Cīņas par cietajām taburetēm

 
©F64 Photo Agency

Pamazām tuvojas finišam otrā nedēļa pēc jaunās un skaistās dzīves sākuma Latvijā. Vai tiešām nepamanījāt, ka tā ir kļuvusi kaut par milimetru labāka? Es arī nepamanīju.

Pamanīju Izglītības un zinātnes ministrijas kašķi ar alma mater. Lai nu ko, bet skaistā viduslaiku tradīcija saukt universitātes par mātēm barotājām ir dzīva arī 21. gadsimtā, un tā nudien nav tikai garīgā barība, ko šie iestādījumi piedāvā īpaši pietuvinātajiem. Šis bija tikai laika jautājums, kad izcelsies kašķis par siltajām vietiņām starp ierēdniecību un profesoriem. Brīdis beidzot pienācis. Tā tam reiz bija jānotiek. Protams, Latvijas Universitāte ir tam piemērotākais kandidāts. Ar atgūtajiem un dāvanās saņemtajiem īpašumiem, ar rektoru, prorektoru un dekānu žilbinošajām algām, ar neatkarīgo satversmi LU ir valsts valstī, tāds nosacīts vatikāniņš, kas darbojas sev vien saprotamā režīmā.

Skaidrs, ka tagad procesā iesaistīta smagā artilērija, ieskaitot čekas maisus un padomju laiku komjauniešu dedzīgās publikācijas. Nu kāds taču nepaslinkoja, atrada. Kā vienmēr. Arī sabiedrība ar mediju palīdzību notiekošajā ir sekmīgi ievilkta. Ja palūkojamies nesenā pagātnē, vēsturiski to galīgi neuzbudināja ne fakts par pieaugošajām mācību maksām, ne ziņas par universitātes vadības astronomiskajām algām uz ierindas pasniedzēju fona, ne skarbie stāsti par nabadzību, kurā eksistē humanitārās nozares. Tagad cīņa par alma mater rektora krēslu izvēršas par krāšņu šovu, kurā tikšot iesaistīta visa valdība. Kāds būs fināls, neņemos pravietot, jo nauda un īpašumi alma mater ir milzīgi - kuram gan negribētos kļūt par mazu caru autonomā īpašas satversmes aizsargātā karaļvalstī. Viens tomēr ir droši. Kad viss beigsies, neatkarīgi no rezultāta skaļo cīniņu iznākums efektivitātes ziņā noteikti sasniegs vēsturiskās Šekspīra komēdijas nosaukumā likto frāzi - liela brēka, maza vilna. Cīņas par dažādu rektoru un vadītāju cietajām taburetēm un apkaltušās maizītes garoziņām neaizstās problēmu risinājumus ne universitātē, ne valstī kopumā.

Gribu pieminēt vēl vienu labu ziņu šonedēļ, kuru apbrīnojami klusi uztver kapu tramvaja kampaņas dedzīgākie koku aizstāvji un neglaimojošiem epitetiem apveltītā Nila Ušakova pretinieki. Kā vēsta mediji, mēs diezgan strauji tuvojamies tam, lai jaunos vilcienus Latvijai piegādātu Škoda Vagonka, bet to iegādei varētu pārspēlēt kapu tramvaja projekta līdzekļus. Nē, nu skaidrs, vajag tos vilcienus. Bet ja tos piegādā uzņēmums, kurš it kā esot maksājis Rīgas pozīcijas deputātiem milzu otkatus par katru piegādāto tramvaju un trolejbusu, tad nu ir jautājums, kā paliek gan ar biznesa ētiku, gan ētiku vispār. Protams, eksistē nevainības prezumpcija - kamēr tiesa neko nav pierādījusi (un līdz tiesai vēl ir tikpat tālu kā no Zemes līdz Mēnesim), kāpēc lai viņi kaut ko nepiegādātu? Varētu prognozēt, ka īstenā jautrība šajā jautājumā sāksies tad, kad tuvosies nākamās vēlēšanas un kritizējamo kārtā nonāks nesenie kritizētāji. Likteņa ironija, šur tur tas varētu notikt visai drīz.

Komentāra noslēgumā jūlijā neiztrūkstošā mediju tēma. Kolēģi no Latvijas Radio šonedēļ vienojušies par to, ka konfliktā ar radio valdi, kuras atkāpšanos viņi pieprasīja pirms nedēļas, tiks izmantots mediatora pakalpojums. Mediācija ir diezgan populārs pasākums ASV un Rietumu sabiedrībā, jo tā uz nebeidzamu tiesu procesu fona ļauj nonākt pie risinājuma salīdzinoši ātri. Ir tikai jautājums, ko var panākt mediators, ja radio darbinieku vidējā alga uz papīra esot 1024 eiro. Skaidrs, ka te ietilpst priekšniecības lielās algas un ierindas darbinieku maziņās aldziņas. Varu pieļaut, ka reāli vidējais radio darbinieks uz rokas saņem mazāk par Unas Klapkalnes piesauktajiem 700 eiro, par ko arī ej nu izzīlē, cik tur ir alga, cik autoratlīdzība. To, ka Latvijas Radio ir nabagmāja žurnālistiem, zina visi. Šis stāsts ilgst jau gadiem. Daži politiķi tagad mēģina taisīt izbrīna pilnas acis - kā, mēs taču piešķiram lielus līdzekļus. Tikai kam tie aiziet? Gan jau nolietotās aparatūras uzturēšanai, veco bankas seifu un tamlīdzīgu radio vajadzībām piemērotu ne visai funkcionālu telpu piesildīšanai. Patiesībā tā ir prātam nepatverama situācija - Latvijas vienīgais medijs, ziņu mašīna, radio, kuru brīvdienās nespēlē dators, bet gan cilvēki, kurš ir pieejams visiem valsts iedzīvotājiem, ir nostādīts izjukšanas priekšā.