Viedoklis

Satiksmes ministrs Tālis Linkaits (Jaunā konservatīvā partija (JKP)) turpina savu kursu izpalīdzēt Šveices advokātam Rudolfam Meroni, kam ļoti vajadzēja dabūt nost no ceļa Latvijas dzelzceļa vadību, jo tā traucēja dabūt dažus labumus, kas šveicietim nepienākas.

Viens no populārākajiem Latvijas videoblogeriem, kura uzņemtajiem sižetiem interneta vietnē Youtube gandrīz vienmēr ir vairāk par 100 000 skatījumu, ir motoblogeris ar segvārdu PilotZX6R. Braucot uz motocikla, viņš visu filmē ar pie ķiveres piestiprinātu videokameru un stāsta par dažādiem ar motocikliem un motobraukšanu saistītiem piedzīvojumiem. Bet ne tikai par to. Viņš stāsta arī par dzīvi dzimtajā Latvijā un Rīgā. Tā kā viņš savos sižetos runā krieviski, viņa skatījums iegūst īpašu nozīmi, jo viņa auditorija pārsvarā ir ārpus Latvijas dzīvojošie krievvalodīgie.

Apsverot jaunā kultūras ministra Naura Puntuļa publiskās izpausmes, man tomēr šķiet, ka viņš grasās būt tik vien kā «nozares» ministrs. Man ar to nepietiek. Man ar to pietiktu, ja pārējie valdības ministri spētu radīt valstī pietiekamu, aptverošu kultūrpolitikas kontekstu. Viņi to nespēj. Vai varbūt jūs domājat, ka tādas lietiņas kā korupcija, valsts varas izmantošana savtīgos nolūkos, tas, ka teju pusmiljons Latvijas ļaužu ir emigrējuši, nav Latvijas kultūrpolitikas rezultāts? Es pagaidām neko nepārmetu Puntuļa kungam, bet klapes uz viņa acīm man arī negribas redzēt.

Stāstiņš par Ventspils koncertzāles atklāšanu

“Līdz pat Ulmaiņlaikiem vietā, kur pašreiz atrodas Doma laukums, bija izbūvētas mazas ieliņas ar daudziem veikaliņiem un dzīvu tirdzniecību. Kārlis Ulmanis tos nolīdzināja, lai izbūvētu plašu laukumu parādēm, tautas uzrunām un svētkiem, ko nodēvēja 15.maija vārdā. Šodien, aizbildinoties ar to, ka Doma laukums ir “svēts”, bet tirgošanās un mūzika laukumā kaitēs baznīcai, tās pārstāvji demonstrē pārspīlētu varas apziņu, liedzot Doma laukumā svētkus, ko atbalsta pašvaldība, vēlas simtiem cilvēku un atbalsta arī ap laukumu mītošie uzņēmumi un iedzīvotāji. Turklāt liedz to, ar piebildi, ka pats pasākums, šķiet vērtīgs un vajadzīgs, ja vien tas notis kādā citā pilsētas vietā. Tagad esmu uzzinājis, ka ar Rīgas Doma atsevišķu pārstāvju absurdo un dubulto morāli saskārušies daudzi. Tomēr, baidoties no baznīcas “dusmām”, teju visi ir klusējuši. Taču es nevaru neuzdot jautājumu, vai tiešām viena baznīca, vēl vairāk – tikai viens cilvēks baznīcā, var pilsētai diktēt, ko tā drīkst un ko nedrīkst darīt savā teritorijā, savā pārziņā esošos laukumos?” pēc turpat nedēļu ilgām pārrunām, neizpratnē ir biedrības “Alus brālība” valdes loceklis Andrejs Šikors, kurš Rīgas Doma dekāna Elija Godiņa iebildumu dēļ nupat atcēlis iepriekš jau izsludināto Starptautiskajai alus dienai veltīto gadatirgu.

Akcīzes nodokļa celšana dīzeļdegvielai tiek plānota nevis rūpēs par Latvijas ceļu stāvokļa uzlabošanu, bet par tik nesaderīgo piecu partiju saturēšanu koalīcijā.

Starptautiskā valūtas fonda (SVF) eksperti pēc kārtējās misijas Latvijā slavē mūsu valsti par diezgan labu ekonomikas stāvokli, taču norāda arī uz riskiem.

Karstajā tropiskās svelmes pārņemtajā Latvijas vasarā, ko laiku pa laikam atšķaida arktiskās gaisa masas, izcēlies pamatīgs tracis teju vai sicīliešu gaumē. VAS Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) šonedēļ pieņēmuši lēmumu lauzt līgumu ar būvfirmu ReRe Būve1.

Jaunās konservatīvās partijas (JKP) ministri turpina piekopt uzsākto atlaišanu, dēmonizācijas un «tīrīšanas» politiku pret svešajiem un politiski neitrālajiem ierēdņiem un amatpersonām, lai to vietā iestumtu savus ielikteņus. Tas laikam tādēļ, lai uzsvērtu savu īpašo «juvenilismu», pozicionējoties pret «vecajiem». Šajā cīņā jebkuras metodes netiek smādētas – arī visnotaļ zemiskas.

Lai gan valdība ir devusies atvaļinājumā, premjeram Krišjānim Kariņam nekāds atvaļinājums nesanāk. Otrdien Jaunās konservatīvās partijas (JKP) frakcija bija aicinājusi premjeru pie sevis, lai spriestu par turpmāku sadarbību valdībā. Pirms sarunām JKP līderis Jānis Bordāns vēlējās ar premjeru parunāt zem četrām acīm Jutas Strīķes kabinetā, kurš aprīkots ar pretnoklausīšanās iekārtām. Šī sīkā detaļa uzskatāmi raksturo aizdomu un neuzticēšanās atmosfēru, kādā dzīvo JKP deputāti. Saruna, kurai premjers sākotnēji atvēlēja piecas minūtes, ievilkās gandrīz uz stundu. Visu šo laiku pārējie JKP biedri un premjera biroja darbinieki gaidīja aiz durvīm.

Izlasīju, ka Saskaņas ekslīderis Nils Ušakovs varētu apsvērt startu Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās un atgriezties no Eiropas. Mani tas nesajūsmina. Pirmkārt, Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas tās esošā politiskā spektra kvalitātes dēļ man liekas visai bezjēdzīgas. Dāmas un kungi vēlas nevis labāku galvaspilsētas politiku, bet tik vien kā pārkombinēties. Rīgas domes partijām ir tik vien kā varas ambīcijas, bet nav nekāda perspektīva darbības redzējuma. Pat savstarpējās domes partiju attiecībās tās publiski nekautrējas un laikam taču nemaz nevēlas visai prastu apsaukāšanos aizstāt ar elementāru lietišķību. Ar domnieku statusa cienīgu publisku rīcību. Jo pamats tam, kas tagad izpaužas kā publiska histērija (arī valdībā), ir koleģiāli risināmas lietas. Rīgas domē ir ne tikai politiskā krīze. Tur ir arī politiskā izlaidība.

Nebūtu Aleksandrs Filejs sejugrāmatā publicējis savu paskvilu ar nosaukumu 17. jūnijs. Sveicu svētkos, nekad nebūtu uzzinājusi par šo Latvijas «patriotu», kuram 1940. gada 17. jūnijs – padomju okupantu armijas ienākšana Latvijā – ir «gaiši svētki».

Gan ar Latvijas Radio, gan LTV kadriem saistītās publikācijās daudz lasīju par kritēriju deficītu medijos un sāku domāt, vai mani apmierina Latvijas mediju (TV, radio, avīzes) telpas kvalitāte principā? Nē, neapmierina. Vai esmu apmierināts pats ar sevi šajā telpā? Nē, neesmu. Tāpēc, ka es arī iekļaujos tajā mediju problēmu kontekstā, kuras te saukšu. Šo problēmu man sakrājās visai daudz. Visas nenosaukšu.

Tiklīdz izskan aicinājumi valstī palielināt minimālo algu, tā no dažādām pusēm skan – lietderīgāk būtu palielināt ar nodokļiem neapliekamo minimumu. Vēlams, pielīdzinot to minimālajai algai. Doma, ka no minimālās algas nevajadzētu vēl maksāt ienākuma nodokli, šķiet pavisam loģiska. Vairākumā attīstīto valstu tāda kārtība jau sen kā pastāv. Kas traucē šādu kārtību ieviest arī pie mums?

Jūlija vidū viens no svarīgākajiem ekonomikas jaunumiem bija jaunākās Ķīnas statistikas publiskošana, kas liecina, ka Ķīnas izaugsme no 6,4% liela IKP pieauguma 2019. gada pirmajā ceturksnī samazinājis līdz 6,2% lielam pieaugumam šī gada otrajā ceturksnī. Šāds izaugsmes rādītājs Ķīnai ir viszemākais pēdējo 27 gadu laikā. Kad pirms divdesmit septiņiem gadiem Ķīnas izaugsme sabremzējās, tolaik, lai gan Ķīna bija pēc iedzīvotāju skaita lielākā valsts pasaulē, tai nebija ievērojamas nozīmes pasaules ārējā tirdzniecībā un globālajā ekonomikā.

Pirms 32 gadiem 1987. gada septembrī Dagdas laikraksts Komunisma Ausma publicēja tolaik gandrīz jau 18 gadu vecās komjaunatnes aktīvistes Ilgas Šuplinskas rakstu Vai mēs spēsim?, kurā kaismīgi slavināta padomju vara, silti vārdi teikti Lielā Tēvijas kara uzvarētājiem un nosodīta buržuāzisko nacionālistu 23. augusta manifestācija pie Brīvības pieminekļa, pieminot Ribentropa – Molotova pakta gadadienu. Jaunās autores teksts neko daudz neatšķiras no tā laika standartiem, tomēr ir viena frāze, kurā manāma tāda kā emocionāli sakāpināta jaunrade: «Skan vārdi par fašistu zvērībām, satriecoši savā necilvēcībā, cietsirdībā, pat neprātā.»

Pamazām tuvojas finišam otrā nedēļa pēc jaunās un skaistās dzīves sākuma Latvijā. Vai tiešām nepamanījāt, ka tā ir kļuvusi kaut par milimetru labāka? Es arī nepamanīju.

Lai cik ar maza būtu mūsu valsts, tai ir jābūt ar savu stāju, ar savu mugurkaulu. Tai jāprot pozicionēt sevi pasaules telpā. Kā savādāk? Turklāt ir jāizmanto izdevība paust sevi, savu nostāju katrā (!) telpā, katrā kompānijā. Vai tā lielvalstu kompānija, vai tā kompānija, kura mums patīk vai arī galīgi nepatīk. Sirgt ar it kā vēstures noteiktiem mazvērtības kompleksiem un attaisnot savu mazspēju ar tiem šodien ir dikti viegli.

Jāpiekrīt Valsts prezidentam Egilam Levitam, ka «nevienlīdzība Latvijā ir radusies ilgstošas politikas rezultātā, tas nav nekāds negadījums». Bet cīnīties ar tās sekām pamatā tikai ar nodokļu politikas un pabalstu apmēra kosmētiskām izmaiņām būtu īslaicīga lāpīšanās, kura ilgtermiņā nabadzību var tikai vairot, nevis mazināt.

Par Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāju ar nelielu balsu vairākumu ievēlēta Ursula fon der Leiena. Viņa šajā amatā nomainījusi daudz aprunāto Žanu Klodu Junkeru. Varam būt droši, ka Leienai nebūs problēmu ar publisko tēlu kā Junkeram, kad nelabvēļi mēļoja par viņa aizraušanos ar grādīgajiem, un arī ar bučošanos sešdesmitgadīgā septiņu bērnu māmiņa diez vai kādam uzbāzīsies. Nav šaubu, ka Leienas darbības ārējās izpausmes būs piedienīgākas. Cits jautājums, vai šo darbību saturs būs pilnasinīgāks?