Nesen piedalījos skolām, izglītības sistēmai veltītā diskusijā, no kuras vairākas tēzes vēlos te izcelt. Pirmā – ja jau nerimti tiek apgalvots, ka pie mums Latvijā «nauda seko skolēnam», tad kāpēc šai naudai neseko tāda pedagoģiskā darbība, kura top pielāgota katram skolēnam individuāli? Vērtējot konkrētu praksi, tika sacīts, ka mēs bērniem savā skolā «sniedzām to, veidojām viņus ar to, kas katram no viņiem vislabāk atbilst». Atklāti sakot, Latvijas izglītības sistēmā tās kopumā (!) es šādu «naudas sekošanas» atdevi nesaskatu. Nesaskatu sistēmas vēlmi, tās ieinteresētību katra skolēna tapšanā par laikmetīgu cilvēku visās cilvēka pozitīvās izpausmēs. Veidot personību, kura spēs būt veiksmīga pasaulē.
Tostarp arī mani pārsteidza diskusijā minētais, ka Latvijas vidusskolās, lai nokārtotu eksāmenu, pietiek vien ar pieciem procentiem pareizu atbilžu (Igaunijā - 50 procenti, Anglijā augstākajam līmenim - 85 procenti). Vai tiešām šī latiņa ik gadu pazeminās tāpēc, ka «nauda seko skolēnam» (tāds apgalvojums izskanēja)? Un - pie tā paša. Vai tiešām un kāpēc ir vērts viscaur noteikt kompetenču, prasmju prioritāti pār konkrētām zināšanām? Manuprāt, sevišķi ja runāt par augstāko izglītību, tā izpaustos vēlme nedot mūsu bērnu smadzenēm pietiekamu potenciālu.
Arī tāpēc, ka te taču arvien skaļāk tiek apgalvots, ka Latvijā trūkst kvalificēta darbaspēka, ka īpaši jūtams tieši jaunu darbinieku trūkums. Kas pie tā vainīgs? Tāpat kā pie tagadējās emigrācijas - padomju režīma sekas? Bet - skolotāju (tāpat zinātnieku, politiķu...) pamatmasu jau kādus desmit gadus varēja sākt veidot atjaunotās valsts neatkarības laikā pieaugušās paaudzes. Šie savas pašu nevarības, neprofesionalitātes attaisnošanai domātie murgi reiz ir jāizbeidz un pašiem, kas vien te vēl esam, jāuzņemas reāla atbildība gan par mūsu bērnu, gan savas valsts nākotni. Diemžēl apliecinājumu tam no Latvijas izglītības sistēmas puses es te nesaskatu. Starp citu, arī skolu slēgšana Latvijā man šķiet nevis kāda dabiska procesa rezultāts un ne tik daudz pašvaldību rīcības, cik valsts politikas radītas sekas.
Otra tēze - «galvenais cilvēks ikvienā pedagoģiskajā sistēmā tomēr ir skolotājs. Jā, pats par sevi saprotams - bērns. Nav bērna, nav skolas. Tomēr galvenais cilvēks ir - skolotājs.» Man liekas, ka patlaban Latvijas skolotāju rīcībā ir pārlieku maz resursu (protams, ieskaitot atalgojumu), patstāvīgas, brīvas rīcības instrumentu, lai viņš spētu būt nevis kaut kāds sistēmas marginālis, izpildītājs, bet patiešām galvenais cilvēks skolā. Turklāt vēl viņam palaikam jāizdabā dažādām aprobežotām mūsu politiķu ākstībām. Un kāpēc tik salīdzinoši daudz bērnu vispār neiet skolā? Es tagad vācu šos stāstus (vācu arī skolotāju stāstus), bet jau tagad varu sacīt, ka te cita starpā nav iztikts gan bez riebīgas, konkrētā situācijā neieinteresētas administrāciju attieksmes, gan bez sistēmas profesionālas spējas pārredzēt savas darbības laukumu visās tā niansēs. Ja jau tiek solīts, ka «par skolotājiem un zinātniekiem arī turpmāk tiks domāts prioritāri» (I. Šuplinska, Diena, 8.07.2019.), tad, pirmkārt, šajā ministres teikumā es neredzu nekādu attaisnojumu vārdiņam «arī». Bet, ja arī «domāts» varbūt ir ticis prioritāri, tad līdz šim darīts nav. Tāpēc, otrkārt, paviršu apsolījumu vietā es vēlētos redzēt ilgam laikam veidotu valsts programmu. Pagaidām sliecos piekrist Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājai Ingai Vanagai, kura bažījas par to, ka «pedagogu saime tiek izmantota kaut kādu politisko darījumu kārtošanā». Un vēl manā uztverē nav vajadzīgs nekāds «speciāls rīks» (sk. Diena,10.07.), lai skaidrotu situāciju par pedagogu trūkumu. Ejiet uz skolām, runājiet ar skolotājiem! Viņi jums skaidri un gaiši pateiks - kas un kāpēc.
Visbeidzot - tika teikts, ka astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā radās nepieciešamība veidot ap skolām «filtrus». «Filtrus», kuri nepieļautu negatīvu ietekmi uz ikvienu kolektīvu. Drošus, uzticamus «filtrus», kuri ļautu pretoties ikvieniem draudiem. Jāteic, ka es ne sevišķi sapratu šo apzīmējumu «filtrs», jo man šķiet, ka šāda filtra kvalitāte ir visnotaļ atkarīga no skolas pedagogu kolektīva kvalitātes.
