Politiskās intrigas mediju jomā

 
©Ģirts Ozoliņš/ F64 Photo Agency

Šīs vasaras lielākais mediju notikums neapšaubāmi bija Latvijas Radio (LR) Ziņu dienesta sarīkotais tracis. Sākumā viss izskatījās saprotami un vienkārši. Ļaunā LR valde nemaksā cienījamu atalgojumu augsti profesionāliem un kvalificētiem žurnālistiem par viņu smago un radošo darbu. Ziņu dienesta darbinieki publiski izteica neuzticību tādai LR valdei. Tālāk sekoja ļoti dīvaina LR valdes darbība, meklējot papildus simts tūkstošus eiro, lai varētu samaksāt darbiniekiem papildu atalgojumu.

Atbildība tika pieprasīta arī no NEPLP, kas pārvalda LR, un NEPLP vadītāja bija spiesta paziņot par atkāpšanos utt. Masu informācijas līdzekļi, kas ziņoja par notiekošo LR, pauda simpātijas pret līdz izmisumam novestajiem LR Ziņu dienesta darbiniekiem, paužot darba ņēmēju kopējo solidaritāti un izsakot kopējo nepatiku pret «politiski angažēto» darba devēju - LR valdi. Simpātiju vilnis pret līdz izmisumam novestajiem LR Ziņu dienesta darbiniekiem noplaka brīdī, kad tika publiskoti dati par LR Ziņu dienesta darbinieku reālo atalgojumu 2019. gada pirmajā pusgadā. Lielākajā daļā no štata vietām (uzvārdus atsegt liedz jaunie grozījumi par valsts struktūru darbinieku atalgojuma publicēšanu) LR Ziņu dienesta darbinieku vidējā mēnešalga pārsniedza Ministru kabineta noteikumos noteikto minimālo augstskolu prorektoru un asociēto profesoru mēnešalgu. Daudzi kolēģi, kas, nezinot patiesos apstākļus, bija izteikuši solidaritāti un atbalstu LR Ziņu dienesta darbinieku pretenzijām, jutās kā piesmieti šā vārda senākajā nozīmē. Lielākā daļa no drukātās preses žurnālistiem saņem atalgojumu, kas noteikti nepārsniedz augstskolu prorektoru minimālā atalgojuma likmi. Tikai neviena ziņu nodaļa pēdējo desmit gadu laikā nevienā citā medijā par to nav publiski izteikusi neuzticību sava uzņēmuma valdei. Es vairāk nekā desmit gadu esmu strādājis Zviedrijas mediju uzņēmumā, man ir plaša komunikāciju pieredze ar kolēģiem ASV, Lielbritānijā (īpaši BBC) un citās zemēs. Es nezinu nevienu citu gadījumu, kad mediju darbinieki publiski izteiktu neuzticību uzņēmuma valdei un pēc tam mierīgi turpinātu strādāt uzņēmumā tās pašas valdes vadībā. Ir bijuši gadījumi (vismaz divi gadījumi Krievijā), kad darbinieki ir mediju īpašniekam pauduši savu neuzticību medija izpildvarai. Taču tas parasti nenotika publiski, lai nekaitētu medija reputācijai. Publiski tas kļuva zināms tikai pēc tam, kad īpašnieks darbinieku pretenzijas bija noraidījis un visi neuzticību izteikušie iesniedza atlūgumus, jo paust neuzticību un pēc tam palikt strādāt neuzticamo pārvaldītāju vadībā žurnālistu profesionālajās aprindās ir morāli nepieņemami.

Ikvienā uzņēmumā ir varas dalīšana un ir nodalītas atbildības jomas. Valdei tiek dota vara pārvaldīt uzņēmumu atbilstoši īpašnieka dotajiem uzdevumiem. Lai īpašnieka uzdevumus izpildītu, valde pieņem darbā darba ņēmējus. Par to, vai valde tiek galā ar saviem uzdevumiem, lemj nevis valdes pieņemtie darba ņēmēji, bet gan īpašnieks. Darba ņēmējam ir jāievēro darba līgums. Darba ņēmējs drīkst protestēt, ja pret viņu neievēro darba līguma nosacījumus, ja viņam liek pildīt nelikumīgas pavēles, aicina pārkāpt likumu utt. Taču tad ir jāievēro tiesiskā procedūra, kā ir jārīkojas attiecīgajā gadījumā. Normālos uzņēmumos darba līgumos ir ierakstīts aizliegums darba ņēmējiem veikt darbības, kuras var kaitēt uzņēmuma reputācijai. Darbiniekam ir jārūpējas par tā uzņēmuma reputāciju, kurā viņš (viņa) strādā. Normālos uzņēmumos par uzņēmuma reputācijas graušanu (apejot līgumos norunāto konfliktu risināšanas veidu) atlaiž no darba bez ierunām, pat par ierakstu savā privātajā feisbuka lapā, ja tas kaitē uzņēmuma reputācijai. Zviedrijā Volvo atlaida no darba strādnieku, kas savā privātajā feisbuka lapā savu darbavietu netieši salīdzināja ar trako māju. Tas, ko atļaujas LR Ziņu dienesta darbinieki, ir ārpus jebkādiem Rietumu mediju standartiem.

Līdz ar to, atbildot uz jautājumu, kas notiek ap Latvijas sabiedriskajiem medijiem, varam aplūkot divus skaidrojumus. Pirmais ir vienkāršs. LR Ziņu nodaļas darbinieku pašapziņa ir sasniegusi tādu mērogu, ka viņi uzskata, ka ir tiesīgi diktēt jebkādas savas prasības visai sabiedrībai. Šajā gadījumā risinājums būtu profesionāliem un ētiskiem standartiem neatbilstošo LR Ziņu dienesta darbinieku nomaiņa ar citiem. Tikai maz ticams, ka pašreizējā LR valde, kas publiski demonstrēja izdabāšanu lielākajiem LR reputācijas grāvējiem, spēj kvalitatīvi pārvaldīt LR.

Ir otrs variants. Skandāls ir prelūdija Jaunās konservatīvās partijas aizsāktajam apvērsumam Latvijas masu informācijas līdzekļu sistēmā. JKP ielikteņi Satiksmes ministrijā ar jauniem pasta tarifiem jau ir sākuši mēģinājumu iznīcināt drukāto presi, bet LR skandāls rada izdevību JKP iebīdīt NEPLP savus ielikteņus, kuri pārņemtu kontroli pār Latvijas sabiedriskajiem medijiem. Līdz ar to iespējams, ka pēkšņajam skandālam LR ir politiska aizmugure un tie, kas to LR iekšienē organizēja, cer uz karjeras tramplīnu pēc tam, kad JKP pārņems kontroli pār Latvijas sabiedrisko mediju sistēmu.

 

Rīgas namu pārvaldnieks