Pirms garajām brīvdienām Ministru kabineta sēdē 16. jūlijā tika skatīts likumprojekts Grozījumi Pasta likumā. Likumprojekts paredz no 2020. gada 1. janvāra uz vienu gadu pagarināt šobrīd piemēroto regulējumu attiecībā uz abonēto preses izdevumu piegādes pakalpojumu nodrošināšanu un to radīto zaudējumu kompensēšanu un attiecīgi uz vienu gadu pagarināt universālā pasta pakalpojuma saistības esošajam pakalpojuma sniedzējam. Nākamā gada laikā Kultūras ministrijai būtu jāsagatavo koncepcija par atbalstu drukātajiem medijiem nākotnē.
Taču, neņemot vērā jautājuma steidzamību, Ministru kabinets lēma jautājuma izskatīšanu atlikt un Valsts kancelejai sagatavot likumprojektu izskatīšanai Ministru kabineta sēdē vienlaikus ar citiem likumprojekta Par valsts budžetu 2020. gadam paketē izskatāmajiem likumprojektiem. Kā sacīts 90% preses izdevumu pārstāvošās biedrības Latvijas Preses izdevēju asociācija (LPIA) 30. jūlijā nosūtītajā atklātajā vēstulē Valsts prezidentam, premjeram, satiksmes ministram, kultūras ministram un Saeimas frakcijām, «ir izveidojusies situācija, ka attiecībā uz regulējumu par preses piegādi no 2020. gada 1. janvāra pastāv juridiskas nenoteiktības riski - nav skaidrs, vai tiks saglabāts esošais preses piegādes sniegšanas un to radīto zaudējumu kompensācijas mehānisms, turpinot preses piegādes pakalpojumu radītos zaudējumus segt no valsts budžeta».
Šādā situācijā VAS Latvijas pasts LPIA ir piedāvājis pat četrkāršu piegādes cenu kāpumu, kas nenovēršami radītu dramatisku preses abonēšanas cenas kāpumu. Tas savukārt uzreiz vismaz uz pusi samazinātu pašreizējo abonēšanas apjomu, jo iedzīvotāji nav tik bagāti, lai piepeši maksātu četrreiz vairāk. Notiktu masveidīga preses izdevumu slēgšana, darbinieku atlaišana. Pirmie visvairāk ciestu reģionālie izdevumi, bet drīz vien arī visi pārējie. Arī Latvijas pastam būtu zaudējumi un atlaišanas.
Vēl šā gada sākumā Latvijas pasts moži ziņoja, ka drukāto preses izdevumu lasītāju kļūst arvien vairāk - noformēto abonementu skaits 2019. gadam palielinājies par 18 139 abonementiem jeb 4,4% attiecībā pret pagājušo gadu. Kopā visu abonementu skaits jau tuvojās pusmiljonam. Tā bija laba zīme, ka iepriekš ciestie drukātās preses dziļās krīzes laiki ir projām un sākusies atkopšanās.
Taču te tev bija, Anniņ, Vasarsvētki! Kamēr no vienas puses sūri, grūti tiek sakasīti plus 4,4%, no otras draud cirtiens uzreiz par 50%! Drukātajai presei nekas cits neatliek kā kopkorī dziedāt valdībai: «Ja tu darīs tādu post, sitīš tev kā suni nost!»
Bet vēl jau ir arī sabiedriskā radio un televīzija, kur tāpat valda neziņa par rītdienu un kur pašlaik no valdības negaida patētisku pļāpāšanu par mediju nozīmi hibrīdkara apstākļos, bet pavisam vienkāršu atbildi uz jautājumu: «Vai nauda būs?»
Kāpēc tā notiek? Kāpēc ir tāda dīvaina valdības rīcība? Pilnā nopietnībā ir apspriežama versija, ka tā ir tīša diversija pret valsts drošību - valdība tik ļoti necieš presi un savu valsti, ko vada, ka ir gatava iznīcināt vārda brīvību, viedokļu daudzveidību un latvisko informatīvo telpu. Valdība tīšām šo telpu izputina, lai naidīgi ārēji spēki var nākt un to izputinēt. Tā tas varbūt nav un Krišjānis Kariņš (JV) tā nav domājis, bet tā tas izskatās.
Vēl varbūt ir tā, ka Jaunā konservatīvā partija (JKP) ir gribējusi ieriebt preses izdevumiem, kas to kritizē? Reiz tieslietu ministrs Jānis Bordāns sociālajā tīklā Twitter pat diezgan skaidri izpļāpājās, ka perina plānus likt lietā partijas varu valdībā, lai iznīcinātu tos izdevumus, kas viņam koduši. Tā ir visai dīvaina izpratne par demokrātiju un vārda brīvību, taču arī te kaut kā trūkst loģikas - gremdējot Latvijas pastu, zaudējumus cietīs nevis daži, bet visi izdevumi - arī tie, kas neatbilst JKP slimo sazvērestības teoriju parametriem kā «Ventspils laikraksti», arī pavisam apolitiski izdevumi. Vai tiešām bezkompromisu tiesiskuma Komunisma Ausma jau apspīd šo bezprecedenta politikāņu smadzenes tik smagi, ka tie gatavi apkaut visus, lai tad Dievs pēc tam izšķiro, kurš bijis kristietis, kurš jūds, kurš musulmanis?
Vēl var būt tā, ka valdība ir vienkārši sliņķe - bezatbildīga, apātiska ļumekle. Varēja taču mierīgi nenodzīvoties tik tālu, ka nozaru asociācijām jāsāk burtiski bļaut un jāiejaucas prezidentam Egilam Levitam, lai tā pamostos. Problēma ar pastu bija sen zināma, vajadzēja tik vien kā nobalsot par nepieciešamajiem grozījumiem likumā un paveikt to laikus. To var izdarīt vēl arī tagad, bet tas jādara ļoti operatīvi. Jācer, ka iesauļojušies un labi atpūtušies kungi un dāmas vistuvākajā laikā atgriezīsies nevis tādēļ, lai gulētu, bet lai strādātu.
