Arno Jundze

Šonedēļ piedzīvojam izšķirīgu brīdi valsts attiecībās ar indivīdiem. Šī, tēlaini runājot, ir «kurš kuru» situācija. Tās konkrētās aprises iezīmē konflikts mediķi pret politiķiem, tomēr runa nav par vienu nozari vai profesiju. Stāsts ir par mums. Mediķu gadījumā populisti, izdabājot protestētājiem, pieņēma likumu, kurā tika solīts algu pielikums. Dzīvē pielikums izrādījās uz pusi mazāks nekā likumā paredzētais. Var te runāt visādi, bet tālāk ir tikai divi ceļi.
 
Parunāsim vēl par ekoloģiju, reiz tēma ir tik aktuāla un pēdējās nedēļās raisa Latvijas sabiedrībā tik lielu interesi. Vispirms jānoskaidro, kurš par visu maksā.
 
Pasaule griežas ap piecpadsmit gadus veco Grētu. Daļa viņu pamatoti dievina, citi pamatoti apsmej. Labi, ka, viedokļus šķiļot, vēl cits citu ar nav apslaktējuši. Ja tomēr norobežojamies no zviedru pusaudzēm, korumpētām zaļo partijām vai kaismīgiem zero waste faniem, tad nākas secināt, ka grimstam paši savos mēslos.
 
Varbūt tur vainojami pirmie rudens pieskārieni Latvijai vai debesīs manītā ugunsbumba, bet nezin kāpēc šonedēļ valstī nav neviena vērā ņemama skandāla! Pat melnā pīāra troļļi sociālajos tīklos apzelē vecas ziņas. Kā tad tā? Pilnmēness debesīs, bet mums nekā. Pat jaunā modeļa Dinamo izrādījies tas pats vecais. Neteiksiet taču, ka vainīgas Dzejas dienas?
 
Pirms kādiem gadiem sociālajos tīklos ceļoja karikatūra – nešpetns Ziemassvētku vecis kakā skurstenī un saka – te jums būs mana dāvana. Paralēles nevelkot, 1. septembris klāt. Atliek ar pārsteigumu konstatēt, ko visu Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) paguvusi sadarīt pēdējās dienās!
 
Augusta priekšpēdējā nedēļa allaž ir tāda stresaini rosīga. Vēsturiski šajos datumos risinājušies gan nepatīkami, gan patīkami notikumi. Lielā ziemeļu kara laikā Rīgas garnizona zviedri kapitulēja un padevās krieviem. Kapteinis Džeimss Kuks pasludināja Austrāliju par Lielbritānijas īpašumu. Tika šautas gaisā pirmās krievu spārnotās raķetes un sākta amerikāņu kosmiskā programma. Abu pasaules karu laikā norisinājās spraigi notikumi, kas lielā mērā izšķīra cīņu turpmāko gaitu. Ribentrops biedrojās ar Molotovu, sadalot divu diktatoru starpā Austrumeiropu kā tādu kautķermeni skārnī. Norūpējušies onkuļi mēģināja glābt Padomju Savienību, dibinot gēkāčēpē, no tā gan, visiem par prieku, nekas labs nesanāca, bet Baltijas valstis gluži negaidot atguva brīvību. Un, protams, lieliskais Baltijas ceļš, kura 30. gadskārtu atzīmējam tieši šodien, piektdienā, 23. augustā.
 
Tas, kas pēdējā laikā notiek Latvijā ar latviešu valodu saistītajā sfērā, uzstājīgi liek domāt par to, kas tad Latvija īsti ir mums un mūsu tagadējiem politiķiem. Vai mēs pret savu zemi izturamies kā pret valsti vai kā pret teritoriju?
 
Tāda paklusa nedēļa gadījusies. Neviens nav ar lielu blīkšķi aizturēts, nevienā kārotā amatu ligzdiņā neviena politiskā dzeguze nav iedējusi savu olu. Pat ģeniālais sabiedriskā gurduma izgaiņātājs Andris Kivičs neko nav savārījis. Atliek vien vaicāt astrologiem, kas zvaigznēs atgadījies tāds, ka nenotiek nekas, un mierināt sevi ar domu, ka vismaz ir atklāts Midltones slaiduma noslēpums. Tikai neuzdodiet muļķīgus jautājumus, kas, pie velna, ir Midltone un kāda mums Latvijā gar viņu daļa.
 
Karstajā tropiskās svelmes pārņemtajā Latvijas vasarā, ko laiku pa laikam atšķaida arktiskās gaisa masas, izcēlies pamatīgs tracis teju vai sicīliešu gaumē. VAS Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) šonedēļ pieņēmuši lēmumu lauzt līgumu ar būvfirmu ReRe Būve1.
 
Pamazām tuvojas finišam otrā nedēļa pēc jaunās un skaistās dzīves sākuma Latvijā. Vai tiešām nepamanījāt, ka tā ir kļuvusi kaut par milimetru labāka? Es arī nepamanīju.
 
Esam tikuši pie jauna Valsts prezidenta un kultūras ministra, bet visneticamākā ziņa ir tā, ka Jāņos Latviju gaida piecas brīvdienas. Jāsāk laikus uzpirkt miestiņa un siera krājumus, jo tik daudz brīvu dienu latvietis vienkāršais no valdības nav saņēmis sen. Tagad vien jālūdz senču dieviņi, lai nepiepildās ļaunprāšu jociņi, ka valdība cīņā par izmešu emisijas samazināšanu varētu aizliegt dedzināt Jāņu ugunskurus. Kā daudzviet Eiropā, kur vidusmēra pilsoņi dzīvu ugunskuru vispār nav redzējuši.
 
Pēcjāņu nedēļa atnākusi ar karstumu, lietusgāzi prokuroru bargajām prasībām Zolitūdes traģēdijas lietā, ņemšanos ap alkohola akcīzi un ko tik nu vēl. Uzzinājām pat to, kā stulbeni atšķirt no pārējiem. Tāda sajūta, ka viss, kas līdz Jāņiem nebija noticis, tagad kā no caura maisa izbiris šajās četrās dienās. Varētu rakstīt komentāru par jebko no te nosauktā, bet gan jau par to jau izpaudušies un vēl izpaudīsies ekonomikas eksperti un politologi. Vēlos jūsu uzmanību pievērst kam citam, proti, tam, kā pēdējos desmit gados drukātajos un arī elektroniskajos medijos lejup pa kalnu ripo kultūras atspoguļojuma kvalitāte un kvantitāte.
 
Kad biju mazs, dusmojos, ja īsi pirms Jāņiem vecpaps nopūtās un teica – vasara atkal pagalam. Tagad domāju, ka šis teiciens tiešā nozīmē vairāk attiecināms uz mana vecpapa bērnību, kad viņi abi ar brāli, desmitgadīgi puikas, darīja visus vīru darbus tīrumos un pļavās, jo Pirmā pasaules kara laikos darbspējīgu vīru mājās nebija. Toreiz, viņu bērnībā, pēc vecā kalendāra Jāņi pienāca kaut kad jūlijā, trīspadsmit dienu vēlāk nekā tagad. Droši vien tā arī bija – pēc Jāņiem sākās smagie siena laika darbi, pirmās rudens smaržas rītausmā, un tad tiešām vasara pagalam.
 
Pēc Daces Melbārdes iekļūšanas Eiroparlamentā, par kuru diezin vai kāds šaubījās, pagājušajā nedēļā neizbēgami aktualizējās jaunā kultūras ministra kandidatūras jautājums. Diemžēl aktualizācija notika tik vājā līmenī, ka labākais, kas šajā jautājumā tika pateikts, izlasāms cehs.lv parodijā, kuras vēstījums bija nepārprotams. Proti, pašreizējos politiskajos apstākļos uz ministra posteni varētu kandidēt daudzi, jo zināšanas par nozari netiek prasītas. Pietiek, ja uzvārds sākas ar burtu K, gluži kā vārdā kultūra.
 
Man šķiet, tas ir ļoti neētiski – pretnostatīt smagi slimus cilvēkus un viņu vajadzības pret vajadzību celt koncertzāli. To saku ne tāpēc, ka ienīstu slimus cilvēkus vai nezinātu, kā tas ir, ja nevari palīdzēt pat savam vistuvākajam. Es vienkārši uzskatu, ka, šādi pretnostatot, mēs nekad nedzīvosim labi. Ja nepratīsim rūpēties par saviem slimniekiem un kultūras vajadzībām, šī nekad nebūs labklājības valsts. Es šo situāciju salīdzinātu ar putna spārniem, kas lidonim noder vien tad, ja tie abi darbojas, jo, iztiekot bez tēlainiem salīdzinājumiem, gan koncertzāles, gan slimnieku atbalstu trijos vārdos sauc pavisam vienkārši – rūpes par cilvēkiem.
 
Par šo dienu vēsturē ļoti viegli būtu uzrakstīt klišejisku komentāru. Piemēram, varētu izplūst garās apcerēs par integrācijas neiespējamību. Par tiem, kuri sevi uzskata par uzvarētāju pēctečiem un pat netaisās atzīt Latviju vai latviešus par līdztiesīgiem esam. Par tiem, kuri savā demagoģijā vārdus Padomju Savienība un komunistiskā partija veikli nomainījuši pret vārdiem Eiropas Savienība un cilvēktiesības. Tādā gadījumā būtu iespējams uzrakstīt kaut ko skarbu par to, ka izlīgums starp pakļautajiem, izvarotajiem un represētajiem un atbrīvotājiem nav iespējams. Galvenais šādos gadījumos uzņemt ļoti personisku intonāciju.
 
Rakstot valsts svētku komentārus, allaž ir nedaudz pretrunīgas izjūtas. No vienas puses, šī nav reize, kad piestāvētu izplūst nīgrās pārdomās. No otras puses, esmu dzīvojis pietiekami ilgi, lai atcerētos klaji melīgos tekstus, kurus bija spiesti rakstīt žurnālisti padomju laikā. Esmu arī lasījis pietiekami daudz, lai zinātu, ka šī slavinošo rakstu tradīcija nav komunistu izgudrota. Siekalainas lišķības par vadoni Ulmani katrs, kas māk apmeklēt Latvijas Nacionālo bibliotēku, var atrast pēcapvērsuma laiku presē. Ziedu vārti un slavas raksti ir latviešu dabā bijuši arī senāk. Par trumuļu un citu mājturības priekšmetu iejūsminātu šķindināšanu savos humorpilnajos pantos zobojās jau vecais, labais Blaumanītis. Šīs atmiņas disciplinē un ved pie veselā saprāta.
 
Šonedēļ Latvijas galvaspilsētā Rīga ir divas ievērības cienīgas ačgārnības – skaļais politiskais riņķadancis ap Deglava pārvadu un paklusās debates par neuzcelto koncertzāli. Tracis ap tiltu, protams, ir skaļāks un redzamāks. Tas sit pa pieri daudziem, turklāt ne tikai rīdziniekiem pilsētas guļamistabu rajonos – skaidrs, ka šādas stratēģiski svarīgas transporta infrastruktūras slēgšana rada kaudzi neērtību teju visai Latvijai. Slikti vien, ka rūpes par cilvēku drošību šoreiz vairāk atgādina politisku rēķinu kārtošanu.
 
Senos laikos vidusskolā, stundās garlaikodamies, kopā ar ļoti apdāvināto klasesbiedru, kurš diemžēl vairs nav šai saulē, rakstījām tādu kā romāniņu – jautru tekstiņu par kādu pārējai cilvēcei nesaprotamu salu.
 
Nedēļa sākās interesanti. Pirmdienas rītā gluži kā Ādams no paradīzes no partijas KPV LV tika padzīts nesenais tās līderis un valdības vadītāja kandidāts Gobzema kungs.
 
Esmu ar kājām un rokām par pētījumiem, kas analizē kultūras patēriņu, jo tie liek domāt un dod iespēju saredzēt jaunas iespējas tur, kur rutīnas aizmiglots skats reizēm neko jaunu vairs nav spējīgs ieraudzīt. Par respektablo pētījumu vairāk lasiet vakardienas Neatkarīgajā ¬– kolēģe Aisma Orupe īsos vārdos pateikusi svarīgāko.
 
Nedēļa latviešiem paliks atmiņā ar to, ka viņi, visumā miermīlīgi būdami, beidzot dabūja paši savu Kariņu un pilnmēnesī sastādītu valdību. Tagad ilgi varēs plēst jociņus, nu kaut vai, ka laiks atjaunot Livoniju, jo beidzot pie varas nācis lībiešu pēctecis. Tomēr nav jēgas spriest par to, vai valdība būs ilglaicīga/īslaicīga, vai tā ir uzvarētāju/zaudētāju valdība. Taisi valdību kaut saules aptumsuma laikā, neviena no latviešu partijām nevar lepoties ar to, ka būtu vinnējusi vēlēšanās. Saskaņa tās vienkārši nosmies. Tā notiek, ja tautu šķeļ un plosa un melo priekšvēlēšanu laikā. Turpmākos gadus mēs maksāsim par rezultātu. Atliek vien cerēt, ka vēlētāju operatīvā atmiņa beidzot nebūs tik pārlādēta un īsa, kā izskatās, ka pēc četriem gadiem beidzot nebalsosim ne par populistiem, ne par OIK blēžiem, ne par meļiem.
 

Rīgas namu pārvaldnieks