Viktors Avotiņš

Ņemot vērā mūsdienu Krievijas iekšējo kopainu un tās pašreizējo pastāvēšanu starptautiskajā kontekstā, mani Krievijas prezidenta Vladimira Putina vēstījums Federālajai sapulcei visumā apmierināja. Kaut ko līdzīgu es gaidīju. Jo, ciktāl skatīt kaut vai vēstījuma sociālo daļu, tajā uzskaitītās problēmas ir Krievijai visnotaļ akūtas. Turklāt es domāju, ka vietvietām to risinājums sadursies ar aktīvu Krievijas federālo subjektu varas, to līderu kretīnismu.
 
Manā uztverē tautietes Kristīnes Misānes un viņas bērnu likteņa tēma jau sen un nepārprotami vairs nav ne Neatkarīgās, ne Vakara Ziņu, ne ar’ kāda cita medija tēma. Es iepazinos ar publiski atrodamo informācijas kopumu, un no tā man izriet, ka Kristīnes tēmai jau labu laiku vajadzēja būt Latvijas (!) Saeimas, Ārlietu un Tieslietu ministriju tēmai. Mani dikti izbrīna, kāpēc Latvijas vara līdz šim nav vīžojusi iesniegt Dānijas Karalistei ļoti nopietnu notu. Par ko? Par neeiropeisku (!) attieksmi pret ES telpas pilsoni un viņas ģimeni. Par faktisku ģimenes attiecību kropļošanu un degradēšanu. Es pieļauju, ka Kristīne nav ideāls cilvēks, bet viņa ir savējā. Par savējiem ir jāpastāv. Tāpēc es gribu redzēt, es pieprasu reljefu, konkrētu Latvijas varas institūciju darbību šajā lietā.
 
Vēlējos, lai šo komentāru manā vietā sacer cilvēki, kuriem vēl nav divdesmit pieci. Staigāju pa ielām, piesējos jauniem puikām un meitenēm ar jautājumu – kas jums barikādes, barikāžu laiks? Dzirdēju gan daudz neziņas, gan arī daudz skaistu domu un vārdu. Paldies šiem puikām un meitenēm! Taču man gribējās no viņiem saņemt ne tik vien attieksmi, bet arī notikuma būtības atklāsmi. To nesaņēmu. Es te īpaši nevainoju skolu, jo man šķiet, ka mūsu visu paaudžu (arī manas, kas bija barikāžu aculiecinieki un dalībnieki) vēlme izzināt savas tautas senāko un neseno pagātni kopumā nav visai dziļa.
 
Man Neatkarīgās rosinātā un decembrī SKDS veiktā jaunākā iedzīvotāju aptauja neko īpaši necerētu neatklāja. Atklājas vien stabila valsts augstākās varas zema līmeņa stagnācijas aina, kuru lielā mērā akceptē šie paši iedzīvotāji. Projicējiet aptaujā piesaukto līderu veikumu viņu politiskajā praksē, pieprasiet uzrādīt šīs prakses nacionālo rezultativitāti, un, manuprāt, jums atklāsies tas, ko saku.
 
Gribu te akcentēt un izcelt to, ko nesen (23.12.2019.) Dienai teica Rektoru padomes priekšsēdētāja, Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela. Runāts tika par studiju kredītiem un to dzēšanas ierobežojumiem.
 
Pērnais gads manā uztverē liecina, ka viena no galvenajām Latvijas problēmām šogad būs valsts politikas, valsts pārvaldes valstiskā (!) kvalitāte. Jo pērn tā saucamo valstsvīru izdarības vairākās nozarēs (izglītība, veselība, reģionālā politika, tieslietas, arī zinātne...) raksturoja nevis profesionāls valsts mēroga vai vismaz savas atbildības nozares redzējums, bet tik vien kā pusprivātas vai partijiskas pozas un iegribas.
 
Man personiski pērnais gads bija visai smags. Taču šķiet, ka gan man, gan vēl jo daudziem cilvēkiem pērno gadu krietni smagāku darīja arī valsts varas nesavāktība.
 
Starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu gribas redzēt un cildināt tik vien kā Gaismu. Ko gan vēl vairāk vēlēt katram no Jums Jaunajā gadā visās Jūsu izpausmēs, ja ne Gaismu, ja ne prieku ik rītā un gandarījumu ik vakarā?
 
Neapšaubāmi, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Imants Paeglītis var paust savu viedokli (skat. nra.lv) par katra, tajā skaitā žurnālista, publiskām izpausmēm. Mani, ja esmu pieļāvis kādas aplamības, šajā ziņā saudzēt nevajag. Vien gribētos, lai pretī maniem pieņēmumiem ir konkrēta, profesionāli pamatota argumentācija.
 
Politisko partiju finansēšana no valsts budžeta man ir kategoriski nepieņemama. Es piekrītu uzskatam, ka valstij savas naudas nav, tai ir tikai nodokļu maksātāju nauda. Tad kāpēc man no savas (nodokļu) naudas būtu jāfinansē politiska organizācija, par kuru es neesmu balsojis un ar kuru mūsu uzskati varbūt pat nesaskan?
 
Latvijas drošības «jumts» ir dalība NATO. Bet man tomēr gribas jautāt – vai Latvija ar savu pašas drošības politiku spēcina NATO? Vai arī vājina aliansi vien kā tās drošības garantiju patērētāja?
 
Mana sievasmāte bija onkoloģe. Mirdza Rošonoka. Laiku pa laikam redzēju viņu mājās raudam, ja kaut ko kaut kādu iemeslu dēļ nebija izdevies darbā padarīt kā nākas.
 
Uzskatu, ka tas, kas nupat notika Rīgas domē (RD), visa tās principā bezpriekšmetiskā vārīšanās, šīs galēji dekoratīvās pozas, kad nevienam pozētājam nav ko teikt Rīgai pēc būtības, manā uztverē nav nekas vairāk kā daļēji domes pozīcijas apzināti uzpūsts un daļēji Saskaņas iekšējo problēmu noteikts tukšs burbulis bez perspektīvas mums – rīdziniekiem.
 
Paši, cerams, redzat, ka vairākiem šīs valdības ministriem trūkst pienācīga valstiska vai vismaz profesionāla savas rīcības pamatojuma. Ir tikai lielā mērā egoistiski «niķi» vai iegribas, neargumentētas ambīcijas.
 
Atvainojos, bet atļaušos būt te mazliet personisks un sentimentāls. Šovakar pavadīšu savu sievu uz pasākumu, kura vēsturiskā cilme man bijusi ļoti nozīmīga. Mēs apmeklēsim korporācijas Fraternitas Arctica (FA, Ziemeļu brālība) saietu. Tā tagad ir vienīgā krievu studentu korporācija pasaulē, kas dibināta 1880. gadā pie Rīgas Politehnikuma (darbība atjaunota 1990. gada maijā). Bet – ir ticis teikts: «Bijušo studentu nav!» Korporācijā ir tikai puikas. Tajā ir dažādu tautību cilvēki (ne tikai krievi), kuriem tuva krievu kultūra, bet kuri visā FA pastāvēšanas gaitā tiekušies to samērot ar pasaules kultūru. FA filistri, burši bijuši krievi, latvieši, poļi... Tostarp slaveni literāti (Mihails Prišvins u.c.), aristokrāti... FA ir apolitiska organizācija, kuras principi paredz, ka Fraternitas Arctica tur cieņā Latvijas vēsturi un kultūru, uztur attiecības atsevišķu tautību saprašanās un savstarpējas cieņas garā.
 
Nesen jau rakstīju par to, ka arī mani neapmierina 13. Saeimas, tajā tikušo partiju kvalitāte, to lēmējvaras līmenis. Varbūt man ir pat dažas idejas, kā situāciju varētu labot. Taču – es diemžēl neredzu resursus (ne idejiskos, ne cilvēciskos), kuri šobrīd spētu situāciju valstī (!) vērst (apvērst) uz labu principiāli un kvalitatīvi. Tāpēc es neparakstījos par ārkārtas vēlēšanām un šīs Saeimas atlaišanu. Diemžēl par to, kas labāks nāks vietā, par savu kvalitatīvu piedāvājumu nav domājis un to konkrēti definējis, šķiet, neviens (!) no tiem trīsdesmit (jau vairāk) tūkstošiem cilvēku, kuri parakstījās par ārkārtas vēlēšanām.
 
Redz, raksta, ka skolu tīkla sakārtošanas ietvaros izglītības ministre Ilga Šuplinska grasās daļēji slēgt trīspadsmit no astoņpadsmit Daugavpils skolām. Es atbalstīšu šo ideju, līdzko redzēšu profesionāli pamatotu un katrā gadījumā konkrētu, izglītības būtībai, nevis kaut kādai «atbilstībai prasībām» pakārtotu viedokli. Es gribu zināt – kādu konkrētu labumu (zināšanu apjoma, sociālās atdeves, kultūras... aspektos) Daugavpils jaunieši gūs no šīs idejas. Vai šie bērni tiks labāk sagatavoti pasaulei, vai tie vairāk mīlēs savu dzimto pusi utt.
 
Atklāti sakot, trīspadsmitajā Saeimā man nav nevienas partijas, kuru es varētu cienīt tās politiskās un valstiskās stājas dēļ.
 
Lai arī es lielā mērā piekrītu Aldim Gobzemam (sk. NRA, 31.10.2019.) , ka valsts politiskā vara ir sajukusi prātā no varas, man ne tuvu nav pieņemams tas, ka Latvijas valsts parlaments – Saeima – tiek padarīs par tādu kā peramo zēnu. Pirms to apgalvot, mums ar vislielāko nopietnību jāpaskatās spogulī pašiem uz sevi. Kāpēc politiskās partijas ir kļuvušas par korporatīvu interešu grupējumiem?
 
Uzskatu, ka ir svarīgi īsā komentārā pateikt savas un citu domas par Latvijas okupācijas izpētes biedrību (LOIB), kura tika reģistrēta Latvijas Uzņēmumu reģistrā 3. novembrī pirms desmit gadiem. Ja kāds vēlas iepazīties ar LOIB paveikto, ar to, kā notiek biedrības starptautiska līmeņa sadarbība, kā izvērsusies sadarbība ar Latvijas valsts un NVO institūcijām, atveriet biedrības mājaslapu loib.lv.
 
Manā uztverē demokrātiju uztur pilsoniskums. Ja sabiedrības pilsoniskuma līmenis ir zems vai degradējies, par demokrātisku valsts iekārtu konkrētā vietā var runāt tikai nosacīti.
 
Man arvien vairāk sāk šķist, ka vairākiem Kariņa kunga valdības ministriem (veselības, izglītības...) mute ir no ķermeņa pastarpināts, savrups orgāns. Ķermenis, galva kā veselums dara vienu, bet mute apgalvo pavisam ko citu. Proti – pretrunas starp runām un darbiem man šķiet acīmredzamas. Paskatiet kaut paši divas izglītības ministres Ilgas Šuplinskas izpausmes (sk. https://tvplay.skaties.lv/900-sekundes-10305855, https://tvplay.skaties.lv/tv3-zinas-10305990) un izvērtējiet tās. Ceru, ka viņas sacītais atklās jums vismaz pretrunas ar tām izmaiņām, kas tiek reāli pieteiktas izglītības likumā. Pretruna starp vārdiem un darbiem man šķiet acīmredzama.