdzīgi buldozerējamai reformai. Tā pieticīgi tiek dēvēta par augstskolu pārvaldības reformu, bet zem deķa mudž varas centralizācija un politizācija, visu augstskolu reforma ar vairāku augstskolu iespējamu degradēšanu vai pat sagraušanu.
 
Dienu pirms mūsu (kam vairs ne "mūsu") valdība lēma par ierobežojumu mīkstināšanu no 12. maija, Vācijas pavalstu vadītāji tikās ar kancleri Angelu Merkeli, lai spriestu par to, kā menedžēt Vācijas izeju no krīzes. Neuzskatu, ka "citi visu dara labāk", bet šajā gadījumā no Vācijas varam kaut ko mācīties. Pirmkārt, uzticēšanos vietējām varām, spēju deleģēt tām lēmumu pieņemšanu, spēju atteikties no totālas centra komandantūras un vienīgās pareizās patiesības.
 
Parakstu skaits portālā manabalss.lv iniciatīvai šogad atcelt centralizētos eksāmenus (CE) 9. un 12. klasēm strauji tuvojas 10 000, bet šis slieksnis dod tikai iespēju iniciatīvai nonākt skatīšanai Saeimā, kur par to jau tāpat spriež. Tāpat tas neataino viennozīmīgu attieksmi pret eksāmenu kārtošanu vīrusa krīzes ēnā – cik dažādi ir skolēnu, vecāku, skolu vadītāju, politiķu viedokļi, tikpat dažādas ir Eiropas un arī citu valstu nostājas.
 
Valdības pārstāvju ledus sirds īslaicīgajā pavasara saulītē nedaudz atmaigusi, raugoties uz pāris vai dažkārt pārdesmit eiro niecīgajiem dīkstāves pabalstiem un trešdaļu pabalstu prasītāju, kuriem tas vispār atteikts.
 
Kāds sakars Covid-19 ārkārtas stāvoklim ar Satversmes 81. pantu, kas pirms 13 gadiem tika svītrots no pamatlikuma? Nekāds, izņemot to, ka krīzes aizsegā valdība varētu uzurpēt varu un arī vasaru padarīt par murgu. Iniciatīva par panta atjaunošanu nedaudz koriģētā veidā nāk no Valsts prezidenta Egila Levita, to gatavs atbalstīt arī premjers Krišjānis Kariņš. Koalīcija to vēl nav akceptējusi un aicinās prezidentu ideju izklāstīt Saeimas deputātiem.
 
Kovidkrīzes ēnā bez pienācīgas uzmanības garām paslīdējusi Tieslietu ministrijas (TM) virzīta un valdības atbalstīta iniciatīva, likumprojektu pakete, kas atbrīvos no parādiem tos maznodrošinātos un trūcīgos Latvijas iedzīvotājus, kuru noteiktu parādu apjoms nepārsniedz 5000 eiro.
 
«Jaunie konservatīvie panāk to, ka dīkstāves pabalstu varēs saņemt arī strādājošie pensionāri.» Šāda virsraksta ziņa, protams, ar partijas līdera Jāņa Bordāna foto, rotā gan JKP mājaslapu, gan tiek izplatīta sociālajos tīklos.
 
Dienā, kad oficiālā statistika ziņoja vien par sešiem jauniem vīrusa inficēšanās gadījumiem, valdība lēma ārkārtas stāvokli pagarināt par četrām nedēļām, līdz 12. maijam. Vai šo laiku vairāk pavadīsim, dalot aizņemto lāčādu, rakstot un pārrakstot nosacījumus pabalstu piešķiršanai un kontrolei vai plānojot izeju no krīzes jeb tā saucamās exit stratēģijas? Gan ierobežojumu laika un veida mazināšanai, gan dīkstāves laika mērķtiecīgai izmantošanai, gan nākotnes ekonomikas izaugsmes plānošanai, citastarp analizējot un atzīstot iepriekšējās krīzes kļūdas, gan veselības aprūpes kapacitātes stiprināšanai, izglītības un tālākizglītības izmaiņu modelēšanai utt.
 
Valdība strādā vaiga sviedros, lai bez palīdzības neatstātu nevienu, lai uzreiz pēc krīzes saudzīgi ieziemotie uzņēmumi strauji atsāktu sildīt ekonomiku. Nepametīšot grūtībās nevienu.
 
Lai pasargātu mediķus un pacientus no iespējamas inficēšanās ar koronavīrusu, valdība būtiski ierobežojusi veselības aprūpes pakalpojumus gan valsts, gan privātajās ārstniecības iestādēs. Naivi cerēt, ka šis lēmums negatīvi neietekmēs iedzīvotāju veselību un arī dzīvību.
 
Daudzi redzējuši vai vismaz dzirdējuši par oskaroto itāļu drāmu Dzīve ir skaista, kurā ebreju bibliotekārs koncentrācijas nometnē ar iztēles, humora palīdzību cenšas šajā necilvēcīgajā situācijā dēlam uzburt citu realitāti, radīt prieku, novērst bailes.
 
Cenšoties ierobežot Covid-19 pārlieku strauju izplatīšanos, valdība pieņēmusi virkni sarežģītu lēmumu. Ņemot vērā to, ka nav pieredzes, kā rīkoties tik plaša mēroga krīzē, kas skar ne tikai naudu, bet arī veselību, var piekasīties par kļūdām, par izvēlēto līdzekļu pretrunīgumu, vienlaikus par labajiem nodomiem, centieniem un atsevišķiem lēmumiem tā pelnījusi atzinību.
 
Otrdien LTV demonstrēja filmu par koronavīrusa izplatīšanos un varas iestāžu un mediķu cīņu ar to Uhaņā un Hubejas provincē Ķīnā. Gan tā, gan citi informācijas avoti atklāj, cik Ķīnas cīņa ar epidēmiju baisi izskatās no cilvēktiesību, bet efektīvi no epidēmijas izplatības ierobežošanas viedokļa. Pārdomu vērta dilemma – kas svarīgāks?
 
«Nesaprotu, kāpēc Latvija grasās aizliegt adoptēt uz ārzemēm bērnus – starptautiskā adopcija jau neliedz viņus adoptēt arī Latvijā, bet tā dod iespēju ģimenēm citviet un pašiem bērniem nokļūt ģimenēs,» – saņēmu jautājumu no savas amerikāņu paziņas, kura pirms vairākiem gadiem adoptēja 14 gadus vecu meiteni no Latvijas. Anna ir viņas un vīra vienīgais bērns un, spriežot pēc publiskās informācijas, tiek mīlēta, lolota, skolota, arī pēc meitas vēstules Latvijas amatpersonām, kurā viņa lūdz neliegt arī citiem bērniem saņemt iespējas, kādas viņai netika piedāvātas Latvijā. Meitene, kura Latvijā bioloģiskajiem vecākiem tika atņemta pusotra gada vecumā, pabijusi bērnunamā, divās audžuģimenēs, skolā tika norakstīta kā bezcerīga, baidījusies, sasniedzot pilngadību, nonākt uz ielas nesagatavota patstāvīgai dzīvei, tagad, pateicoties Amerikas vecāku izglītības lomas novērtēšanai, privātskolotāju iesaistei, drīz beigs medicīnas studijas vienā no labākajām ASV koledžām.
 
Gaidījām, gaidījām un beidzot sagaidījām! Kā jau speciālisti iepriekš teica, jautājums neesot, vai koronavīruss parādīsies arī Latvijā, bet – kad. Atbildīgie dienesti jau ir kaujas gatavībā, veselības ministre Ilze Viņķele arī bija gatava vakarstundā sasaukt preses konferenci un informēt satraukto sabiedrību, nebeidzot vien uzsvērt reaģēšanas ātrumu. Spitālīgā ceļotāja no Itālijas operatīvi izolēta Latvijas Infektoloģijas centrā (LIC) kopā ar bērnu, kuram vīruss gan nav konstatēts, pārējie ģimenes locekļi – mājas arestā.
 
Starts ir dots, un žurku skrējiens pēc miljoniem var sākties! Atvainojiet, pēc iespējām strādāt rīdzinieku labā.
 
Aizvadītajā nedēļā koalīcija pavēra durtiņas, aiz kurām tauta uz brīdi varēja pamanīt dancojam Laimes lāci. Tas tur bija, un no viņa spēcīgajām ķetnām uz visām pusēm gaisā virpuļoja apdrukātas papīra lapiņas, uz kurām lieliem burtiem bija rakstīts «Valsts nodokļu politikas pamatnostādnes 2021.–2025. gadam».
 
14. februārī, dienā, kad pasaulē, tostarp Latvijā un Dānijā, atzīmēja mīlestības dienu, daudzu cerības, ka Latvijas pilsone Kristīne Misāne netiks izdota Dienvidāfrikas Republikai (DĀR), kurā viņa apsūdzēta par sava bērna nolaupīšanu, izplēnēja.
 
Pērn jau pirmajā tikšanās reizē ar Saeimas prezidiju Valsts prezidents Egils Levits aktualizēja ideju par Valsts padomes (Padomes) izveidi, kuras misija būtu sekmēt likumu kvalitāti vēl pirms to pieņemšanas. Iespējams, prezidents vēl nenojauta, cik ļoti šī problēma saasināsies 13. Saeimā un šajā valdībā, radot perfektu diskursu viņa lolotajai idejai. Esošās politiskās varas mazspēja un pēc vajadzības pielokāmā tiesiskuma izpratne noteikti ir kairinājums šāda konstitucionāla orgāna radīšanai, bet ne viennozīmīgi efektīvs problēmas risinātājs.
 
Ja nodokļu sistēma ir viens no būtiskākajiem valdības politiskā, ekonomiskā, sociālā kursa rādītājiem, tad Krišjāņa Kariņa valdības jau veiktās un vēl plānotās nodokļu izmaiņas neliecina par skaidrību, kurp virzīties.
 
Bērnu un sirmgalvju izmantošanu savtīgos nolūkos necieš pat zeki, bet politikā šāda uzvedība tiek tolerēta daudz vairāk.
 
Politiķi, kuri sabiedrību regulāri aplaimo ar jauniem vai paaugstinātiem nodokļiem, atsakās no miljoniem eiro nodokļu iekasēšanas no ārvalstu kompānijām, kuras te gūst peļņu. Runa ir par digitālā nodokļa ieviešanu, ar kuru tiktu apliktas lielās digitālās kompānijas, kuras gūst peļņu valstīs, kurās tās nemaksā nodokļus, turklāt kropļo konkurenci.