Par lēmumu pieņēmēju rīcības ekspertīzi, ekspertiem

Lēmumu pieņēmēji valstu, reģionu un kontinentu mērogā parasti ir labi informēti, izglītoti cilvēki ar apskaužamu skaitu ekspertu un akadēmiķu savā rīcībā.

jPat neņemot to vērā, intuitīvi šķiet saprātīgi pieņemt, ka šie cilvēki “vismaz kaut ko sajēdz”, ja viņiem ir izdevies sasniegt bagātību, varu vai spēju ietekmēt notikumus. Zināmā mērā viņu statuss jau pats par sevi kalpo kā noslēgts eksperiments, kas ir sniedzis konkrētus rezultātus - kompetences, nopelnu un spēju apliecinājumu. Ja raugāmies nevis uz pašizveidotiem indivīdiem, bet uz tiem, ko dēvē par “veco naudu” - cilvēkiem, kas piedzimuši bagātībā un varā -, redzams, ka arī viņi parasti iegūst pieeju augstākajai izglītībai, intelektuālai audzināšanai un - galu galā - tam pašam ekspertu tīklam kā pirmie. Šie faktori veicina priekšstatu, ka tie, kas atrodas “tur augšā”, pārvalda ievērojami plašākas zināšanu, intelekta un erudīcijas rezerves.

Pateicoties tam, analītiski noskaņoti cilvēki mēdz uztvert šo lēmumu pieņēmēju grupu kā inteliģentu, tāpēc tie raugās īpaši padziļināti uz viņu rīcību un pieņemtiem lēmumiem. Tas, kas sākotnēji var šķist kā virspusējs tehnokrātisks lēmums, bieži vien atklājas kā daudzslāņaina interešu sistēma ar slēptiem mērķiem un labuma guvējiem. Piemēri ir spilgti - humanitārā palīdzība, zem kuras ir politisks nolūks; infrastruktūras projekti, kas kalpo par naudas līdzekļu piesavināšanos; kara stāvokļa izsludināšana, lai noturētos pie varas. Šāds domāšanas veids - meklēt slēptos motīvus vai slepeno plānu - ir tik noderīgs, ka kļūst gandrīz par neatņemamu instrumentu ikvienam, kurš vēlas sevi attīstīt kā analītiķi. Ikviens pieņemtais lēmums tiek uztverts kā daļa no sarežģīta tīkla, ko viedi prāti - ar ļauniem vai labvēlīgiem nolūkiem - ir rūpīgi savijuši.

Tomēr šāda domāšana var arī bremzēt un pat bojāt analīzi. Uzskatīt lēmumu pieņēmējus par sava veida hiper-racionālām mašīnām, kas veic aukstu aprēķinu, kvalitatīvi nošķir viņus no pārējās cilvēces, ignorējot vairākas tai raksturīgas īpašības. Es paskaidrošu kāpēc tās ir tikpat nozīmīgas lēmumu pieņēmēju racionālitātē un kādēļ tās pārāk bieži tiek atstātas novārtā. Rakstā es aplūkošu trīs interpretācijas prizmas, ko izvēlējos šim nolūkam - miesisko, naivo un idiotisko.

Miesiskās motivācijas un miesas baudas. Iztēlosimies pilnīgi dīvainu, tomēr intelektuāli rosinošu piemēru - tu esi miljonārs, kurš ar laiku ir attīstījis visai sevišķas seksuālās gaumes. Tavs turīgais draugs piedāvā apciemot viņu uz viņam piederošas privātas salas, kur iespējams apmierināt šīs specifiskās vēlmes. Šo vēlmju eksotiskums - kas ir pretrunā ar sociālajām un tiesiskajām normām - padara tās tik tabū, ka to īstenošana var novest pie cietumsoda vai pat nāvessoda. Pat ja esi saņēmis ielūgumu no tev labi zināma drauga, šāda vizīte ir pilna risku - ārpus aculieciniekiem pastāv arī slēpto kameru draudi, kas varētu tevi atmaskot un padarīt ievainojamu šantāžai, kuras rezultātā tavi intīmie brīži var kļūt par vispasaulei redzamu interneta saturu. Varbūt šis piemērs - par miljonāriem un privātām salām - šķiet pārāk fantastisks un grūti ticams. Lūk, vienkāršāks variants: tu vēlies nolīgt personu, kas sniedz pieauguša rakstura pakalpojumus. Tādēļ dodies uz valsti, kur šāda veida darbs ir legalizēts un tam paredzētas īpašas vietas. Un tomēr - arī tur pastāv risks, ka esi novērots ar slēptajām kamerām, mikrofonu palīdzību vai citādi pakļauts iespējamai šantāžai. Racionāli raugoties, te ir ārkārtīgi daudz riska, un šķietami ļoti maz ieguvuma - īpaši ja esi turīgs un/vai politiski ietekmīgs. Tomēr nedrīkst novērtēt parāk zemu miesiskās vēlmes kā motivācijas spēku. Cilvēki, īpaši tie, kurus vada spēcīgas kaislības vai tabu vēlmes, bieži ir gatavi uzņemties milzīgu personisku, juridisku un reputācijas risku, pat tad, ja iespējamās sekas ir katastrofālas, tikai lai šīs vēlmes apmierinātu. Par laimi, šī interpretācija vēl nav tik “analītiski bezgaumīga” kā tālāk sekojošās.

Naivums - morāle, uzskati un ideoloģija kā lēmumu pieņemšanas dzinējspēks. Iespējams, šajā brīdī lasītājs sašutis pacēlis uzaci. Vai es tiešām apgalvoju, ka nopietns analītiķis nespēj vai nevēlas aplūkot morāli, pārliecību vai ticību lēmumu pieņemšanā? Diemžēl, tas ir izplatīts slazds, kurā analītiķi mēdz iekrīt - viņi pieņem totālu cinismu un nihilismu kā vienīgo iespējamo izskaidrojumu lēmumu pieņēmēju rīcībai. Pieņēmums ir tāds, ka visas izvēles tiek rūpīgi izskaitļotas varas, peļņas vai stratēģiskas ietekmes nolūkā, tādējādi pilnībā ignorējot to, ka aiz šiem lēmumiem var stāvēt patiesi idejiski, morāli vai altruistiski motīvi. Apskatīsim vēl vienu šķietami muļķīgu piemēru - iedomāsimies varenu līderi, kurš jau ir sasniedzis monumentālu bagātību, statusu un kontroli pār savu valsti. Saskaņā ar lielāko daļu materiālo un stratēģisko rādītāju viņam vairs nav ko īpaši iegūt personiskās bagātības vai varas ziņā. Tomēr viņš uzsāk plaša mēroga, augsta riska ģeopolitisku konfliktu. Tas šķiet pilnīgi neracionāli: izmaksas ir milzīgas, diplomātiskās sekas postošas, un ilgtermiņa ieguvumi neskaidri. Taču zem virspuses var slēpties kas daudz mazāk cinisks - patiesa pārliecība par vēsturisku misiju. Šis līderis sevi neredz kā vienkāršu politiķi, bet kā likteņa instrumentu, kam uzticēts atjaunot kādreizēju varenību vai piepildīt kādu svētu nacionālo naratīvu. Viņš necīnās par vairākumu vai ietekmi - viņš cīnās par palikšanu atmiņā, par vietu civilizācijas mitoloģijā, par iespēju saliekt vēsturi atbilstoši redzējumam, ko tikai viņš pats uzskata par taisnīgu un svarīgu. Šādas interpretācijas izmantošana analītiķi viegli varētu iezīmēt kā naivu, jo cinisms ir kļuvis gandrīz par sinonīmu intelektuālajai briedumam. Taču - par labu vai sliktu - ticība un pārliecība ir vieni no spēcīgākajiem dzinējiem cilvēces vēsturē.

Šis piemērs, iespējams, jūs nepārliecināja. Galu galā - vēlme iegravēt sevi vēstures grāmatās var tikt interpretēta kā arī egoistisks, pašapkalpojošs motīvs, kas īsti neiederas morālās naivitātes rāmjos. Turklāt šo konkrēto piemēru var viegli apstrīdēt, norādot uz ģeopolitiskiem ieguvumiem vai iekšpolitiskiem mērķiem, ko iespējams sasniegt ar ārēju rīcību. Taču patiesība ir riebīgāka - jebkuru piemēru, kurā darbību virza patiesa ticība vai morāle, iespējams aizdomīgi apstrīdēt, iešpricējot tajā pietiekamu daudzumu cinisma. Agrīnie kristiešu mocekļi pirmajos gadsimtos? Iespējams, viņu atteikšanās pakļauties un ar to izraisītās briesmīgās ciešanas nebija tik daudz motivētas ar patiesu dievišķu paklausību, kā ar centieniem veidot jaunu, separātisku spēku, kas kādudien apgāztu Romas kārtību. Pat mūsdienu politiķi, kuri publiski iestājas par bēgļu tiesībām ar cilvēktiesību lozungiem, tiek viegli pārfrāzēti kā ciniski aktieri, kas, aiz žēlsirdības valodas aizsega, cenšas “importēt” sev lojālu vēlētāju bāzi. Problēma ir šāda - morālā valoda tiek atmesta kā banāna mizas cienīgs retorisks triks. Taču analīze mainās pilnībā, ja šo morālo valodu neuztver kā aizsegu, bet kā aksiomu - kā iepriekš pieņemtu patiesību. Tiklīdz deklaratīvā morāle pārtop par patiesu morāli, interpretācijas rāmis mainās līdz nepazīšanai. Uz šo, cinisks analītiķis nekavējoties atbildēs: “Šādi cilvēki ir noderīgi idioti, kurus izmanto vilki jēra ādā - tie, kas morāli izmanto kā instrumentu, nevis patiesu pārliecību.” Taču kurš teicis, ka idiots pats nevar pacelties (vai tikt pacelts) līdz varai?

Pārejam pie muļķības un neprāta - iespējams, visneērtākās un visvairāk izsmietās interpretācijas prizmas. Tiešām, neviens nobriedis analītiķis nopietni neizvērsīs kāda lēmuma interpretāciju caur lēmumu pieņēmēja idiotismu. Nosaukt kādu no lēmumu pieņēmējiem par muļķi un visas viņa darbības - par viņa muļķības atvasinājumiem, gandrīz vienmēr tiek uzskatīts par intelektuālu impotenci inteliģences lokos. Tomēr apskatīsim bēdīgi slaveno imperatora Kaligulas piemēru, kurš, kā vēsta vēsturiski avoti, pasludinājis karu jūras dievam Neptūnam. Tiek stāstīts, ka viņš pavēlēja leģioniem doties pie Lamanša krasta, nostāties militārā ierindā un durt okeānam, bet pēc tam savākt jūras gliemežvākus kā kara laupījumu. Ciniskie prāti šo stāstu, protams, pārveidos par simbolisku vai propagandistisku epizodi - teātrālu varas demonstrāciju, kas domāta, lai nostiprinātu imperatora dievišķo tēlu vai novērstu uzmanību no iekšējām neveiksmēm.

Diemžēl vēsture ir pārpilna ar šādiem piemēriem: imperators, kurš iztērēja milzu resursus nemirstības eliksīra meklējumos, bet nejauši izdzēra dzīvsudrabu un nomira; vadonis, kurš pasludināja zvirbuļus par valsts ienaidniekiem, jo tie ēda graudus, lika pilsoņiem iznīcināt miljoniem šo putnu un izraisīja siseņu eksploziju, badu un pasaules stulbāko putnu genocīdu; valsts, kas nolēma pārrakt divas milzīgas upes, lai audzētu kokvilnu tuksnesī un nejauši izdzēsa Arāla jūru. Šo lēmumu pamatā nebija pilnīgs neracionālisms - tie tika pieņemti, balstoties uz presupozīcijām (pieņēmumiem) un sekoja loģikai kā sasniegt konkrētus mērķus. Neredzamais, taču būtiskais pārklājums visam bija dziļa muļķība. Analītiķis, kurš mēģina šos notikumus izskaidrot tikai un vienīgi ar daudzpakāpju cinismu un stratēģisku aprēķinu, pats sāk izskatīties pēc klauna: iedomāsimies kādu antīko ekspertu nopietni apgalvojot, ka gliemežvāku savākšana bija protoekonomisks manevrs, lai destabilizētu Neptūna valūtas rezerves. Tie ir ekstrēmi, gandrīz mītiski piemēri neprātam, taču kas notiek, ja muļķība nav tik acīmredzama - vienkārši miglains punkts kādā loģikas un nekompetences gradientā?

Es neapgalvoju, ka mums būtu jāsāk uzskatīt visus lēmumu pieņēmējus par muļķiem, par kuriem valda zemiskas kāres. Patiesībā es uzskatu, ka ir būtiski saglabāt sausu un cinisku pieeju analīzei. Taču pārāk bieži es novēroju nespēju iekļaut cilvēciskumu (gan tā labo, gan slikto pusi) lēmumu pieņēmēju darbībā un domāšanā. Tu vari trāpīt intelektuālajā mērķī deviņas reizes no desmit, bet desmitajā - patiesība var izslīdēt tieši interpretācijas stīvuma dēļ. Es piedāvāju šīs iepriekš aprakstītās prizmas pievienot kā vienu no daudziem iespējamajiem skatpunktiem turpmākajos lēmumu un rīcību lasījumos. Tāpat kā labs jurists zina, ka interpretācijā jāizmanto gan gramatiskā, gan vēsturiskā, gan sistēmiskā, gan teleoloģiskā metode, tikpat labi arī pieaudzis analītiķis pieņem, ka reizēm jāpielieto “cilvēciskais skatījums”.