Kultūra plaukst, tauta iznīkst

 
©F64 Photo Agency

Apsverot jaunā kultūras ministra Naura Puntuļa publiskās izpausmes, man tomēr šķiet, ka viņš grasās būt tik vien kā «nozares» ministrs. Man ar to nepietiek. Man ar to pietiktu, ja pārējie valdības ministri spētu radīt valstī pietiekamu, aptverošu kultūrpolitikas kontekstu. Viņi to nespēj. Vai varbūt jūs domājat, ka tādas lietiņas kā korupcija, valsts varas izmantošana savtīgos nolūkos, tas, ka teju pusmiljons Latvijas ļaužu ir emigrējuši, nav Latvijas kultūrpolitikas rezultāts? Es pagaidām neko nepārmetu Puntuļa kungam, bet klapes uz viņa acīm man arī negribas redzēt.

Es saprotu, ka gribas nodarboties ar «garšīgo» un rūpēties par «garšīgo». Ar mākslām, ar dziesmu svētkiem... Bet kā tad ar to, kas paliek ārpus šīm iekoptajām kultūras norisēm? Jo man šķiet - lai mēs šajā reālajā pasaulē izdzīvotu kā tauta, lai mēs saglabātos kā nācija, mums nepieciešama atbilstoša, aptveroša, praktiski lietojama kultūras paradigma. Pagaidām neviens oficiāls dokuments, kurš kaut cik pievērsts valsts nākotnei, neko tādu neparedz. Taču, ja kultūras ministra «lielais mērķis ir šajā globālisma un hibrīdkaru pasaulē saglabāt mūsu nacionālo identitāti» (NRA, 4.07.2019.), tad bez nāciju visā tās izpausmju pilnībā aptverošas šīs identitātes izpratnes šis visnotaļ cienījamais uzdevums nebūs paveicams.

Gribas visai skarbi jautāt - kas tad valsts varai īsti ir kultūrpolitika? Ja kultūra mums plaukst, bet tauta iznīkst, tad manā izpratnē no valsts varas puses kultūrpolitika ir tik vien kā parazitēšana uz to, paldies Dievam, visai daudzo talantīgo Latvijas kultūras cilvēku rēķina. Lai varētu atrādīties, nevis būvēt tautas nākotnes kvalitāti.

Kas tad ir kultūrpolitikas jēga? Acīmredzot tai būtu jāpastāv ciešā saskarē ar tautas vairākuma vērtību uztveri un jādiskutē ar to. Piemēram, mēs varam cik uziet uzsvērt garīgās un tikumiskās vērtības, bet, ja cilvēkam nav naudas savu viselementārāko ikdienas vajadzību apmierināšanai, tad vairumā gadījumu šāda sludināšana negūs atsaucību. Tātad - kultūrpolitikas uzdevums ir arī tautas labklājība.

Protams, to nevar panākt ar aprobežotu, resorisku pieeju kultūrai. Ar attieksmi pret kultūru kā laika pavadīšanu pēc darba. Un tikai. Bet arī šajā ietvarā Kultūras ministrijai, manuprāt, būtu nopietni jādomā par to, cik izlīdzināta un valsts telpu aptveroša ir līdz šim bijusi kultūrpolitika gan attīstībai adekvātu resursu nodrošinājuma, gan visādā citādā ziņā.

Tātad - jautājums ir par to, cik profesionāli kultūrpolitika pie mums ir integrēta valsts politikā. Pagaidām uzskatu, ka politiķi lielā mērā domā - kultūras ļaudis, tie jau paši tiks galā, un nekāda nopietna ar kultūru saistīta valsts līmeņa plānošana, projektēšana nav nepieciešama. Šad tad šur tur uzcelsim pa koncertzālei, un visi būs laimīgi. Bet runa jau nav tikai par to. Runa pamatā ir par mūsu visu (!) garīgi tikumisko kvalitāti.

Kultūrpolitikai šajā sakarā būtu jāuzrāda cilvēkam un sabiedrībai vēlamie kultūrsociālie orientieri. Varbūt te īpaši jāuzsver - mūsdienu pasaules ainas un tās vērtību kontekstā. Mums taču jābūt adekvātiem mūsdienām, mūsdienu pasaulei. Es neteicu, ka mums allaž tai jāpielāgojas. Bet ar kultūru daudzveidību un cilvēcisko attiecību mijiedarbību mums šodien jārēķinās kā vēl nekad. Tieši tāpēc, lai zinātu, kā saglabāt savu nacionālo kultūru.

Bet - vai mēs te nopietni domājam par visas sabiedrības sociālo, kulturālo evolūciju? Jā, ir bezgala svarīga kultūras mantojuma saglabāšana, radošās izpausmes un to gājums tautā. Bet - vai mums ir arī nākotnes plāni, programmas, kā adekvāti un sev par labu saskaņoties ar modernās pasaules tehnoloģijām, jaunām valodām, sociālās komunikācijas izpausmēm? Vai šis modernais konteksts ir ticis pie mums zinātniski (!) apjēgts un novērtēts? Cik lielā mērā, cik pietiekamā līmenī kulturoloģiskie aspekti ir iestrādāti ikvienā mūsu izglītības sistēmas jomā? Manā uztverē mūsu kultūrpolitikai šī redzējuma trūkst. Trūkst principiālas apjēgas par perspektīvu un ar to saistītiem līdzekļiem, izpausmes formām, kas ļautu gūt optimālu rezultātu ne tikai «nozares» ietvaros. Uz kā tad mēs tagad būvējam savas valsts kultūrpolitiku. Uz ierastas rutīnas? Uz muldēšanas par dziesmu svētku skaistumu? Ar to ir daudz par maz.