Viktors Avotiņš

Skatoties uz Latvijas simtgadi, jautāju Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentam Ojāram Spārītim: vai Ceturtās atmodas ideāli patiešām ir nodoti un vai ir pamats palaikam pat ciniskai attieksmei pret 4. maija republiku.
 
Sazin kāpēc brašās mācības ar visu valsts aizsardzības spēku iesaistīšanos Namejs 2018 (20.08.-–2.09.) man gribas saukt Nameiz 2018. Vienlaikus man nenāk ne prātā te kaut mazākā mērā ironizēt par profesionāliem armijniekiem, drošībniekiem un viņu komandieriem. Esmu bijis mācīts, lai saprastu šādus cilvēkus, esmu viņus saticis, dažādus uzplečus nesam, un profesionāls karavīrs ir – cepuri nost! Te es kārtējo reizi ironizēju par politiku un vārdu Namejs aizstāju ar Nameiz, domādams par to, cik reālajam kontekstam, mūsdienu riskiem un izaicinājumiem adekvātu valsts aizsardzības doktrīnu Latvijas politiķi piedāvā Latvijas drošības spēkiem.
 
Jā, arī man šķiet, ka izmaiņas Latvijas politiskajā sistēmā ir nobriedušas. Jo esošā sistēma jau visai ilgi sirgst ar nevarības vai, kas vēl bēdīgāk, nevalstiskuma krīzi.
 
Vai tā pamazām netop par atavismu? Jo digitālajā laikmetā mēs taču arvien vairāk tuvojamies situācijai, kad – līdzko tavam autiņam gadīsies tehniska ķibele, elektronika to novērtēs, un... autiņš noslāps. Iespējams, tev nemaz nevajadzēs kādam zvanīt, signāls jau būs nonācis datu reģistrā, sekos atbilstošas reakcijas, un... evakuators vai meistars jau būs ceļā. Sēdi un gaidi.
 
Uzskatu, ka brīvdienu skaits Latvijā ir pietiekams un pamatots. Un, lai arī mūsu vairākumam tā bija vai būs haļava, man patīk, ja valsts spēj atzīt un kaut vai ar brīvdienu novērtēt nozīmīgas tautas daļas centienus (9. jūlijs – dziesmu svētku noslēguma diena) vai izcilus garīgai vienotībai pievērstus notikumus (pāvesta Franciska vizīte 24. septembrī). Tāpat es sliecos atbalstīt 11. novembri kā svētku dienu un brīvdienu pareizticīgo Ziemassvētkos. Tad gan mans brīvdienu mērs būtu pilns. Bet – lai attaisnotu lielo svētku dienu skaitu Latvijā, mums tik vien jādara, kā jāpanāk ikdienas produktivitātes atbilstība šim skaitam.
 
Apvienība Attīstībai/Par! mani nevaldzina. Aprēķina projekts. Labs aprēķina projekts. Ja labi nospēlēs, vietas Saeimā būs. Tostarp programmatiskais saturīgums man liecina vien par varas gribēšanu priekš kārtējās nedarīšanas.
 
Latgales priekšpilsētas tiesai (tiesnese Dace Ķeire), 16. jūlijā pieņemot lēmumu – noraidīt Anša Ataola Bērziņa lūgumu nosacīti atbrīvot viņu pirms termiņa, nerūpēja ne taisnīgums, ne tiesiskums, bet tikai vara.
 
Kuru tad citu profesiju skolas bērni diendienā vēro (un ne tikai vēro) vairāk nekā skolotāju? Un, ja šogad atkal lasāma vēsts, ka pedagoģijas programmu studijām pieteikušies pamaz jauniešu, tad tas ir tiešs vērtējums mūsu skolu sistēmai kopumā un tās attieksmei pret skolotāju.
 
Lai cik labi nebūtu jūnija beigās ES samitā pieņemtie lēmumi migrācijas jautājumos, atcerēsimies, ka par Eiropas krīzes gadu šajā lietā tika nosaukts jau 2015., nevis 2018. gads. Kas ES līderiem liedza pieņemt nepieciešamos «labos lēmumus» jau gadā, kad Eiropā ieplūda no viena līdz 1,8 (dažādi avoti) miljoniem cilvēku? Turklāt Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Artis Pabriks teic, ka šogad pieņemto lēmumu īstenošana varētu prasīt vismaz divus gadus.
 
Neraugoties uz to, ka Saskaņas reitings aug un apvienība ir reitingu līderis (jūnijā – 21%), man tās stāvoklis šķiet visai riskants. Protams, Saskaņa tiks Saeimā, bet par to, vai tā atkal saņems visvairāk deputātu mandātu, es jau sāku šaubīties. Tieši apvienības līderu itin kā progresīvās pozicionēšanās dēļ. Lai cik labi gribēta, šī pozicionēšanās, ņemot vērā arī mūsu politiskās kultūras līmeni, sevišķi neaizkustinās ne iespējamos koalīcijas partnerus, ne kaut cik iespaidīgu latviešu elektorāta daļu par labu Saskaņai. Esošās Saeimas koalīcijas partijas arvien turēs Saskaņu par «nepareizo» partiju un centīsies šo sev izdevīgo pieņēmumu turēt aktuālu vismaz līdz vēlēšanām. Bet, lai Saskaņa iesaistītos jaunās valdības veidošanā, tās potenciālajiem partneriem jābūt izciliem pragmatiķiem. Taču nez vai šie partneri vēlēsies izmantot Saskaņu pat kā reālu instrumentu Latvijas pilsoniskās sabiedrības sakopšanai.
 
Diemžēl man vēsts, ka 74% valsts iedzīvotāju neuzticas Saeimai, liecina vien par to, ka 74% vai cik tur pilsoņu Saeimas vēlēšanās ir balsojuši nevis ar galvu, bet ar pakaļu. Valsts prezidents uzskata, ka pie tā vainīga pati Saeima, kas nespēj ar sabiedrību runāt tai saprotamā valodā. Jā – savā ziņā arī tas, tomēr es nekādā ziņā nevēlos attaisnot mūsu – pilsoņu – vēlmi izlikties par nesaprašām. Manā uztverē Valsts prezidents te grib likties mūsu acīs pārlieku labiņš.
 
Par mūsu Saeimas vairākuma politikas galveno trumpi izvēršas vai, precīzāk, nepārstāj būt princips, kuru, nedaudz pārfrāzējot «tautu tēvu» Staļinu, varētu izteikt: «Nav krieva, nav problēmu.» Man šis princips riebjas, jo es gribu Latvijā redzēt kvalitatīvu pilsonisku sabiedrību, nevis oficiālā līmenī apzināti un jau ilgstoši uzturētu tās divkopienu surogātu.
 
Ceturtā Pasaules latviešu zinātnieku kongresa trešās dienas (20. jūnijs) vadmotīvs bija Latvija ceļā uz viedvalsti. Izglītības, zinātnes un tehnoloģiju sintēze. Esmu ļoti apmierināts ar tur gūto, taču pašam vārdam «viedvalsts» man gribētos dzirdēt precīzu, nevis, kā man šķita, samērā nepilnīgu definīciju. Lai arī esmu izbijis tehnokrāts, lai arī man ir pilnīgi pieņemami, piemēram, vārdi «viedās tehnoloģijas» un es puslīdz saprotu, ka šī, kā teic, ceturtā industriālā (informatīvā, digitālā?) revolūcija sola un jau sniedz līdz šim nebijušas, daudz straujākas situatīvas pārmaiņas mūsu dzīvē, darbā, vidē... pagaidām es vārdus «tehnoloģijas», «digitalizācija» ar «viedvalsti» nesaistu.
 
Valsts prezidenta atklāta ievēlēšana Saeimā stiprinās parlamenta partiju un varbūt koalīcijas disciplīnu. Varbūt tā zināmā mērā padarīs uzskatāmāku konkurenci starp piedāvātajiem prezidenta amata kandidātiem un atvieglos piedāvātājiem manipulācijas (!) ar deputātiem. Bet – neko citu. Ja līdz šim kāds no deputātiem, pateicoties aizklātam balsojumam, vēl varēja atļauties kādu sologājienu, tā teikt, savu viedokli, tad atklāta balsojuma versijā viņš bez konflikta savā paša frakcijā nez vai iztiks.
 
Ņemot vērā mūsu situāciju (demogrāfiskā kopaina, emigrācija – divi cilvēki stundā, novecošanās, dzimstība...), nekāds jauniešu bezdarbs Latvijā nedrīkst pastāvēt. Bet, ja tas ir un nav nemaz tik mazs (10 062, virs 15%), tāpat, ja liela daļa skolas bērnu vasarās nespēj atrast darbiņu, tad tas liecina gan par valsts varas politisko analfabētismu, gan par mūsu (vecāko paaudžu) egoismu.
 
Septītajā jūnijā pie Saeimas notika labi organizēts, labi iestudēts Attīstībai/Par u.c. priekšvēlēšanu pasākums, kas tika nosaukts par topošo un esošo vecāku piketu, aizstāvot labākas nākotnes izglītības iespējas. Taču es saklausīju vien progresīvu saukļu izkliegšanu un neko vairāk. Jā, mani sajūsmina šie saukļi: «Par skolu bērnu interesēm», «Brīvību vidusskolām!», «Domāt – nevis iekalt», «Pietiek slinkot – sāciet strādāt!», «Satura reforma ir fundamentāli nepieciešama»… Bet, kāpēc tie eksperti, kuri izstrādājuši jauno mācību saturu un kuri bija mītiņā, arī tik vien kā klaigāja, bet nevīžoja īsos vārdos un visiem saprotamā valodā pamatot (nevis apgalvot) gaidāmo pārmaiņu summāros kvalitatīvos ieguvumus?
 
Laikam taču biju par daudz sacerējies no Radošo savienību plēnuma pirmajā jūnijā. Gaidīju, ka jaunā ģenerācija nāks ar savu, perfekti motivētu mūsu nākotnes redzējumu. Ņemot vērā, ka šis tomēr it kā nebija gluži parasts plēnums (30 gadi kopš 1988. gada plēnuma), gribējās sadzirdēt arī kaut kādas, kaut vai tikai savai paaudzei domātas mobilizācijas idejas. Arī pieteikto tēmu (vara un kultūra, valoda un kultūra) plašāks, politiski ietilpīgāks izvērsums varētu būt bijis interesants tieši šajā, sociālas mobilizācijas aspektā.
 
Lai par cik vecmodīgu mani arī neturētu, pēdējo valsts mēroga vēlēšanu kampaņas man nav bijušas pieņemamas. Un, ja tādā garā turpināsies, man var apnikt tas, ka uz varu pretendējošās partijas visas kā viena uzskata mani tik vien kā par politiski pērkamu mauku. Jo, raugi, es tautu arvien uzskatu un uzskatīšu par suverēnu, kuram politiķa (varas kandidāta) godaprāts nevarētu atļauties piedāvāt ko mazāk par skaidru pārliecību un pamatotu, reālu valsts nākotnes koptēla redzējumu.
 
Kas tad šodien jālaiž pa priekšu? Karote vai dziesma? Atceraties Imantu Ziedoni: «Bērniņ, neēd, kad dziesmu dzied... (..) Vienas ir durvis karotei un dziesmai...» Un vēl viņš: «Visvairāk dziediet, kad jātiek pāri nejēdzībai.»
 
Šodien un rīt personas datu apstrāde Latvijā vēl notiek saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likumu. Bet – jau parīt Latvijā būs spēkā Vispārīgā datu aizsardzības regula (VDAR vai – no angļu – GDPR). Protams, tāda ir nepieciešama. Ir tikai apsveicami, ja valstij patiesi rūp, kas un kā izrīkojas ar mūsu personas datiem.
 
Tas, ko Latvijas Universitātes (LU) forumu cikla Latvijas formula 2050. Attīstības scenāriji ietvaros rīkotajā ekspertu diskusijā Efektīvu lēmumu pieņemšana biznesā un ikdienā (11.05.) teica augsta ranga profesionāļi, zinātnieki, mani rosināja atkal (sk. NRA, 7.05.2018.) pievērsties politiskās, izpildvaras, arī partiju nolēmumiem un to efektivitātei. Protams, tas būs subjektīvs skatījums, taču profesionāļi, kuri uzstājās forumā (LU profesors Mārcis Auziņš, LU asociētais profesors Gundars Bērziņš, SEB bankas valdes loceklis Kārlis Danēvičs, RTU profesors Andrejs Krasņikovs un citi), to ielika nosacītos rāmjos.
 
Diplomāts Andris Vilcāns sūta man dažnedažādus saturīgus tekstus. Pēdējo viņš atsūtīja Ukrainas komunikatīvo tehnoloģiju speciālista, stratēģijas jautājumu un informatīvo karu teorētiķa, bērnu rakstnieka… Georgija Počepcova rakstu Patiesības telpa un melu telpa sākušas tuvināties, no tā – feiki un postpatiesība. Vēl atcerējos, ka Georgijs (sensenos laikos esam kādu vārdu pārmijuši) ir teicis, ka «mūsdienu vēlēšanu tehnoloģijas ir savā ziņā novedušas pie politikas izdzimšanas, jo kandidāti tagad izrunā vārdus, kuri ir izskaitļoti tā, ka neradīs vēlētājos negatīvu reakciju».