Bērnu vietā "Bērnības gads"
Valdības rīcības programmā kopumā un tās sadaļā LATVIJAS CILVĒKI. Demogrāfija grūti pamanīt kaut ko tādu, kas tiešām spētu novērst dzimstības kritumu Latvijā.
2019. gada pirmā puse apliecinājusi dzimstības samazināšanos trešo gadu pēc kārtas un pievienojusi tai dzimstības samazināšanās paātrinājumu. Ja dzimstība turpinātu samazināties tādā tempā kā caurmērā no 2016. gada līdz 2019. gadam, tad pēc tīri aritmētiskiem aprēķiniem jau ap 2028. gadu Latvijā jaundzimušo vairs vispār nebūtu. Reālajā dzīvē tā tas nenotiks. Pašreizējā Latvijas iedzīvotāju kopuma gada laikā radīto bērnu skaits saruks uz pusi un tad nostabilizēsies uz vairākiem desmitiem gadu, līdz tagad sarukušais bērnu skaits kļūs par sarukušu potenciālo vecāku skaitu ar atbilstoši mazāku bērnu kopskaitu. Tā tas Latvijā jau piedzīvots ar dzimstības sarukumu no 42 tūkstošiem bērnu 1987. gadā līdz 21 tūkstotim bērnu 1995. gadā, kura līmenī dzimstība svārstījās līdz pat 2017. gadam.
Ir sava daļa patiesības teicienā, ka nelaimes ceļoties tikai no salīdzinājumiem. Tagadējais dzimstības kurss uz 10 tūkstošiem jaundzimušo gadā izraisa negatīvas emocijas tāpēc, ka tik tiešām efektīgi izskatās skaitliski un vēl jo vairāk grafiski parādīta dzimstības ripošana lejup no 2015. gadā sasniegtas virsotnes, kurā Latvija 2016. gadā vēl noturējās un no kuras 2017. gadā atkāpās ar tādām pašām atrunām kā vācu armija Otrā pasaules kara pēdējos gados: notiek plānveidīga frontes līnijas... nē, protams, ne frontes, bet ģimenes valsts atbalsta politikas optimizācija, Demogrāfisko lietu padome ir nomainīta ar daudz labāko Demogrāfisko lietu centru, kurā tiek izstrādāti jauni ieroči... nu, jauni pasākumi dzimstības veicināšanai.
No otras puses, salīdzinājumi dod reālu iespēju laikus zvanīt trauksmes zvanus un izvairīties no vēl lielākām nelaimēm, kādas varētu piezagties tāpēc, ka neviens tās nepamana. Trači par dzimstības samazināšanos īstenībā nav par dzimstības samazināšanos, bet par to, vai Latvijai izdosies otrreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē - atkārtot manevru, kāds tika paveikts pārejā no Latvijas PSR uz Latvijas Republiku. Toreiz patiešām teritoriju izdevās saglabāt (Abrenes zaudēšana bija virtuāls zaudējums) un valstiskumu nostiprināt par spīti ne tikai dzimstības, bet arī darba un tātad arī karot spējīgo iedzīvotāju skaita sarukumam uz pusi un iedzīvotāju kopskaita sarukumam pusotru reizi. Kādu brīdi jau šķita, ka manevra atkārtošana izdodas. Proti, ka dzīvojam un dzīvosim aizvien labāk, sadalot Eiropas Savienības dotācijas uz aizvien mazāku skaitu Latvijā palikušo cilvēku. Toties tagad radušās aizdomas, ka Eiropas Savienība Latvijai rada vairāk problēmu nekā grib un var samaksāt kompensācijās par to radīšanu.
Ir pieļaujami pavisam skarbi pavērsieni, kuros no Eiropas Savienības pāri paliks tikai problēmas bez jebkādām kompensācijām. Nāksies atgriezties pie naturālās saimniekošanas, t.i., pie pašapgādes ģimeņu, pēc dzīves vietas vai citām pazīmēm izveidotu kopienu un visas valsts mērogā, ja attiecīgās ģimenes, kopienas un valsts gribēs pašsaglabāties. Skaidrs, ka nevienā līmenī pašsaglabāšanās nav iespējama bez pietiekama cilvēku skaita un bērnu īpatsvara. Par savu dzimtu saglabāšanu lai cilvēki lemj paši, bet kāds iedzīvotāju un tieši bērnu skaits būs vajadzīgs Latvijas pastāvēšanai? Kādu daļu no valsts pastāvēšanai nepieciešamo cilvēku kopskaita spēsim radīt uz vietas un cik daudzus nāksies piepirkt? Naturālā saimniekošana taču nenozīmē, ka pāri Latvijas robežām nenotiks pilnīgi nekāda preču un cilvēku kustība. Jautājums būs tikai par Latvijas maksātspēju un vispār spēju diktēt, kādos gadījumos un pēc kādām pazīmēm, kādā veidā un kādā skaitā cilvēki tiek no valsts izlaisti vai valstī ielaisti.
Mērķis būtu pieļaut tikai tādu cilvēku kustību, kāda nodrošina pašreizējo iedzīvotāju un viņu pēcteču dominēšanas saglabāšanu Latvijas teritorijā mūžīgi mūžos. Ticamība šāda mērķa sasniegšanai tikpat liela kā pašreizējās Krišjāņa Kariņa valdības rīcības plāna un jo īpaši tā demogrāfiskās sadaļas izpildei. Plāns visiem brīvi pieejams valdības mājaslapā, bet dažas jaukas lietas no šā plāna palasīsim tepat un kopā.
Starp plāna 584 punktiem sadaļa LATVIJAS CILVĒKI. Demogrāfija dislocēta no 205. līdz 251. punktam. Dokumentā ir speciāla aile Darbības rezultāts, taču jaundzimušo skaita izmaiņu starp darbības rezultātiem vispār nav. Piemēram, plāna 223. punktā apsolīto darbību rezultāts būšot līdz šā gada 31. decembrim «izstrādāti priekšlikumi mērķtiecīgākam valsts finansiālajam atbalstam ģimenēm ar bērniem un ieviests optimālākais risinājums». Vēl lielāki, bet laika ziņā attālāki darbības rezultāti gaidāmi 2022. gada 30. oktobrī (jā, nebūs jāgaida pat līdz 2022. gada beigām!), kad jau būs «izstrādāti priekšlikumi, atvieglojot ģimenēm ar bērniem praktisko ikdienas dzīvi un mazinot izdevumus». Latvijas iedzīvotājiem atliek izlasīt šādu rīcība plānu, noticēt tam un pacenties radīt bērnu(s) līdz precīzi norādītajam datumam, lai bez kavēšanās baudītu atvieglotu «praktisko ikdienas dzīvi» un izdevumu samazināšanos.
Labas izredzes ir atstātas arī nākamajam gadam, kad burtiski «visas ministrijas» atbilstoši rīcības plāna 209. punktam organizēs «Bērnības gadu, veidojot atbalstošu sabiedrības attieksmi pret ģimenēm».