Viktors Avotiņš

Latvijas drošības «jumts» ir dalība NATO. Bet man tomēr gribas jautāt – vai Latvija ar savu pašas drošības politiku spēcina NATO? Vai arī vājina aliansi vien kā tās drošības garantiju patērētāja?
 
Mana sievasmāte bija onkoloģe. Mirdza Rošonoka. Laiku pa laikam redzēju viņu mājās raudam, ja kaut ko kaut kādu iemeslu dēļ nebija izdevies darbā padarīt kā nākas.
 
Uzskatu, ka tas, kas nupat notika Rīgas domē (RD), visa tās principā bezpriekšmetiskā vārīšanās, šīs galēji dekoratīvās pozas, kad nevienam pozētājam nav ko teikt Rīgai pēc būtības, manā uztverē nav nekas vairāk kā daļēji domes pozīcijas apzināti uzpūsts un daļēji Saskaņas iekšējo problēmu noteikts tukšs burbulis bez perspektīvas mums – rīdziniekiem.
 
Paši, cerams, redzat, ka vairākiem šīs valdības ministriem trūkst pienācīga valstiska vai vismaz profesionāla savas rīcības pamatojuma. Ir tikai lielā mērā egoistiski «niķi» vai iegribas, neargumentētas ambīcijas.
 
Atvainojos, bet atļaušos būt te mazliet personisks un sentimentāls. Šovakar pavadīšu savu sievu uz pasākumu, kura vēsturiskā cilme man bijusi ļoti nozīmīga. Mēs apmeklēsim korporācijas Fraternitas Arctica (FA, Ziemeļu brālība) saietu. Tā tagad ir vienīgā krievu studentu korporācija pasaulē, kas dibināta 1880. gadā pie Rīgas Politehnikuma (darbība atjaunota 1990. gada maijā). Bet – ir ticis teikts: «Bijušo studentu nav!» Korporācijā ir tikai puikas. Tajā ir dažādu tautību cilvēki (ne tikai krievi), kuriem tuva krievu kultūra, bet kuri visā FA pastāvēšanas gaitā tiekušies to samērot ar pasaules kultūru. FA filistri, burši bijuši krievi, latvieši, poļi... Tostarp slaveni literāti (Mihails Prišvins u.c.), aristokrāti... FA ir apolitiska organizācija, kuras principi paredz, ka Fraternitas Arctica tur cieņā Latvijas vēsturi un kultūru, uztur attiecības atsevišķu tautību saprašanās un savstarpējas cieņas garā.
 
Nesen jau rakstīju par to, ka arī mani neapmierina 13. Saeimas, tajā tikušo partiju kvalitāte, to lēmējvaras līmenis. Varbūt man ir pat dažas idejas, kā situāciju varētu labot. Taču – es diemžēl neredzu resursus (ne idejiskos, ne cilvēciskos), kuri šobrīd spētu situāciju valstī (!) vērst (apvērst) uz labu principiāli un kvalitatīvi. Tāpēc es neparakstījos par ārkārtas vēlēšanām un šīs Saeimas atlaišanu. Diemžēl par to, kas labāks nāks vietā, par savu kvalitatīvu piedāvājumu nav domājis un to konkrēti definējis, šķiet, neviens (!) no tiem trīsdesmit (jau vairāk) tūkstošiem cilvēku, kuri parakstījās par ārkārtas vēlēšanām.
 
Redz, raksta, ka skolu tīkla sakārtošanas ietvaros izglītības ministre Ilga Šuplinska grasās daļēji slēgt trīspadsmit no astoņpadsmit Daugavpils skolām. Es atbalstīšu šo ideju, līdzko redzēšu profesionāli pamatotu un katrā gadījumā konkrētu, izglītības būtībai, nevis kaut kādai «atbilstībai prasībām» pakārtotu viedokli. Es gribu zināt – kādu konkrētu labumu (zināšanu apjoma, sociālās atdeves, kultūras... aspektos) Daugavpils jaunieši gūs no šīs idejas. Vai šie bērni tiks labāk sagatavoti pasaulei, vai tie vairāk mīlēs savu dzimto pusi utt.
 
Atklāti sakot, trīspadsmitajā Saeimā man nav nevienas partijas, kuru es varētu cienīt tās politiskās un valstiskās stājas dēļ.
 
Lai arī es lielā mērā piekrītu Aldim Gobzemam (sk. NRA, 31.10.2019.) , ka valsts politiskā vara ir sajukusi prātā no varas, man ne tuvu nav pieņemams tas, ka Latvijas valsts parlaments – Saeima – tiek padarīs par tādu kā peramo zēnu. Pirms to apgalvot, mums ar vislielāko nopietnību jāpaskatās spogulī pašiem uz sevi. Kāpēc politiskās partijas ir kļuvušas par korporatīvu interešu grupējumiem?
 
Uzskatu, ka ir svarīgi īsā komentārā pateikt savas un citu domas par Latvijas okupācijas izpētes biedrību (LOIB), kura tika reģistrēta Latvijas Uzņēmumu reģistrā 3. novembrī pirms desmit gadiem. Ja kāds vēlas iepazīties ar LOIB paveikto, ar to, kā notiek biedrības starptautiska līmeņa sadarbība, kā izvērsusies sadarbība ar Latvijas valsts un NVO institūcijām, atveriet biedrības mājaslapu loib.lv.
 
Manā uztverē demokrātiju uztur pilsoniskums. Ja sabiedrības pilsoniskuma līmenis ir zems vai degradējies, par demokrātisku valsts iekārtu konkrētā vietā var runāt tikai nosacīti.
 
Man arvien vairāk sāk šķist, ka vairākiem Kariņa kunga valdības ministriem (veselības, izglītības...) mute ir no ķermeņa pastarpināts, savrups orgāns. Ķermenis, galva kā veselums dara vienu, bet mute apgalvo pavisam ko citu. Proti – pretrunas starp runām un darbiem man šķiet acīmredzamas. Paskatiet kaut paši divas izglītības ministres Ilgas Šuplinskas izpausmes (sk. https://tvplay.skaties.lv/900-sekundes-10305855, https://tvplay.skaties.lv/tv3-zinas-10305990) un izvērtējiet tās. Ceru, ka viņas sacītais atklās jums vismaz pretrunas ar tām izmaiņām, kas tiek reāli pieteiktas izglītības likumā. Pretruna starp vārdiem un darbiem man šķiet acīmredzama.
 
Pirms spriest par to, cik skolēniem jābūt vienā klasē, Latvijas valsts politiskajai un izpildvarai jāatbild vismaz uz diviem jautājumiem. Pirmais – kāpēc Latvijas valsts politiskā un izpildvara pēc neatkarības atgūšanas nav spējusi pozitīvi restartēt demogrāfisko procesu valstī? Otrs – kāpēc Latvijas valsts politiskā un izpildvara šajos neatkarības gados nav kā pienākas gādājusi par daudzmaz izlīdzinātu valsts teritorijas apdzīvotību? Un tikai pēc tam, kad uz šiem jautājumiem tiks reljefi un godīgi atbildēts, kad tiks iezīmēta reāla perspektīva turpmākajam un atbildīgie par tās īstenošanu, sāksim runāt par bērnu skaitu klasēs.
 
Astoņpadsmitajā oktobrī Kultūras ministrijā notika pirmā jaunajām kultūrpolitikas pamatnostādnēm (2021.–2027.) veltītā diskusija. Ministra Naura Puntuļa mudināti, visnotaļ gudri cilvēki pauda sakarīgas domas. Taču – tās pamatā bija saistītas ar kultūru kā nozari, pastāvēja resora ietvaros.
 
Manā uztverē varas iecerētā pašvaldību reforma izskauž jēdzienu «vietējā vara». Ir taču lērums vajadzību un problēmu, kuras vietējai varai cilvēku labad būtu jārisina dienas laikā. Kā to garantē iecerētais ATR modelis? Ja tas nenotiks – uzskatīšu šīs pašvaldības par varas centralizācijas nolūkā radītiem parazītiem.
 
Es partijas principiāli uzskatu par sabiedriskām organizācijām, nevis valsts vai varas iestādēm. Tāpēc partiju gribēšana baroties no valsts budžeta šķiet man nesaprotama un nepieņemama.
 
Latvijā nav nemaz tik daudz cilvēku, kuri spēj gadiem ilgi nelikties mierā, ja viņu tuvinieki vai draugi cietuši, turpina ciest no varas vai līdzcilvēku netaisnības. Tieši tāpēc es 10. oktobrī devos uz preses konferenci «Vijoļu šķūnī» Mazajā Krasta ielā. Jo tieši todien apritēja pieci gadi, kopš Baložos tika noslepkavoti divi mazgadīgi puisēni. Notiesāta un ieslodzīta ir viņu māte.
 
Manā uztverē apmēram piecpadsmit gadi bija pilnīgi pietiekams laiks, lai gan pedagoģiskā, gan profesionālā, gan politiskā ziņā nodrošinātu perfektu visas Latvijas valsts izglītības sistēmas pāreju uz mācībām tikai valsts valodā. Tomēr pagaidām arvien uzskatu, ka šī tā saucamā reforma, tās iniciatori un izglītības birokrātija arvien dod priekšroku politiskām pozām, nevis visu skolu, to kadru un dažādu vecāku grupu pienācīgai sagatavotībai pārmaiņām. Tādām, lai iznākums būtu pienācīga un augoša Latvijas nācijas, tās tautu kvalitāte. Tomēr pagaidām es uzskatu, ka šī reforma visu šo laiku gatavota pat ne politisku, bet arvien pastāv tik vien kā partijisku iegribu līmenī.
 
Diplomāts Andris Vilcāns atsūtīja man saikni ar norādi uz Novaja gazeta 26. septembra publikāciju Pioniere Grēta Tunberga. Skat. (https://www.novayagazeta.ru/articles/2019/09/26/82123-pionerka-greta-tunberg?fbclid=IwAR1l5035rh2bm). Raksts sākas ar teikumu: «Bērnu izmantošana ideoloģiskās kaujās ir klasiska totalitāro ideoloģiju pazīme.»
 
Man tādi publiski teikumi kā, piemēram, «rindas uz pirmsskolas iestādēm kļūst arvien garākas», «šī valdība nerada lielu entuziasmu steigties ar bērnu radīšanu», «bezdarbnieka pabalsta samazināšana – aprēķina solis vai izmisums», «augstskolas joprojām izdzīvošanas režīmā» u.tml. arvien biežāk vedina domāt, ka jāsāk apšaut tie nejēgas, kuri lien valsts pārvaldē bez kādas saprašanas par to. Vai tad kāds no minētajiem teikumiem ir problēma, kas nav visai elementāri profesionāli risināma?
 
Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) prasība atsaukt no amata vides un reģionālās aizsardzības (VARAM) ministru Juri Pūci ir visnotaļ pamatota. Taču – manā uztverē šī administratīvi teritoriālā «reforma» (ATR) būtu beidzot jāvērtē krietni plašāk, jāvērtē tās pilnā apjomā, jāvērtē principiāli un profesionāli.
 
Desmitajā septembrī Splendid Palace notika Ilonas Brūveres radošais vakars Filmas, Fakti, Fragmenti. Man tur ļoti patika. Bet tagad es te no Ilonas taisīšu politiku. Ilona varēs mani par to lamāt, cik uziet, bet man viņas dokumentālās (!) filmas šķiet mūsdienu politikas raksturojumam visai aktuālas. Turklāt viņas filmu pamats manā uztverē ir faktūra (tēls, tēli...). Nevis sižets. Var jau būt, ka sižetisks vēstījums viestu vairāk didaktikas, pamācīšanas, kā pareizi dzīvot. Tās Ilonas darbos nav.