Viktors Avotiņš

Mani, maigi sakot, izbrīna Latvijas mediju un politisko organizāciju, teiksim, mīlīgā attieksme pret Eiropas Parlamenta vēlēšanu organizācijas kvalitāti Latvijā un šo vēlēšanu rezultātu visā Eiropas Savienības telpā.
 
Ja man jāizvēlas starp izvirzītajiem Valsts prezidenta amata kandidātiem, es noteikti dodu priekšroku Egilam Levitam. Un, ja dažs labs tagad ierunājas par morāli, tad man šķiet, ka tieši viņa profesionālisms būs tas, kurš neļaus Egilam, ja viņu izraudzīs par Valsts prezidentu, būt amorālam. Esmu vērojis šīs morāles un profesionālisma attiecības cilvēkos, un parasti (ne vienmēr) tās mani ir iepriecinājušas.
 
Atklāti sakot, man subjektīvi nav lāgā saprotama tā saucamā Trauksmes celšanas likuma, kurš stājās spēkā pirmajā maijā, vajadzība, un es to uzskatu pat par savā ziņā amorālu. Jo – vai tad mūsu iekārtā, mūsu valstī visai tās telpai nav pašsaprotami (!) jābūt taisnīguma, taisnības uzturēšanas telpai? Vai tad varai mūsu valstī nav pašsaprotami (!) jāreaģē uz katru cilvēku vēsti par netaisnību, nejēdzību, nelikumību? Vai tad katrs likums te nepastāv tāpēc, lai sev noteiktos kompetences ietvaros iedibinātu taisnīgumu? Kāpēc gan šis aptverošais varas reaģēšanas pienākums ir jāreglamentē ar kaut kādu atsevišķu tiesību aktu, ja tam pašsaprotami (!) būtu jāattiecas uz visu tiesību telpu? Lūk, tas man nav saprotams.
 
Pat latviski ir iznākušas vairākas un pat pašu latviešu (P. F. Drukers, T. Piketī, A. Klauss, St. Keišs, A. Kazinovskis, M. Pūķis...) gan valsts, gan vietējās pārvaldes optimālai un maksimāli efektīvai organizācijai šādā vai tādā pavērsienā veltītas grāmatas.
 
Badastreiks pie Ministru kabineta ēkas turpinās. Esmu saticies un runājies ar visiem, kas līdz šim (4.05.) streikojuši. Un tikšos arī ar nākamajiem, divi no kuriem ir jau zināmi. Jo es uzskatu, ka mans profesionāls pienākums ir zināt iespējami plašu mūsu sabiedrībā pastāvošo uzskatu spektru.
 
25. aprīlī Latvijas Republikas Augstākajā tiesā notika, manuprāt, saturīga mediju diena. Notikuma saturu NRA (26.04.) perfekti izklāstījis kolēģis Imants Vīksne. Bet arī man kā komentētājam gribas izcelties un sistēmas juristu sniegto itin kā grodo amata arhitektūras ainu vērtēt no tās pilsoniskās efektivitātes un cilvēku uztveres viedokļa. Piemēram, es uzskatu, ka par likuma un taisnīguma attiecībām Latvijā joprojām daudz jādomā.
 
Es Egilu Levitu pazīstu jau visai sen. Uzskatu, ka viņš manu domāšanu ir darījis krietni kvalitatīvāku un organizētāku. Esošajā Latvijas situācijā (uzsveru – esošajā situācijā) es viņam novēlu Latvijas Valsts prezidenta amatu ar visām tām problēmām un grūtumiem, ko viņam nāksies šajā amatā sastapt. «Valsts prezidents ir tā amatpersona, tā institūcija valstī, kas skatās uz valsti kopumā un mēģina ar savu autoritāti (un tikai autoritāti, jo varas instrumentu viņam nav) piekoriģēt vienu vai otru attīstību, kura nav savienojama viņa izpratnē ar valsts kopējo labumu.» (E. Levits.)
 
Laikā, kad nemainīgais tik izteikti piekāpjas mainīgajam (skat – pat Eiropas kopdzīves un arī – atsevišķas Latvijas sabiedrības kopdzīves uztverē), vietā pajautāt – vai mēs maz vairs jūtam tuvību, piemēram, starp vārdiem «ciest» un «svinēt Lieldienas».
 
Divpadsmitajā aprīlī Eiropas Komisijas mājā klausījos biedrības Latvijas formula 2050 kopā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā rīkoto zinātnieku, uzņēmēju un politiķu diskusiju Investīciju vadlīnijas Eiropā un Latvijā.
 
Svētā Pētera baznīcu pēc Otrā pasaules kara no pilnīgām drupām atjaunoja nevis kāda atsevišķa konfesija vai partija, bet tauta. Laikam tāpēc es arvien nesaprotu, kādēļ periodiski par galveno top šīs baznīcas kā mantas, nevis tās dievišķā un kultūras satura iespējamas pilnības problēma.
 
Mani satrauca Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskolas direktores Gundegas Rancānes (sk. NRA portāls) rakstītais, ka skolās bieži vērojama oficiālajam uzskatam pretēja aina – «skolās, kur jau šobrīd ir 30 un vairāk skolēnu klasē, aizvien pieaug tādu izglītojamo skaits, kuri nespēj apgūt mācību saturu.
 
Divdesmit otrajā martā Latvijas Universitātes Dabas mājā biedrība Latvijas formula 2050 un Valsts zinātnisko institūtu asociācija sadarbībā ar LU un Pārresoru koordinācijas centru bija sasaukusi ļoti respektējamu zinātnieku un uzņēmēju pulku, kur runāja par to, ko zinātnieki piedāvā Nacionālās attīstības plānam (NAP). Te es izcelšu vien dažas viņu prezentācijās paustās, subjektīvi izvēlētās atziņas.
 
Trīspadsmitajā februārī notika Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas ekspertu konsīlijs Pilsoniskās atbildības vērtība un cena. Konsīlija mērķis, kā teikts LZA publicētajā slēdzienā (sk.http://www.lza.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=4875&Itemid=72), bija izvērtēt pilsoniskās atbildības nozīmi valsts un sabiedrības attīstībā. Arī man šī tēma šķiet ļoti svarīga un aktuāla. Tāpēc es ceru, ka mediji, ieskaitot Neatkarīgo, par to iztaujās pašus, valstī visai pazīstamos konsīlija dalībniekus. Pats es te neko daudz nekomentēšu, bet man, kā vienmēr, ir vēl kas ko piebilst.
 
Nupat manās rokās nejauši tika ar trīspadsmito martu datēta Valsts kancelejas direktora vietnieces valsts pārvaldes jautājumos Baibas Medveckas parakstīta četrpadsmit dažādu mākslu augstskolām un vidusskolām adresēta vēstule. Izlasīju, pasmējos un nodomāju – feiks.
 
Mūsu politiski represēto tēvu, vectēvu, vecvectēvu likteņstāsts vēl nav uzskatāms par vēsturi. Varbūt tā varēs domāt tad, kad mēs – viņu dēli, mazdēli un mazmazdēli – būsim radījuši te skaistu un stipru valsti, kad būsim skaista un stipra tauta, kura būs Latvijā un par Latviju, nevis klīdīs pasaulē.
 
Māris Ruks uzskata, ka korporācijas Latvijā ir (sk. NRA 12.03.2019.) augstprātīgu un bezjūtīgu ļaužu tīkls. Ceru, ka viņa viedoklis izriet no paša pieredzes. Nevis pieņēmumiem. Mana pieredze ir pilnīgi pretēja. Un, arī tāpēc, lai apliecinātu savu visdziļāko cieņu manis sastaptiem korporāciju ļaudīm, es te atļaušos Ruka kungam oponēt.
 
Mana attieksme pret tā saukto Uzvaras pieminekli Pārdaugavā un tam līdzīgiem padomju režīmu, padomju varu apliecinošiem darbiem ir tāda pati kā igauņiem un lietuviešiem.
 
Rakstīt šo komentāru mani rosināja aktīvas politiskas sarunas ar vairākiem cilvēkiem Latvijas jaunatnes organizāciju simtgadei veltītajā sarīkojumā VEF Kultūras pilī. Precīzāk – viens šo sarunu aspekts – attieksme pret politisko apvienību Saskaņa un tās līderiem. Šī attieksme pamatā bija negatīva. Palaikam krasi negatīva. Turklāt nomācošs vairākums no tiem, kuri kritizēja Saskaņu, nebija vis latvieši, bet krievvalodīgie. Esmu šo attieksmi arī citviet dzirdējis gan no intelektuāļiem, gan vienkāršiem savas apkaimes ļaudīm.
 
Visur raksta, ka Eiropas Parlaments (EP) ir tiešās vēlēšanās ievēlēta Eiropas Savienības (ES) likumdevēja (jā, jā – arī pārstāvības un budžetēšanas) institūcija. Bet Latvijā kandidātus Eiropas Parlamentam nosauc partijas. Taču, ja parādās partiju pastarpinājums, tad tik nepārprotami tiešas man šīs EP vēlēšanas vairs nešķiet.
 
Manuprāt, badastreikotājiem pie Ministru kabineta, sākot ar Aināru Kadišu, vislabāk izdodas testēt varas stulbumu.
 
Divdesmit otrajā februārī biedrība Latvijas formula 2050 sadarbībā ar Latvijas Universitāti un a/s SEB banka SEB inovāciju centrā Vaļnu ielā rīkoja konferenci Kā publiskais labums top par vērtību? Atzīšos, ka man patīk šīs biedrības rīkotie pasākumi un es tos labprāt, lūgts vai nelūgts, apmeklēju. Tāpēc, ka pēc tiem varu justies gan intelektuāli bagātināts, gan norūpēts. Vārdu sakot, ir radīta un tiek augstā līmenī jēdzīgi uzturēta viena mūsu valstī svarīgajam veltīta domu apmaiņas vieta.
 
Uzskatu, ka Egils Levits Valsts prezidenta amatā būtu cilvēks savā vietā. Taču ar favorītismu (šajā gadījumā, primitīvi izsakoties – ar publisko personu vēlmi dabūt savus mīluļus valsts amatos), atšķirībā no dažiem simtiem pilsoņu, es te nenodarbošos.