Mediji ir prece

 
©F64 Photo Agency

Gan ar Latvijas Radio, gan LTV kadriem saistītās publikācijās daudz lasīju par kritēriju deficītu medijos un sāku domāt, vai mani apmierina Latvijas mediju (TV, radio, avīzes) telpas kvalitāte principā? Nē, neapmierina. Vai esmu apmierināts pats ar sevi šajā telpā? Nē, neesmu. Tāpēc, ka es arī iekļaujos tajā mediju problēmu kontekstā, kuras te saukšu. Šo problēmu man sakrājās visai daudz. Visas nenosaukšu.

Bet, pirmkārt, valsts pārvaldes, valsts varas, atsevišķu amatpersonu darba vērtējums man itin bieži šķiet virspusējs, sistēmiski nesakopts. Bet, ja analītiskas atklāsmes un analīzes vietā stājas pamatā pieņēmumi un minējumi, tad mēs paši gādājam vieglas dienas tiem, kurus vērtējam. Lai arī mums, viņus vērtējot, iespējams, ir pilnīga taisnība. Lielā mērā es teiktu, ka tieši mūsu profesionālisma un principialitātes līmenis nosaka varas, mediju īpašnieku attieksmi pret mums (algas, infrastruktūras kvalitāte, tehnoloģiju līmenis...). Bet - no otras puses - arī mediju kritikai ir jāpastāv. Arī tie, par kuriem mēs rakstām, ir tiesīgi vērtēt mediju efektivitāti.

Otrkārt, no mediju telpas, lai kādā valodā un formātā tie te ar’ iznāktu, ir bezmaz vai pazudusi polemika, viedokļu sadursme. Par stabilu analītisko žurnālistiku nemaz nerunājot. Latvijas mediji lielā mērā kļuvuši tik vien kā par ruporiem, kuri tiecas izpatikt savu rīkotāju un abonentu vairākumam. Reizēm arī man radusies sajūta, ka mani uzskata par idiotu. Bet, ja dažādas sabiedrības grupas vairīsies paust cita citai savas domas tiešā saskarē, ja dažāda līmeņa un mēroga konteksti, notikumi netiks te pienācīgi vērtēti, tad uz prezidenta piesaukto solidaritāti te nav ko cerēt. Vai tad mūsu sabiedrība pēdējos gados kļuvusi vienotāka, arī zinošāka, pilsoniskāka? Turklāt profesionāla analīze, manuprāt, ir svarīga arī pašu mediju mārketingam.

Iespējams, subjektīvi, taču, treškārt, man visai svarīga liekas valodas problēma medijos. Pirms kāda laika Jānis Streičs Letonikas II kongresā izteicās, ka latviešu kinofilmās ir samākslota valoda. Kā vienu no iemesliem Sreiča kungs minēja pagātnes gaumes un estētikas patvarīgu ielaušanos («smalkumi» no vāciešiem, no kungiem; sakāpināta dedzība un aktivitāte no komjauniešiem...). Bet varbūt kino tas viss nācis no mūsu mediju telpas? Vai tad mediji, žurnālisti nav lielāka runājošā sociuma daļa par kino telpu? Mediju ietekme valodas veidošanā ir visai būtiska. Bet mediju valoda ne tuvu nav viendabīga. Es te runāju tikai par masu medijiem. Var teikt, ka konservatīvais stils mediju telpā vairs nav modē. Lai arī tieksme uz slengu, svešvārdiem nereti izpaužas kā prastums. Es pat kaut kur lasīju, ka žargons piezemē nacionālo valodu un tās ekspresivizāciju. Taču kaut vai tādi vārdi kā bomzis, tusiņš, uzmest, atmazgāt... jau ir stabili sarunvalodas un pat literārās valodas elementi.

Ceturtkārt, mēs arī no savas puses tomēr nepietiekami kontrolējam informatīvo telpu un palaikam ļaujamies viltus ziņām. Pie viltus ziņām es skaitu arī tos vēstījumus, kuros mediji tik vien kā apkalpo korporatīvas varas, politiķu intereses. Taču - manā uztverē par to publicēšanu neatbild tik daudz kādi mediju priekšnieki, cik katrs žurnālists pats personiski. Tā ir viņa izvēle. Katrā ziņā - tas ir koks ar diviem galiem.

Piektkārt, pavisam subjektīvi. Mani tomēr neapmierina reklāmas brutāla jaukšana medijos ar informāciju un mākslu. Jā, jā, es lasu, ka mediju telpā bezmaz vai kopš drukmašīnas izgudrošanas 1450. gadā līdz pat šodienai notikusi pakāpeniska mediju telpas padarīšana par sistēmisku, attīstītu, arvien modernāku tirgu. Mediji ir prece. Bet es esmu nemierā ar to, ka reklāma savas formas uzturēšanas dēļ atļaujas sagraut citu medijā klātesošo darbu formu.

Sestkārt, apgalvojums «ceturtā vara» taču nav gluži bez pamata. Turklāt - nevienai varai nepienākas zaudēt seju un stāju. Un, ja tagad pilnā sparā runā par informatīvajiem kariem, kuru uzdevums nav vis iznīcināt, bet pārprogrammēt pretinieku, tad gribētos skaidri zināt, kurā pusē katrs no mums, medijiem īsti ir šajā karā. Vai esam nopietni vērtējuši šā kara efektivitāti Latvijā un nākotnē? Vai mums ir kāda kopēja, turklāt aktīva, operatīva komunikatīvā stratēģija? Varbūt tādu nevajag? Bet ekspertiem gan būtu vismaz skaidri jādefinē, par ko mēs, tostarp nodokļu maksātāji, īsti maksājam, pērkot to vai citu mediju.