Viktors Avotiņš

Es Egilu Levitu pazīstu jau visai sen. Uzskatu, ka viņš manu domāšanu ir darījis krietni kvalitatīvāku un organizētāku. Esošajā Latvijas situācijā (uzsveru – esošajā situācijā) es viņam novēlu Latvijas Valsts prezidenta amatu ar visām tām problēmām un grūtumiem, ko viņam nāksies šajā amatā sastapt. «Valsts prezidents ir tā amatpersona, tā institūcija valstī, kas skatās uz valsti kopumā un mēģina ar savu autoritāti (un tikai autoritāti, jo varas instrumentu viņam nav) piekoriģēt vienu vai otru attīstību, kura nav savienojama viņa izpratnē ar valsts kopējo labumu.» (E. Levits.)
 
Laikā, kad nemainīgais tik izteikti piekāpjas mainīgajam (skat – pat Eiropas kopdzīves un arī – atsevišķas Latvijas sabiedrības kopdzīves uztverē), vietā pajautāt – vai mēs maz vairs jūtam tuvību, piemēram, starp vārdiem «ciest» un «svinēt Lieldienas».
 
Divpadsmitajā aprīlī Eiropas Komisijas mājā klausījos biedrības Latvijas formula 2050 kopā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā rīkoto zinātnieku, uzņēmēju un politiķu diskusiju Investīciju vadlīnijas Eiropā un Latvijā.
 
Svētā Pētera baznīcu pēc Otrā pasaules kara no pilnīgām drupām atjaunoja nevis kāda atsevišķa konfesija vai partija, bet tauta. Laikam tāpēc es arvien nesaprotu, kādēļ periodiski par galveno top šīs baznīcas kā mantas, nevis tās dievišķā un kultūras satura iespējamas pilnības problēma.
 
Mani satrauca Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskolas direktores Gundegas Rancānes (sk. NRA portāls) rakstītais, ka skolās bieži vērojama oficiālajam uzskatam pretēja aina – «skolās, kur jau šobrīd ir 30 un vairāk skolēnu klasē, aizvien pieaug tādu izglītojamo skaits, kuri nespēj apgūt mācību saturu.
 
Divdesmit otrajā martā Latvijas Universitātes Dabas mājā biedrība Latvijas formula 2050 un Valsts zinātnisko institūtu asociācija sadarbībā ar LU un Pārresoru koordinācijas centru bija sasaukusi ļoti respektējamu zinātnieku un uzņēmēju pulku, kur runāja par to, ko zinātnieki piedāvā Nacionālās attīstības plānam (NAP). Te es izcelšu vien dažas viņu prezentācijās paustās, subjektīvi izvēlētās atziņas.
 
Trīspadsmitajā februārī notika Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas ekspertu konsīlijs Pilsoniskās atbildības vērtība un cena. Konsīlija mērķis, kā teikts LZA publicētajā slēdzienā (sk.http://www.lza.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=4875&Itemid=72), bija izvērtēt pilsoniskās atbildības nozīmi valsts un sabiedrības attīstībā. Arī man šī tēma šķiet ļoti svarīga un aktuāla. Tāpēc es ceru, ka mediji, ieskaitot Neatkarīgo, par to iztaujās pašus, valstī visai pazīstamos konsīlija dalībniekus. Pats es te neko daudz nekomentēšu, bet man, kā vienmēr, ir vēl kas ko piebilst.
 
Nupat manās rokās nejauši tika ar trīspadsmito martu datēta Valsts kancelejas direktora vietnieces valsts pārvaldes jautājumos Baibas Medveckas parakstīta četrpadsmit dažādu mākslu augstskolām un vidusskolām adresēta vēstule. Izlasīju, pasmējos un nodomāju – feiks.
 
Mūsu politiski represēto tēvu, vectēvu, vecvectēvu likteņstāsts vēl nav uzskatāms par vēsturi. Varbūt tā varēs domāt tad, kad mēs – viņu dēli, mazdēli un mazmazdēli – būsim radījuši te skaistu un stipru valsti, kad būsim skaista un stipra tauta, kura būs Latvijā un par Latviju, nevis klīdīs pasaulē.
 
Māris Ruks uzskata, ka korporācijas Latvijā ir (sk. NRA 12.03.2019.) augstprātīgu un bezjūtīgu ļaužu tīkls. Ceru, ka viņa viedoklis izriet no paša pieredzes. Nevis pieņēmumiem. Mana pieredze ir pilnīgi pretēja. Un, arī tāpēc, lai apliecinātu savu visdziļāko cieņu manis sastaptiem korporāciju ļaudīm, es te atļaušos Ruka kungam oponēt.
 
Mana attieksme pret tā saukto Uzvaras pieminekli Pārdaugavā un tam līdzīgiem padomju režīmu, padomju varu apliecinošiem darbiem ir tāda pati kā igauņiem un lietuviešiem.
 
Rakstīt šo komentāru mani rosināja aktīvas politiskas sarunas ar vairākiem cilvēkiem Latvijas jaunatnes organizāciju simtgadei veltītajā sarīkojumā VEF Kultūras pilī. Precīzāk – viens šo sarunu aspekts – attieksme pret politisko apvienību Saskaņa un tās līderiem. Šī attieksme pamatā bija negatīva. Palaikam krasi negatīva. Turklāt nomācošs vairākums no tiem, kuri kritizēja Saskaņu, nebija vis latvieši, bet krievvalodīgie. Esmu šo attieksmi arī citviet dzirdējis gan no intelektuāļiem, gan vienkāršiem savas apkaimes ļaudīm.
 
Visur raksta, ka Eiropas Parlaments (EP) ir tiešās vēlēšanās ievēlēta Eiropas Savienības (ES) likumdevēja (jā, jā – arī pārstāvības un budžetēšanas) institūcija. Bet Latvijā kandidātus Eiropas Parlamentam nosauc partijas. Taču, ja parādās partiju pastarpinājums, tad tik nepārprotami tiešas man šīs EP vēlēšanas vairs nešķiet.
 
Manuprāt, badastreikotājiem pie Ministru kabineta, sākot ar Aināru Kadišu, vislabāk izdodas testēt varas stulbumu.
 
Divdesmit otrajā februārī biedrība Latvijas formula 2050 sadarbībā ar Latvijas Universitāti un a/s SEB banka SEB inovāciju centrā Vaļnu ielā rīkoja konferenci Kā publiskais labums top par vērtību? Atzīšos, ka man patīk šīs biedrības rīkotie pasākumi un es tos labprāt, lūgts vai nelūgts, apmeklēju. Tāpēc, ka pēc tiem varu justies gan intelektuāli bagātināts, gan norūpēts. Vārdu sakot, ir radīta un tiek augstā līmenī jēdzīgi uzturēta viena mūsu valstī svarīgajam veltīta domu apmaiņas vieta.
 
Uzskatu, ka Egils Levits Valsts prezidenta amatā būtu cilvēks savā vietā. Taču ar favorītismu (šajā gadījumā, primitīvi izsakoties – ar publisko personu vēlmi dabūt savus mīluļus valsts amatos), atšķirībā no dažiem simtiem pilsoņu, es te nenodarbošos.
 
Mans ļoti subjektīvais uzskats par politisko organizāciju (partiju) finansēšanu no valsts budžeta ir to noliedzošs. Vismaz, pirms tiek lemts par politisko partiju finansēšanu no budžeta, es vēlētos redzēt lēmumus un rīcību, kas uztur perfektu sabiedrības, pilsoņu atgriezenisko saiti attiecībās ar varu.
 
Kolīdz uzzināju, ka Saeimas vairākums atļāvis savienot deputāta un ministra amatus, man dzima sapnis. Trīsdaļīgs. Pirmkārt, beigšu Juridisko fakultāti un kļūšu par tiesnesi. Otrkārt, pacentīšos tikt Saeimā, tās vairākumā. Treškārt, papūlēšos, lai mani iekārto par ministru. Vienalga kādu. Mūsu valstī tas nav nekas pārlieku grūts un atbildīgs. Un tad, kad būšu ticis visās šajās vietiņās, sākšu baudīt dzīvi. Apvienošu deputāta, ministra un tiesneša amatus.
 
Man 13. Saeimas partiju kvalitātes kritērijs būs šo partiju priekšvēlēšanu solījumu īstenošana. Jo vairs nav pieļaujams, ka pirms vēlēšanām partijām te it kā viena dzīve, pēc vēlēšanām – cita. Manā uztverē, laiks, kad neatkarīgai valstij, tās politiskajai varai bija kaut kāds pamats attaisnot savas kļūmes ar kaut kādām iepriekšējā režīma metastāzēm vai ārējām (politikas, kapitāla...) ietekmēm, Latvijā sen jau pagājis. Bet, ja mums, mūsu politiķiem trūkst gribas kā pienākas novērtēt sevi, ja mums arvien labpatīk pašiem savu politisko vārgulību uzvelt vai nu ārvalstu kapitāla, vai Krievijas, vai vēl kā ietekmei, tad tas tagad, teju trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas manā uztverē apliecina tik vien kā Latvijas politiskās varas valstisko neprofesionalitāti.
 
Pastāv liela gribēšana nomest no amata Rīgas mēru Nilu Ušakovu un Rīgas domes koalīciju. Labi! Bet – es pagaidām neredzu, ar ko īsti tie nometēji ir pārāki par šo domes koalīciju, un arī to, ka viņu pakaļas būtu daudz tīrākas par domes pozīcijā sēdošo pakaļām. Kur ir viņu kaut cik profesionāli definētā, programmatiski sakārtotā alternatīva galvaspilsētas attīstībai?
 
Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) konferencē «Māmuļā» otrajā februārī mani visvairāk sarūgtināja vēsts, ka pērn mūžībā aizgājuši 779 apvienības biedri. Jā, jā, gadi. Gadi! Apvienība dibināta 1989. gada 14. oktobrī. Nu tajā vairs ir tikai ap 12 tūkstošiem ļaužu. Daudzus no viņiem es pazīstu, pateicoties saviem tuviniekiem. Uzskatu šo organizāciju un tās biedrus par mūsu brīvības, neatkarības un stājas, teiksim, tīrības ekspertiem. Turklāt, pateicoties viņiem, es jau puikas gados zināju Latvijas vēsturi, tā teikt, no pirmavotiem. Un Atmodas laikā spekulēt ar tās nezināšanu es nevarēju atļauties. Starp citu, es zināju Latvijas vēsturi arī, pateicoties sava Aviācijas institūta puikām. Jo, kad ciemojos pie viņiem Blagoveščenskā, Irkutskā, Taišetā vai vēl kur, viņi vai viņu vecāki veda mani rādīt, kur bija ieslodzīti vai kur dzīvoja latvieši. Un – neviena slikta vārda par latviešiem es no viņiem nedzirdēju.
 
Uzskatu ASV par vienu no ietekmīgākajām un spēcīgākajām (ja ne pašu spēcīgāko) pasaules lielvalstīm. Šajā sakarā trampistu un demokrātu attiecības man šķiet ne sevišķi pārdomātas, pat sīkumainas. Jo, vērojot globālo attiecību kvalitāti un riskus, ko tā rada, vērojot arī Eiropas Savienības nu jau pārāk ieilgušo nespēju kvalitatīvi un pārliecinoši apliecināties pasaulē kā spēcīgai, respektējamai valstu kopienai, man pagaidām negribas, lai ASV loma kļūtu labilāka. Ja tā saukto Rietumu, kaut vai Eiropas telpā varētu saskatīt spēcīgas, kvalitatīvas alternatīvas šai Amerikas lomai, tad es varbūt domātu citādāk. Sevišķi, ja potenciālie draudi un riski tiktu vērtēti reāli, nevis tik vien kā globālo politisko spēlīšu ietvaros. Nē, ASV nav nerimti jādežurē kaut kur šobrīd pavārgās Eiropas tuvumā vai ietvarā, bet mums jāpastāv kā abpusēji (!) stabiliem partneriem arī drošības lietās.