Viktors Avotiņš

Mans ļoti subjektīvais uzskats par politisko organizāciju (partiju) finansēšanu no valsts budžeta ir to noliedzošs. Vismaz, pirms tiek lemts par politisko partiju finansēšanu no budžeta, es vēlētos redzēt lēmumus un rīcību, kas uztur perfektu sabiedrības, pilsoņu atgriezenisko saiti attiecībās ar varu.
 
Kolīdz uzzināju, ka Saeimas vairākums atļāvis savienot deputāta un ministra amatus, man dzima sapnis. Trīsdaļīgs. Pirmkārt, beigšu Juridisko fakultāti un kļūšu par tiesnesi. Otrkārt, pacentīšos tikt Saeimā, tās vairākumā. Treškārt, papūlēšos, lai mani iekārto par ministru. Vienalga kādu. Mūsu valstī tas nav nekas pārlieku grūts un atbildīgs. Un tad, kad būšu ticis visās šajās vietiņās, sākšu baudīt dzīvi. Apvienošu deputāta, ministra un tiesneša amatus.
 
Man 13. Saeimas partiju kvalitātes kritērijs būs šo partiju priekšvēlēšanu solījumu īstenošana. Jo vairs nav pieļaujams, ka pirms vēlēšanām partijām te it kā viena dzīve, pēc vēlēšanām – cita. Manā uztverē, laiks, kad neatkarīgai valstij, tās politiskajai varai bija kaut kāds pamats attaisnot savas kļūmes ar kaut kādām iepriekšējā režīma metastāzēm vai ārējām (politikas, kapitāla...) ietekmēm, Latvijā sen jau pagājis. Bet, ja mums, mūsu politiķiem trūkst gribas kā pienākas novērtēt sevi, ja mums arvien labpatīk pašiem savu politisko vārgulību uzvelt vai nu ārvalstu kapitāla, vai Krievijas, vai vēl kā ietekmei, tad tas tagad, teju trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas manā uztverē apliecina tik vien kā Latvijas politiskās varas valstisko neprofesionalitāti.
 
Pastāv liela gribēšana nomest no amata Rīgas mēru Nilu Ušakovu un Rīgas domes koalīciju. Labi! Bet – es pagaidām neredzu, ar ko īsti tie nometēji ir pārāki par šo domes koalīciju, un arī to, ka viņu pakaļas būtu daudz tīrākas par domes pozīcijā sēdošo pakaļām. Kur ir viņu kaut cik profesionāli definētā, programmatiski sakārtotā alternatīva galvaspilsētas attīstībai?
 
Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) konferencē «Māmuļā» otrajā februārī mani visvairāk sarūgtināja vēsts, ka pērn mūžībā aizgājuši 779 apvienības biedri. Jā, jā, gadi. Gadi! Apvienība dibināta 1989. gada 14. oktobrī. Nu tajā vairs ir tikai ap 12 tūkstošiem ļaužu. Daudzus no viņiem es pazīstu, pateicoties saviem tuviniekiem. Uzskatu šo organizāciju un tās biedrus par mūsu brīvības, neatkarības un stājas, teiksim, tīrības ekspertiem. Turklāt, pateicoties viņiem, es jau puikas gados zināju Latvijas vēsturi, tā teikt, no pirmavotiem. Un Atmodas laikā spekulēt ar tās nezināšanu es nevarēju atļauties. Starp citu, es zināju Latvijas vēsturi arī, pateicoties sava Aviācijas institūta puikām. Jo, kad ciemojos pie viņiem Blagoveščenskā, Irkutskā, Taišetā vai vēl kur, viņi vai viņu vecāki veda mani rādīt, kur bija ieslodzīti vai kur dzīvoja latvieši. Un – neviena slikta vārda par latviešiem es no viņiem nedzirdēju.
 
Uzskatu ASV par vienu no ietekmīgākajām un spēcīgākajām (ja ne pašu spēcīgāko) pasaules lielvalstīm. Šajā sakarā trampistu un demokrātu attiecības man šķiet ne sevišķi pārdomātas, pat sīkumainas. Jo, vērojot globālo attiecību kvalitāti un riskus, ko tā rada, vērojot arī Eiropas Savienības nu jau pārāk ieilgušo nespēju kvalitatīvi un pārliecinoši apliecināties pasaulē kā spēcīgai, respektējamai valstu kopienai, man pagaidām negribas, lai ASV loma kļūtu labilāka. Ja tā saukto Rietumu, kaut vai Eiropas telpā varētu saskatīt spēcīgas, kvalitatīvas alternatīvas šai Amerikas lomai, tad es varbūt domātu citādāk. Sevišķi, ja potenciālie draudi un riski tiktu vērtēti reāli, nevis tik vien kā globālo politisko spēlīšu ietvaros. Nē, ASV nav nerimti jādežurē kaut kur šobrīd pavārgās Eiropas tuvumā vai ietvarā, bet mums jāpastāv kā abpusēji (!) stabiliem partneriem arī drošības lietās.
 
Krišjāņa Kariņa valdība būšot vāja. Un – varbūt pat stabila tieši tāpēc, ka vāja. Bet – nevienam citam šai valdībai par šo vājumu nebūs jāpateicas, kā vien mūsu – latviešu bezpilsoniskumam. Ko var Kariņam tagad pārmest tie 47% pilsoņu, kuri neaizvilkās uz vēlēšanām? Neko! Savukārt tie 53%, kuri aizvilkās, tagad var priecāties par savas izvēles, sava pilsoniskuma, sava valstiskuma kvalitāti.
 
Mani ziņa, ka ierēdņu stresa mazināšanai tērēti 180 tūkstoši eiro, vedināja domāt, ka Valsts kanceleja tapusi par nenopietnu, neprofesionālu institūciju. Jo manā uztverē gan IT gudrībām (paredzamajam amatam atbilstošā, tātad – teicamā līmenī), gan svešvalodu prasmēm ES reģiona, tā teikt, standartpaketes apjomā, gan arī spējai saglabāt līdzsvaru jebkurā konfliktsituācijā ir jābūt cilvēka bagāžā jau tad, kad viņš grib kļūt par ierēdni.
 
ASV vēlas nolikt starp sevi un Meksiku barjeru (Mexico Border Wall). Iecerētā sēta būšot 1609 kilometrus gara un deviņus metrus augsta. Pērn ASV prezidents Donalds Tramps teica, ka tā varētu izmaksāt zem 30 miljardiem ASV dolāru. Bet ASV demokrāti rēķina, ka izmaksas varētu sasniegt 70 miljardus dolāru. Mani šādas idejas neiedvesmo. Roma un, šķiet, arī Ķīna, gribēdamas savulaik norobežoties no barbariem, darīja ko līdzīgu. Vēsturnieki apgalvo, ka lielu panākumu šīm akcijām nebija. Un šajā ziņā es sliecos piekrist ASV demokrātiem, ka tā būtu samērā bezjēdzīga cīņa pret nelegālo migrāciju.
 
Francijā dzimušais, Amerikā augušais Krievijas žurnālists Vladimirs Pozners nesen kādā savā raidījumā teica – ja cilvēci proporcionāli reducēt līdz simt ļaudīm, tad izrādītos, ka augstākā izglītība tagad ir tikai vienam no viņiem un arī dators ir tikai vienam (vēl viņš šajā pašā sakarā teica, ka 50 badotos, 70 – nemācētu lasīt, 80 – dzīvotu nabadzībā, sešiem procentiem ļaužu piederētu 59% visas pasaules bagātības, 89 no simta būtu heteroseksuāļi, 11 – homoseksuāļi...).
 
Vārdus «jaunie laiki» es uztveru ļoti nopietni. Ja jau mūsu politiķi šos vārdus palaiduši gaisā, tad es gribētu redzēt Latvijas situācijā projicētu, gan teorētisku, gan praktisku to pamatojumu. Tukša plātīšanās ar šiem vārdiem man pretīga. Jo vairāk tāpēc, ka XX gadsimts bija visai smags un jaunie laiki arī var būt gan labi, gan bēdīgi. Es tik vien kā gribu zināt, kādus «jaunos laikus» mums piedāvāja dažas partijas. Vai šo laiku definīcija taps redzama topošās valdības deklarācijā? Stipri šaubos.
 
Mana attieksme pret Jāni Streiču, Jāni Stradiņu, Ivaru Selecki, Maiju Tabaku, Edvīnu Inkēnu un – arī pret Ivaru Godmani, tāpat kā pret vēl vairākiem citiem cilvēkiem, kuri fiksēti tā sauktajos čekas maisos, nemainīsies ne par matu. Un, pazīdams viņus tuvāk vai tālāk gadu desmitiem, es uzskatu, ka tie no viņiem, kuri apbalvoti ar Triju Zvaigžņu ordeņiem, ir tos pilnīgi pelnīti saņēmuši par nopelniem brīvas Latvijas valsts, nevis čekas vai svešas varas labā.
 
Ziemassvētkus un Veco gadu pavadīju ar saviem tuvajiem un mīļajiem tā, ka man joprojām gribas jūs visus apskaut, sabučot un vēlēt mīlestības, veiksmes un prieka pilnu Jauno gadu! Vēl vismaz dažas dienas gribas ticēt, ka mums visiem ir spārni un ka mēs spējam kaut cik turēties virs zemes. Nāks ikdiena, un mums kā putniem bez spārniem liksies vieglāk skaidrot šo ikdienu, šo diemžēl arī politisko sīkumainību, kura patlaban nav mums ne stājas, ne, kur nu vēl, morāles etalons. Pagaidām šķiet, ka 13. Saeimā neviens (!) nav apzinājies šā institūta (nacionālas valsts parlamenta!) misiju.
 
Jā, jā, varētu arī šajās dienās izvērsties par valdības taisīšanas lietām un Rīgas domes likstām. Bet man, atšķirībā no itin daudziem kolēģiem, šo abu padarīšanu cēloņi un gaita šķiet tik vien kā samērā lētu partijisku pozu noteikti. Nevis valstiski un tiesiski kā pienākas izsvērti pasākumi.
 
Šķiet, ka Latvijas intelektuāļi visai jūtami mobilizējas un solidarizējas domāšanai par Latvijas valsti un tās nākotni. Pēdējā laikā esmu pabijis itin daudzos gan augstskolu, gan akadēmisko aprindu, gan, piemēram, biedrības Latvijas formula 2050 organizētos pasākumos, kuros dažādu nozaru gudrinieki starpdisciplinārā dialogā pauž savas domas par mūsu valsti. Ir cilvēki, kuri tiecas vienot līdz šim fragmentētās, itin kā savrupās, nošķirtās intelektuāļu grupas. Mani personiski tas iedvesmo un bagātina. Ja tā padomā, tad šogad tā, iespējams, ir labākā dāvana, ko esmu saņēmis no savas tautas ļaudīm. Starp citu – arī no vēl ļoti jauniem ļaudīm. Paldies!
 
Teikšu, kā domāju – biedrības Latvijas Formula 2050 sadarbībā ar Pārresoru koordinācijas centru 7. decemrī LU bibliotēkā rīkotā konference Šīsdienas izvēles nākotnes mērķu sasniegšanā: NAP kā pilsoniskās līdzdalības un ilgtspējas stratēģija mani nepārliecināja, ka nākamais Nacionālās attīstības plāns (2021.–2027.) būs nepārprotami labāks par esošo, būs tiešām reāla nācijas ilgtspējas stratēģija. Arī tāpēc, ka esošais NAP (2014.–2020.) man pamatā šķiet vien vēlmju (galvenie mērķi: – ekonomisks izrāviens, ienākumu nevienlīdzības mazināšana, demogrāfijas problēmu risinājums) saraksts. Esmu savulaik nodarbojies ar to, ko tagad sauc par matemātisko modelēšanu, ietverot tajā lielu sistēmu gaitas plānošanu.
 
Es tomēr nesaprotu, kāpēc itin kā inteliģento jomu ļaudis nespēj demokrātiskā valstī nodrošināt savas profesijas sūtībai atbilstošu darba vidi. Kāpēc to nespēj, piemēram, skolotāji un mediķi? Varbūt mūsu valsts neplaukst kā gribētos tieši tāpēc, ka vairs neesam, nespējam būt inteliģenti? Esam tikai proletariāts, masa šā vārda sliktākajā nozīmē. Man par to diemžēl liecina arī 13. Saeimā ievēlēto partiju deputātu valstiskā spriestspēja.
 
Nesaprotu, kāpēc demokrātiskā valstī varai gribas nacionalizēt mediju ētiku. Vai tad nav pietiekami skaidri noteikti starptautiski mediju ētikas principi? Vai tad vairs nav respektējama kaut vai Starptautiskā žurnālistu uzvedības principu deklarācija (1954., labojumi 1986.). Kur palikuši Starptautiskie žurnālistu profesionālās ētikas principi (Parīze, 1983. gada novembris) un starptautiski pieņemtie informatīvo tiesību standarti?
 
Man šķiet, ka arī Saeimas komisiju veidošana un tās rezultāts bija vien ilustrācija gramstīgajiem valdības veidošanas mēģinājumiem. Manuprāt, arī šajā procesā konstitucionāls profesionālisms padevās populismam un partejiskumam. Jāteic gan, ka Valsts prezidents manā uztverē, kaut vai saistībā ar valdības veidošanu, necenšas vis likt šādām lētām spēlītēm punktu, bet pat veicina tās. Aldis Gobzems manā uztverē līdz šim nav spējis uzrādīt premjera līmeņa kapacitāti. Kas tad viņš prezidentam ir – potenciāls valdības vadītājs vai otrs «izmēģinājuma trusītis» aiz Jāņa Bordāna?
 
Jāsāk domāt, ka 13. Saeima vēlas pati sevi izsludināt par nespējnieci. Jo neviena no tās potenciālās koalīcijas partijām neizrāda ne mazāko gribu pakāpties pāri savai galvai. Proti – valsts (ne savās) interesēs nonākt no partijiska līdz valstiskam izpildvaras apsvēršanas līmenim. Subjektīvi es domāju, ka arī Jāņa Bordāna valdība varēja notikt, ja vien – gan no JKP, gan no tās potenciālo partneru puses būtu tikušas perfekti definētas to visu valstiskās (!) ambīcijas. Un tad varētu sākties valsts mērogam atbilstoša kopīgas stratēģijas veidošana. Bet – tā vietā katra partija vilka no savām rokassomiņām laukā kaut kādas garšīgas priekšvēlēšanu drupačas, kuras, izrādās, pat valsts budžets nespēj panest. Kas tas ir? Manā uztverē tā ir klaja politiskā analfabētisma demonstrācija. Tā jau ir galēja tā dēvēto tautas pārstāvju izlaidība attieksmē pret tiem, kurus viņi teicas pārstāvam.
 
Gribu uzslavēt šā gada astoņpadsmito novembri. Proti – no sirds pateikt lielu paldies valsts simtgades dienas pasākumu organizētājiem un dalībniekiem, kā arī kolēģiem no televīzijām un radio. Manuprāt, viņi visi bija savu uzdevumu augstumos. Paldies!!! Cepuri nost! Sevišķi mani aizkustināja tas, ka pie Brīvības pieminekļa tika, tā sacīt, pulcēta visa Latvija – dažādi ļaudis no dažādām vietām. Ģimenes cilvēki, strādnieki, laucinieki, intelektuāļi, kultūras ļaudis...
 
Pāris dienas pirms valsts simtgades atļaušos būt sentimentāls, privāts un aizkustināts. Tādu garastāvokli man radīja vairāki desmiti cilvēku Saldus bibliotēkā devītajā novembrī. Es nezinu, kāds viņiem tika labums no manis, bet viņu starojums, viņu gaišā ieinteresētība savā tautā un valstī atgrieza mani pie uzskata, ka mūsu nācija nav zaudējusi savu izdzīvošanas gudrību, lai kādi ar’ laiki to piemeklētu.