Viktors Avotiņš

Es tomēr nesaprotu, kāpēc itin kā inteliģento jomu ļaudis nespēj demokrātiskā valstī nodrošināt savas profesijas sūtībai atbilstošu darba vidi. Kāpēc to nespēj, piemēram, skolotāji un mediķi? Varbūt mūsu valsts neplaukst kā gribētos tieši tāpēc, ka vairs neesam, nespējam būt inteliģenti? Esam tikai proletariāts, masa šā vārda sliktākajā nozīmē. Man par to diemžēl liecina arī 13. Saeimā ievēlēto partiju deputātu valstiskā spriestspēja.
 
Nesaprotu, kāpēc demokrātiskā valstī varai gribas nacionalizēt mediju ētiku. Vai tad nav pietiekami skaidri noteikti starptautiski mediju ētikas principi? Vai tad vairs nav respektējama kaut vai Starptautiskā žurnālistu uzvedības principu deklarācija (1954., labojumi 1986.). Kur palikuši Starptautiskie žurnālistu profesionālās ētikas principi (Parīze, 1983. gada novembris) un starptautiski pieņemtie informatīvo tiesību standarti?
 
Man šķiet, ka arī Saeimas komisiju veidošana un tās rezultāts bija vien ilustrācija gramstīgajiem valdības veidošanas mēģinājumiem. Manuprāt, arī šajā procesā konstitucionāls profesionālisms padevās populismam un partejiskumam. Jāteic gan, ka Valsts prezidents manā uztverē, kaut vai saistībā ar valdības veidošanu, necenšas vis likt šādām lētām spēlītēm punktu, bet pat veicina tās. Aldis Gobzems manā uztverē līdz šim nav spējis uzrādīt premjera līmeņa kapacitāti. Kas tad viņš prezidentam ir – potenciāls valdības vadītājs vai otrs «izmēģinājuma trusītis» aiz Jāņa Bordāna?
 
Jāsāk domāt, ka 13. Saeima vēlas pati sevi izsludināt par nespējnieci. Jo neviena no tās potenciālās koalīcijas partijām neizrāda ne mazāko gribu pakāpties pāri savai galvai. Proti – valsts (ne savās) interesēs nonākt no partijiska līdz valstiskam izpildvaras apsvēršanas līmenim. Subjektīvi es domāju, ka arī Jāņa Bordāna valdība varēja notikt, ja vien – gan no JKP, gan no tās potenciālo partneru puses būtu tikušas perfekti definētas to visu valstiskās (!) ambīcijas. Un tad varētu sākties valsts mērogam atbilstoša kopīgas stratēģijas veidošana. Bet – tā vietā katra partija vilka no savām rokassomiņām laukā kaut kādas garšīgas priekšvēlēšanu drupačas, kuras, izrādās, pat valsts budžets nespēj panest. Kas tas ir? Manā uztverē tā ir klaja politiskā analfabētisma demonstrācija. Tā jau ir galēja tā dēvēto tautas pārstāvju izlaidība attieksmē pret tiem, kurus viņi teicas pārstāvam.
 
Gribu uzslavēt šā gada astoņpadsmito novembri. Proti – no sirds pateikt lielu paldies valsts simtgades dienas pasākumu organizētājiem un dalībniekiem, kā arī kolēģiem no televīzijām un radio. Manuprāt, viņi visi bija savu uzdevumu augstumos. Paldies!!! Cepuri nost! Sevišķi mani aizkustināja tas, ka pie Brīvības pieminekļa tika, tā sacīt, pulcēta visa Latvija – dažādi ļaudis no dažādām vietām. Ģimenes cilvēki, strādnieki, laucinieki, intelektuāļi, kultūras ļaudis...
 
Pāris dienas pirms valsts simtgades atļaušos būt sentimentāls, privāts un aizkustināts. Tādu garastāvokli man radīja vairāki desmiti cilvēku Saldus bibliotēkā devītajā novembrī. Es nezinu, kāds viņiem tika labums no manis, bet viņu starojums, viņu gaišā ieinteresētība savā tautā un valstī atgrieza mani pie uzskata, ka mūsu nācija nav zaudējusi savu izdzīvošanas gudrību, lai kādi ar’ laiki to piemeklētu.
 
TV kanālā Doždj (Lietus) dzirdēju krievu emigrācijas rakstnieka Oļega Radzinska teikto par Krieviju: viss ir kļuvis citāds, bet – nekas nav mainījies. Padomāju – vai tad pie mums, Latvijā, nav tāpat?
 
Neuzskatu, ka Valsts prezidenta izvēle – nominēt premjera amatam piecas partijas savulaik izstaigājušo Jāni Bordānu – ir slikts gājiens. Caur to prezidents varētu tikt lielākā skaidrībā par šo Saeimu un tās faktisko, lietderīgo potenciālu. Subjektīvi man nepatīk vienīgi tas, ka Saeima un Ministru kabinets nu top taisīti par tādiem kā eksperimentāliem, izmēģinājuma laukumiem. Jo tieši JKP un KPV LV manā uztverē ir tās 13. Saeimas partijas, kuras visvairāk izceļas vien ar savu partijiskumu, nevis valstiskumu. Bet varbūt no šīs Saeimas neko citu nav vērts ne gribēt, ne cerēt. Tajā tikušie savās atklāsmēs paši atzīst, ka vara ir bezmaz viss, kas tiem nu ir. Valsti es viņos pagaidām neredzu.
 
Diemžēl trīspadsmitās Saeimas pulcēšanas un nākamās valdības kontūru zīmēšanas process man pagaidām rada vien vēmienam tuvas sajūtas. Man būtu pieņemams pat politisks diletantisms, jo tam ir attīstības perspektīva. Bet – man nav pieņemama politiskas pozas un savu aizspriedumu vai kompleksu uzdošana par politiku. Samākslotība, kurā es nespēju nolasīt nekādu, pat savtīgu valstisku perspektīvu. Diemžēl arī «vecās» partijas (ZZS, NA un Vienotības atvasinājumi) striktas programmatiskas pozicionēšanas vietā dod priekšroku kombinatorismam, cerībām – varbūt mums tiks vismaz kāds silts krēsliņš.
 
Tiem, kuri vēlas samazināt literatūras stundu skaitu skolās, inteliģences vairs nav. Varbūt labākajā gadījumā nācijas kultūra tiem liekas «nozare». Un literatūra tad nu būtu šīs «nozares» elements, detaļa. Bet, ja kultūras, kultūrpolitikas izpratne valstī aprobežojas tikai ar Kultūras ministrijas funkciju aprakstu, tad par nācijas kultūru var runāt visai nosacīti. Un tagad varbūt ir loģiski kā vecos laikos gaidīt, ka literatūras stundu samazināšanai sekos arī kāds skolās aizliegtās literatūras saraksts. Vai ne?
 
Darāmie darbi jaunās valdības veidošanā nu esot tas svarīgākais. Klausoties, kas to deklarē, un – kas un kādā šķietamas jaunatklāsmes pakāpē tiek deklarēts, man sāk likties, ka svarīgākie nav vis darāmie, bet nepadarītie darbi. Jo kungi, kuri uzsver darāmo, pirms kāda laika ieņēma pietiekami augstus darītāju amatus izpildvarā. Kas viņiem (Artim Pabrikam, Danielam Pavļutam, Edgaram Rinkēvičam, Kārlim Šadurskim, arī Jānim Bordānam...) liedza darīt darāmo, lai šobrīd tie būtu spējīgi nevis tikai atkārtoties, bet uzskatāmi definēt darāmā, valsts attīstības turpinājumu. Kas?!
 
Cilvēkus un, lai cik savādi neliktos, arī skolotājus satrauc izglītība. Pēdējos pāris mēnešos esmu pārbarots ar izglītības tēmu (e-pasti, dalība pasākumos, skolas tēma intervijās...). Visas šīs attieksmes apkopojot, es teiktu, ka summārais emocionālais pamatnoskaņojums attieksmē pret mūsu izglītības politiku ir – skepse. Bet kādā visai nopietnā aptaujā secināts, ka šis noskaņojums ir – vilšanās un niknums.
 
Katra ķēkša var pārvaldīt valsti! Tas esot demokrātijas lozungs. Bezmaz vai viens no demokrātijas pīlāriem. Manā uztverē tas ir izkurtējušas demokrātijas lozungs. Un Latvijā demokrātija ir izkurtējusi. Trīspadsmitās Saeimas vēlēšanu rezultāti man to apliecina skaidrāk par skaidru. Jo neviena (!) deputātu mandātus ieguvusī organizācija nevīžoja piedāvāt valstij ko tādu, kas tomēr būtu kaut cik augstāks par ķēkšu īstenības uztveri. Tāpēc tās pamatā arī guva ķēkšu atsaucību.
 
Profesionāla viedokļu konfrontācija man visos laikos šķitusi labākais veids, kā tikt uz pareizā ceļa. Pirmajā oktobrī piedalījos prezentācijā, preses konferencē Latvijas izglītība 2025, kur tika fiksēti atbilstoša forsaita rezultāti un piedāvāti risinājumi Latvijas izglītības sistēmai. Arī versija, kā saskaņot visu ieinteresēto pušu – skolēnu, vecāku, izglītības sistēmas pārstāvju un biznesa – intereses. Lai arī Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji esot tikuši uz šo pasākumu lūgti, viņu viedoklis tur izpalika. Man šāda izvairīšanās no profesionālu uzskatu konfrontācijas liekas nožēlojama. Nevarības apliecinājums.
 
Līdzīgi kā Centrālā vēlēšanu komisija vienu no saviem izdevumiem teicās radījusi «vieglajā valodā», arī es šo savu tekstu apzināti taisu vieglajā valodā. Nē – pavieglajā! Ar visu to ironiju, ko šis vārds arī attieksmē pret mani pašu var saturēt. Jo salīdzināt priekšvēlēšanu aptaujas un reitingus ar vēlēšanu rezultātu man šķiet paviegla būšana. Turklāt arī rezultāts man šoreiz šķiet paviegls.
 
Gods katram, kurš pirms 30 gadiem, 1988. gada 7. oktobrī, piedalījās tautas manifestācijā Mežaparkā. Gods katram, kurš pēcāk stāvēja Baltijas ceļā. Gods katram, kurš tolaik vienojās ap Tautas fronti.
 
Juris Putriņš atrakstīja man vēstulīti: «Sveiks, Viktor! Nupat notiekošais man kārtējo reizi atgādināja par tā saucamo nevēlamo personāliju sarakstu. Atceros, ka pirms Agenda21 likvidācijas runāju ar vairākiem Rīgas domes komiteju vadītājiem. Veseli divi no viņiem man lika saprast, ka esmu iekļauts nevēlamo personāliju sarakstā.
 
Ar vienu no nākamā Lietuvas prezidenta amata kandidātiem Arvīdu Jozaiti mani pavisam nesen tuvāk saveda kopā Vilnis Baltiņš, Jānis Streičs un Neatkarīgās redakcija. Lai arī mēs bijām tikušies un kādu vārdu pārmijuši jau 1988. gadā. Jo faktiski tad darījām vienu un to pašu.
 
Izbraucu Latviju vienā galā, izbraucu otrā. Biju augšā un lejā. Braucu pēc padoma.
 
Latvijas pašreizējā izglītības politikā es kategoriski nepieņemu tās pamatošanu kvantitatīvos, nevis kvalitatīvos kritērijos. Sākot ar mācību saturu, beidzot ar skolotāju algām un skolu pastāvēšanu.
 
To septītajā septembrī VEF Kultūras pilī Latvijas tiesu sistēmas simtgadei un perspektīvai veltītajā konferencē teica Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele.
 
Šķiet, esmu bijis ap desmit Latvijas politiski represēto apvienības (LPRA) saietos Ikšķilē. Tāpēc ņemos apgalvot, ka neviens cits sabiedrisks kopums Latvijā nevērtē valsti un politiku, politiķus un amatpersonas tik rūpīgi un principiāli kā šie cilvēki. To apliecināja arī divdesmitais LPRA salidojums 25. augustā.