Viktors Avotiņš

Es partijas principiāli uzskatu par sabiedriskām organizācijām, nevis valsts vai varas iestādēm. Tāpēc partiju gribēšana baroties no valsts budžeta šķiet man nesaprotama un nepieņemama.
 
Latvijā nav nemaz tik daudz cilvēku, kuri spēj gadiem ilgi nelikties mierā, ja viņu tuvinieki vai draugi cietuši, turpina ciest no varas vai līdzcilvēku netaisnības. Tieši tāpēc es 10. oktobrī devos uz preses konferenci «Vijoļu šķūnī» Mazajā Krasta ielā. Jo tieši todien apritēja pieci gadi, kopš Baložos tika noslepkavoti divi mazgadīgi puisēni. Notiesāta un ieslodzīta ir viņu māte.
 
Manā uztverē apmēram piecpadsmit gadi bija pilnīgi pietiekams laiks, lai gan pedagoģiskā, gan profesionālā, gan politiskā ziņā nodrošinātu perfektu visas Latvijas valsts izglītības sistēmas pāreju uz mācībām tikai valsts valodā. Tomēr pagaidām arvien uzskatu, ka šī tā saucamā reforma, tās iniciatori un izglītības birokrātija arvien dod priekšroku politiskām pozām, nevis visu skolu, to kadru un dažādu vecāku grupu pienācīgai sagatavotībai pārmaiņām. Tādām, lai iznākums būtu pienācīga un augoša Latvijas nācijas, tās tautu kvalitāte. Tomēr pagaidām es uzskatu, ka šī reforma visu šo laiku gatavota pat ne politisku, bet arvien pastāv tik vien kā partijisku iegribu līmenī.
 
Diplomāts Andris Vilcāns atsūtīja man saikni ar norādi uz Novaja gazeta 26. septembra publikāciju Pioniere Grēta Tunberga. Skat. (https://www.novayagazeta.ru/articles/2019/09/26/82123-pionerka-greta-tunberg?fbclid=IwAR1l5035rh2bm). Raksts sākas ar teikumu: «Bērnu izmantošana ideoloģiskās kaujās ir klasiska totalitāro ideoloģiju pazīme.»
 
Man tādi publiski teikumi kā, piemēram, «rindas uz pirmsskolas iestādēm kļūst arvien garākas», «šī valdība nerada lielu entuziasmu steigties ar bērnu radīšanu», «bezdarbnieka pabalsta samazināšana – aprēķina solis vai izmisums», «augstskolas joprojām izdzīvošanas režīmā» u.tml. arvien biežāk vedina domāt, ka jāsāk apšaut tie nejēgas, kuri lien valsts pārvaldē bez kādas saprašanas par to. Vai tad kāds no minētajiem teikumiem ir problēma, kas nav visai elementāri profesionāli risināma?
 
Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) prasība atsaukt no amata vides un reģionālās aizsardzības (VARAM) ministru Juri Pūci ir visnotaļ pamatota. Taču – manā uztverē šī administratīvi teritoriālā «reforma» (ATR) būtu beidzot jāvērtē krietni plašāk, jāvērtē tās pilnā apjomā, jāvērtē principiāli un profesionāli.
 
Desmitajā septembrī Splendid Palace notika Ilonas Brūveres radošais vakars Filmas, Fakti, Fragmenti. Man tur ļoti patika. Bet tagad es te no Ilonas taisīšu politiku. Ilona varēs mani par to lamāt, cik uziet, bet man viņas dokumentālās (!) filmas šķiet mūsdienu politikas raksturojumam visai aktuālas. Turklāt viņas filmu pamats manā uztverē ir faktūra (tēls, tēli...). Nevis sižets. Var jau būt, ka sižetisks vēstījums viestu vairāk didaktikas, pamācīšanas, kā pareizi dzīvot. Tās Ilonas darbos nav.
 
Latvijas mediju telpa tās kopumā mani šodien neapmierina. Jo manā uztverē tā neveic savu misiju. Proti – tā ir savās atsevišķās izpausmēs pārlieku vienpatnīga, savrupināta. Dažādu uzskatu, viedokļu principiālas, profesionālas konfrontācijas vietā tā dod priekšroku atsevišķu sociālu vai etnisku grupu uztveres stereotipu atzīšanai un uzturēšanai.
 
Džuljetas mammai bija trīsdesmit gadi. Puškins savu slaveno Ruslanu un Ludmilu sarakstīja 19 gadu vecumā. Kardinālam Rišeljē (tam, kas Trīs musketieros), ja nemaldos, nebija pat 40 gadi. Ko es ar to gribu sacīt? To, ka mani neapmierina manas, vecākās, paaudzes ļaužu pārāk ieilgusī dominēšana sociālajā, pilsoniskajā un arī valstiskajā teikšanā.
 
Vēsts, ka «valsts pārvaldē ieviesīs nulles birokrātijas principu», man nešķiet nekāda jaunatklāsme. Es to pieņemu vien kā aicinājumu beidzot padarīt valsts pārvaldi visos tās līmeņos profesionālu un godīgu. Visādā citādā ziņā es uzskatu, ka man šī principa būtību mācīja jau manā padomju augstskolā un pēc tam – zinātniskajā institūtā, kurā es kā programmētājs un sistēmanalītiķis nodarbojos ar Aeroflotes pārvaldes sistēmām un to birokratizācijas reducēšanu. Mums bija pieejami Rietumu teorētiskie avoti, un es uzskatu, ka mums ja ne citādi, tad vismaz pašvērtējuma līmenī bija iespējams salīdzināt un domāt, cik tālu padomju laika pārvaldes principi gan atsevišķu uzņēmumu vadībā un pārvaldes struktūrās, gan sistēmā kopumā atpaliek no tā, kas te tagad skaisti tiek dēvēts par «nulles birokrātijas principu».
 
Atcerējos pavecu anekdoti. Atnāk pie friziera dārznieks. Bet frizieris maksu par darbu neņem, teikdams, ka šonedēļ strādā sabiedriskā kārtā. Otrā rītā, atnācis uz darbu, frizieris atrod pie durvīm pateicības vēstuli un divpadsmit rožu.
 
Šodien Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Ziedoņa zālē notiek starptautiska konference Baltijas ceļš. Turpinājums. Baltijas ceļam 30/Hitlera – Staļina paktam 80. Ļoti gribētos, lai šajā konferencē tiktu domāts ne tikai par to, kā mēs stāvējām Baltijas ceļā, bet arī par to, kā mēs izgājām un ejam Baltijas ceļu – brīvības ceļu. Vai Baltijas ceļš mūs patiešām un ne tikai vispārēja pacilājuma brīžos, bet arī brīvas valsts ikdienā atbrīvo no bailēm? Viennozīmīgas atbildes man nav. Jo reizēm man šķiet, ka attaisnojumu savām (!) tagadējām bailēm mēs meklējam tajā pusē, pret kuru pagriezušies ar seju un sadevušies rokās 1989. gada 23. augustā stāvējām bez bailēm un kuru savas neatkarības vārdā reiz drosmīgi noraidījām. Padomju režīmu, okupāciju, Molotova – Ribentropa paktu.
 
Ja esmu pasūtījis kādu preses izdevumu un ja valsts (!) kapitālsabiedrība Latvijas pasts (LP) ir šo pasūtījumu pieņēmusi, tad manā uztverē līdz ar to tā ir apņēmusies nodrošināt pasūtītā piegādi manis nosauktajā adresē, lai kur Latvijā vai citur tā būtu.
 
Man šķiet, ka centrālās varas politikas dēļ vārds «pašvaldības» Latvijā mirst. Kāda tur vairs vietējā vara, ja to grasās aizvākt no cilvēkiem desmitiem kilometru tālumā? Kāda tur vairs vietējā vara, ja cilvēkiem tiek liegta iespēja deleģēt šajā varā cilvēkus, kurus viņi pazīst ikdienā un ar kuriem viņi var ikdienā polemizēt par to, kā šie ļaudis veic savus pienākumus? Kas tā par vietējo varu, ja šo cilvēkiem tuvo varas pārstāvju vietā tiek paredzēts tāds pašvaldību apjoms, kad vietējās padomes nebūs nekas vairāk kā no «augšas» regulēti ielikteņu grupējumi. Kā izpaudīsies reāla tautas pārstāvība vietējā varā? To es VARAM un Pūces kunga publiskajās izpausmēs pagaidām nolasīt nespēju.
 
Nesen piedalījos skolām, izglītības sistēmai veltītā diskusijā, no kuras vairākas tēzes vēlos te izcelt. Pirmā – ja jau nerimti tiek apgalvots, ka pie mums Latvijā «nauda seko skolēnam», tad kāpēc šai naudai neseko tāda pedagoģiskā darbība, kura top pielāgota katram skolēnam individuāli? Vērtējot konkrētu praksi, tika sacīts, ka mēs bērniem savā skolā «sniedzām to, veidojām viņus ar to, kas katram no viņiem vislabāk atbilst». Atklāti sakot, Latvijas izglītības sistēmā tās kopumā (!) es šādu «naudas sekošanas» atdevi nesaskatu. Nesaskatu sistēmas vēlmi, tās ieinteresētību katra skolēna tapšanā par laikmetīgu cilvēku visās cilvēka pozitīvās izpausmēs. Veidot personību, kura spēs būt veiksmīga pasaulē.
 
Apsverot jaunā kultūras ministra Naura Puntuļa publiskās izpausmes, man tomēr šķiet, ka viņš grasās būt tik vien kā «nozares» ministrs. Man ar to nepietiek. Man ar to pietiktu, ja pārējie valdības ministri spētu radīt valstī pietiekamu, aptverošu kultūrpolitikas kontekstu. Viņi to nespēj. Vai varbūt jūs domājat, ka tādas lietiņas kā korupcija, valsts varas izmantošana savtīgos nolūkos, tas, ka teju pusmiljons Latvijas ļaužu ir emigrējuši, nav Latvijas kultūrpolitikas rezultāts? Es pagaidām neko nepārmetu Puntuļa kungam, bet klapes uz viņa acīm man arī negribas redzēt.
 
Izlasīju, ka Saskaņas ekslīderis Nils Ušakovs varētu apsvērt startu Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās un atgriezties no Eiropas. Mani tas nesajūsmina. Pirmkārt, Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas tās esošā politiskā spektra kvalitātes dēļ man liekas visai bezjēdzīgas. Dāmas un kungi vēlas nevis labāku galvaspilsētas politiku, bet tik vien kā pārkombinēties. Rīgas domes partijām ir tik vien kā varas ambīcijas, bet nav nekāda perspektīva darbības redzējuma. Pat savstarpējās domes partiju attiecībās tās publiski nekautrējas un laikam taču nemaz nevēlas visai prastu apsaukāšanos aizstāt ar elementāru lietišķību. Ar domnieku statusa cienīgu publisku rīcību. Jo pamats tam, kas tagad izpaužas kā publiska histērija (arī valdībā), ir koleģiāli risināmas lietas. Rīgas domē ir ne tikai politiskā krīze. Tur ir arī politiskā izlaidība.
 
Gan ar Latvijas Radio, gan LTV kadriem saistītās publikācijās daudz lasīju par kritēriju deficītu medijos un sāku domāt, vai mani apmierina Latvijas mediju (TV, radio, avīzes) telpas kvalitāte principā? Nē, neapmierina. Vai esmu apmierināts pats ar sevi šajā telpā? Nē, neesmu. Tāpēc, ka es arī iekļaujos tajā mediju problēmu kontekstā, kuras te saukšu. Šo problēmu man sakrājās visai daudz. Visas nenosaukšu.
 
Lai cik ar maza būtu mūsu valsts, tai ir jābūt ar savu stāju, ar savu mugurkaulu. Tai jāprot pozicionēt sevi pasaules telpā. Kā savādāk? Turklāt ir jāizmanto izdevība paust sevi, savu nostāju katrā (!) telpā, katrā kompānijā. Vai tā lielvalstu kompānija, vai tā kompānija, kura mums patīk vai arī galīgi nepatīk. Sirgt ar it kā vēstures noteiktiem mazvērtības kompleksiem un attaisnot savu mazspēju ar tiem šodien ir dikti viegli.
 
Astotā jūlija rītā, tūlīt pēc Valsts prezidenta Egila Levita uzrunas pie Brīvības pieminekļa, viens no ne tik senajiem Lietuvas prezidenta amata kandidātiem Arvīds Jozaitis atsūtīja man ziņu: «Beidzot Latvijai ir labs prezidents – apsveicu!»
 
Man ir savādi, pat pretīgi regulāri un jau ilgu laiku lasīt vēstis, ka tieši tajās jomās, kas nosaka tautas kvalitāti, dzīvotspēju un perspektīvu (demogrāfija, izglītība, veselības aizsardzība...), stāvoklis «lieku reizi apliecina kritisko stāvokli nozarē un situācijas pasliktināšanos» (sk. kaut vai NRA 3.07.).
 
Diemžēl starp pēdējiem Latvijas kultūras ministriem es neredzu cilvēkus, kuri būtu spējuši vai vismaz gribējuši būt kultūrpolitiķi valsts, nācijas, tautas, nevis tik vien kā nozares, ministrijas mērogā. Jā, es nebūt negrasos apstrīdēt, piemēram, Daces Melbārdes spēju savest kārtībā atsevišķas resora lietas, taču par kultūrpolitiķi es viņu neuzskatu.