Viktors Avotiņš

Manuprāt, ārkārtas situācija Latvijā sāka iestāties jau tad, kad Latvijas demogrāfiskā aina dažādu iemeslu dēļ kļuva kritiska un iedzīvotāju skaits valstī saruka bezmaz par miljonu. Ne jau Covid-19 sērga pie tā vainīga.
 
Jau labu laiku es «kolekcionēju» valstī likvidētās vai «reorganizētās» sociālo pakalpojumu iestādes. Manā sarakstā to jau ir daudz, ļoti daudz. Un ne par ko citu, kā vien par valsts politiķu nemākulību, neprofesionalitāti, man šis saraksts neliecina. Frāzes, konstatācijas, ka «valstī samazinās iedzīvotāju skaits» vai ka «pastāv kritiska situācija ar bērnu dzimstību», man nav vis attaisnojums kāda bērnudārza vai kārtējās skolas likvidācijai, bet tikai un vienīgi apliecinājums šai nu jau pārlieku ieilgušajai Latvijas politiķu un izpildvaras nemākulībai un neizdarībai.
 
Jau esmu sava vectēva gados. Un manu, ka vairākās izpausmēs sāku līdzināties viņam. Piemēram, emocionāla saviļņojuma brīžos vectēvs mēdza apraudāties. Un es arī raudāju 25. martā. Gan par man nezināmo mežabrāli tēvu, gan daudziem citiem, kuri, pārnākuši no Sibīrijas, faktiski bija mani dzīves skolotāji pēc tam, kad beidzu savu aviācijas institūtu. Šie cilvēki mācīja mani nevis līst pagultē un pasīvi kurnēt, nevis pakļauties, bet iekļauties un šajā statusā, cik iespējams, darīt cilvēkiem labu. Ar to es te negribu ne kaut kā attaisnoties, nedz ar’ kaut ko pārmest šiem Sibīriju izgājušiem ļaudīm.
 
Valsts drošības dienesta šī gada martā klajā laisto publisko pārskatu par 2019. gadu ir interesanti lasīt. Un es te nekādā ziņā negribu iebilst VDD viedoklim. Tik vien kā vēlos akcentēt pāris savas domas saistībā ar atsevišķām pārskata tēzēm.
 
Savulaik visai īsu brīdi, tomēr biju inženieris. Un mani mācīja, mani ļoti labi mācīja – vai tā kāda kļūme lidmašīnā, vai visas civilās aviācijas nozares izlaistība – nav nekādi pieļaujama visāda apkārtrunāšana par šīm lietām, bet tev ir skaidri, saprotami jādefinē problēma un lietišķi, uzskatāmi, profesionāli jāpiedāvā tās risinājums. Citādi tu neesi nekāds inženieris, bet tukša vieta.
 
Šo tekstu rakstu 16. martā. Kāpēc es to rakstu? Tāpēc, ka no rīta pie manis uz ielas pienāca cilvēks un teica, ka man tas jādara. Viņš sacīja: redz, šogad gājiena nebija, bet latviešu leģionu joprojām un varbūt pat vairāk nekā agrāk (kungs negribēja nosaukt savu vārdu, bet viņa tēvs esot bijis leģiona virsnieks) tagad cenšoties noklāt ar vācu mundieru, ar SS krāsām, nevis atklāt jēgu un iemeslus, kāpēc leģiona tapšana izrietēja un pamatojās pašu latviešu vidē. Es teicu šim kungam, ka es varbūt neesmu tas īstais tips, kam rakstīt par leģionu. Viņš atbildēja: «Viss kārtībā! Tā vismaz būs patiesība.» Paldies viņam par uzticību.
 
Nesen biju jauniešu (ap un zem trīsdesmit) tusiņā Ezītī miglā. Tur bija dažādi konkursi, jautājumi un vēl daudz kas cits. Pasākumā piedalījās un to arī vadīja mūsu bērni. Tāpēc mēs ar sievu tur gadījāmies. Man tā jauniešu publika kopumā ļoti patika. Erudīti, gudri, inteliģenti...
 
Mūsu publiski pieejamajā informatīvajā telpā esmu apskatījis, protams, ne visus daudzmaz lietišķos, profesionāli kaut cik pamatotos valsts varas un pašvaldību viedokļu pamatojumus tā sauktajai administratīvi teritoriālajai reformai (ATR).
 
Interesanti, kāpēc publiskajā telpā saistībā ar tā saukto koronavīrusu valda politiķu un žurnālistu viedoklis. Interesanti, kāpēc publiskajā telpā par šo tā saucamo koronavīrusu nevalda izsvērta profesionāļu, mediķu nostāja un nav vismaz kaut cik apzināti mūsu cilvēkiem, mūsu valstij iespējamie riski. Interesanti, kāpēc līdz šim nav profesionāli apzināts tas, kādi resursi varētu būt mums vajadzīgi saistībā ar šiem riskiem un kur mēs šos resursus gūsim. Interesanti vēl tas, kāpēc saistībā ar šo situāciju nav izveidota pienācīga, situācijai adekvāta un vismaz puslīdz droša, aptveroša komunikāciju sistēma (ieskaitot te arī tūrismu) gan starp savas valsts cilvēkiem, gan starptautiskā, visas pasaules saskares līmenī.
 
Man nav īpašu pretenziju pret Krišjāņa Kariņa vadīto valdību. Tā manā uztverē ir tipisks politiskās varas izpildorgāns. Politiska mēbele. Un, ja visai daudzi domā, ka Saeimā šobrīd ir visai liels haoss, tad valdībai tagad klājas visai grūti.
 
Uzskatu, ka Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas ir liekulīga, mākslīgi safabricēta un nevajadzīga būšana. Kārtējā varas pārdales afēra. Es šim pasākumam piekristu, ja redzētu politiskus resursus, kas spētu noteikt valsts metropolē jaunu, pozitīvu varas paradigmu. Bet es šādus resursus nesaskatu ne mazākajā mērā. Ne no vienas esošās partijas, kas varētu pretendēt uz vietu nākamajā Rīgas domes sasaukumā.
 
Iznāk, ka Zolitūdes traģēdijā visvairāk vainīgie ir cietušie. Iznāk, ka cietušos var saukt pie atbildības visoperatīvāk. Zārkā un – bedrē. Zārkā un – bedrē. Viss! Gali bedrē! Jāsāk domāt, ka tie pircēji, kas tur todien bija, uzgāza sev uz galvas veikala griestus paši.
 
Manuprāt, ir nepieciešams Latvijas akadēmisko aprindu, valsts izcilāko intelektuāļu viedoklis par to, kas un kā notiek augstākajā izglītībā, ko mēs no tās gribam un – galu galā – kādu savu, cik apgaismotu tautu mēs gribam tuvākā un tālākā nākotnē. Manā uztverē ir nepieciešams sagatavot zinātniski argumentētu, vispusīgi, profesionāli pamatotu augstākās izglītības sistēmas vērtējumu un objektīvi vērtēt politiķu izdarības ar to.
 
Rīgas dome šajā valstij un arī tās galvaspilsētai it kā visnotaļ nozīmīgajā (!) laika posmā mani kā likumdevējs pašvaldības orgāns neinteresē it nemaz. Ne mazākajā mērā. Es respektēju Burova kungu kā rīcībspējīgu mēru savā vietā, bet citi nekādi Rīgas domes rīcībspējas politiskie (!) resursi man vairs nav saskatāmi.
 
Kolēģi 13. Saeimas partiju politiskajā teritorijā arvien pūlas atrast kādus valsts politikas nākotnei lietderīgus izrakteņus un cenšas tos vērtēt. Es visnotaļ cienu kolēģu centienus, taču pats diemžēl šajā 13. Saeimas politiskajā kopainā redzu tik vien kā tuksnesi bez jelkāda politiska nākotnes potenciāla.
 
Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks Neatkarīgajā (3.02.2020.) teic: «X stunda var pienākt, nevajag dzīvot ilūzijās.» Lielās līnijās domājot, tā tiešām var notikt.
 
Manuprāt, pensionārs Jānis Felsbergs (skat. nra.lv portālu), sacīdams, ka «mani ārstniecības izdevumi šobrīd sasniedz jau ap 30% no manas «uz rokas» saņemtās pensijas. Bet pensija ir krietni zemāka par pēc ES metodikas aprēķināto nabadzības riska robežu.
 
Kad strādāju Literatūrā un Mākslā, pazinu jo daudzus kultūras un mākslas augstskolu pasniedzējus. Arī studentus. Savādā kārtā arī tagad arvien šad tad satiekos ar šo augstskolu mācību spēkiem. Pazīstu arī dažus studentus. Man šie bērni ļoti patīk. Viņi ir divas paaudzes jaunāki par tiem, kurus pazinu pirms gadiem trīsdesmit, četrdesmit. Tagadējie man liekas mērķtiecīgāki, viņi izteiktāk vēlas būt konkurētspējīgi Eiropā un pasaulē.
 
Varai katram valsts pilsonim, katram tās cilvēkam mūsu iekārtā ir jābūt viegli (!) pieejamai. Vai tas mazgadīgs bērns, vai tas invalīds, vai simtgadīgs sirmgalvis.
 
Ņemot vērā mūsdienu Krievijas iekšējo kopainu un tās pašreizējo pastāvēšanu starptautiskajā kontekstā, mani Krievijas prezidenta Vladimira Putina vēstījums Federālajai sapulcei visumā apmierināja. Kaut ko līdzīgu es gaidīju. Jo, ciktāl skatīt kaut vai vēstījuma sociālo daļu, tajā uzskaitītās problēmas ir Krievijai visnotaļ akūtas. Turklāt es domāju, ka vietvietām to risinājums sadursies ar aktīvu Krievijas federālo subjektu varas, to līderu kretīnismu.
 
Manā uztverē tautietes Kristīnes Misānes un viņas bērnu likteņa tēma jau sen un nepārprotami vairs nav ne Neatkarīgās, ne Vakara Ziņu, ne ar’ kāda cita medija tēma. Es iepazinos ar publiski atrodamo informācijas kopumu, un no tā man izriet, ka Kristīnes tēmai jau labu laiku vajadzēja būt Latvijas (!) Saeimas, Ārlietu un Tieslietu ministriju tēmai. Mani dikti izbrīna, kāpēc Latvijas vara līdz šim nav vīžojusi iesniegt Dānijas Karalistei ļoti nopietnu notu. Par ko? Par neeiropeisku (!) attieksmi pret ES telpas pilsoni un viņas ģimeni. Par faktisku ģimenes attiecību kropļošanu un degradēšanu. Es pieļauju, ka Kristīne nav ideāls cilvēks, bet viņa ir savējā. Par savējiem ir jāpastāv. Tāpēc es gribu redzēt, es pieprasu reljefu, konkrētu Latvijas varas institūciju darbību šajā lietā.
 
Vēlējos, lai šo komentāru manā vietā sacer cilvēki, kuriem vēl nav divdesmit pieci. Staigāju pa ielām, piesējos jauniem puikām un meitenēm ar jautājumu – kas jums barikādes, barikāžu laiks? Dzirdēju gan daudz neziņas, gan arī daudz skaistu domu un vārdu. Paldies šiem puikām un meitenēm! Taču man gribējās no viņiem saņemt ne tik vien attieksmi, bet arī notikuma būtības atklāsmi. To nesaņēmu. Es te īpaši nevainoju skolu, jo man šķiet, ka mūsu visu paaudžu (arī manas, kas bija barikāžu aculiecinieki un dalībnieki) vēlme izzināt savas tautas senāko un neseno pagātni kopumā nav visai dziļa.