Arno Jundze

Šonedēļ es beidzot sajutu, ka vēlēšanas nāk. Arī man sociālajos tīklos sāka pieteikties traki smukas, fotošopētas un partejiski pareizas draudzenes. Seksu nepiedāvā, bet kaut ko spriež par nepieciešamību ievēlēt īstos. Par šīm daiļajām dāmām jau dzejnieks Aivars Eipurs labi piezīmējis – vai viņas vēl gribēs ar mani draudzēties rudenī pēc vēlēšanām?
 
Rosība teātru pasaulē vairāk par laika apstākļiem šovasar sāk signalizēt rudens tuvumu. Skatuves mākslas tempļi un templīši sāk mosties pēc atvaļinājumiem, rīkot ierasto kopbilžu sesijas, nākt klajā ar pirmajiem paziņojumiem par izrādēm, viesizrādēm un sezonas plāniem. Tāpēc varat būt droši – lietussargi, vējjakas un slapjajam gadalaikam piemēroti apavi noteikti ir mūsu gaišā nākotne. Jau pavisam drīz.
 
To, ka Latvijā ir ļoti karsti un vasaras laikā cilvēkiem īsti nav ko darīt, apstiprina mediju cepšanās par sensacionālo indīgo zirnekļu uzbrukumu. Protams, ka beigās izrādījās – zirnekļi nemaz nav indīgi un patiesībā to nav vispār. Tas viss ir mākslas akcija, ko rīko noslēpumainais mākslinieks, kurš sevi dēvē par SOME1. Tas, vai izbīlim sekos arī māksla, protams, vēl ir jāpagaida, jo, lai piedod nelaiķis Klāvs Elsbergs par pajēlo kalambūru, – arī šajā gadījumā īstenā deja rudenī būs.
 
Japānā nāves sods izpildīts pēdējiem indētājiem no sektas Aum Shinri Kyo, kuri 1995. gadā Tokijas metro iepludināja zarīna gāzi, nogalinot astoņus, bet dažādā smaguma pakāpē nogādājot slimnīcās apmēram sešsimt cilvēku. Sektas līderim Sjoko Asaharam nāves sods izpildīts jūlija sākumā, un varētu notikušajam pielikt punktu. Ja ne daži «bet».
 
Šonedēļ klusums kā jau jūlijā. Kultūras pasākumi rotē pa vasaras brīvdabas skatuvju orbītu. Tropiskās naktis un tveicīgās dienas rada sajūtu, ka esam pārcēlušies uz kādu Itālijas vai Grieķijas kūrortu. Pilnai laimei pietrūkst vien kādas siestas – pievakares pauzes, kad visi guļ pusdienlaiku.
 
Dziesmu svētki ir kļuvuši par vēsturi, smaidīgu cilvēku piepildītā Rīga sāk pamazām aizmir-sties, atgriezusies dzīve parastā. Mediji pilni, sociālie tīkli vēl pilnāki. Nu, protams, par prezidentu, viņa lapiņām un vēju. Kāds aizstāv, daudzi kritizē, bet situācija latviski absurda un veca kā atjaunotā Latvija. Palasot šo ņemšanos, redzams, ka politiskajā izpratnē neesam nekur daudz tālāk par kundzītēm, kas deviņdesmitajos gados balsoja par smukajām žaketēm.
 
Dziesmu svētku nedēļa izstaro labu garastāvokli. Pat virsraksti medijos kļuvuši tādi mīksti un pūkaini.
 
Nezinu, vai pamanījāt, bet apmēram nedēļu pirms Jāņiem medijos pavīdēja ziņa, ka «ceļu satiksmes negadījumos viens bojāgājušais valstij patlaban radot zaudējumus līdz 600 000 eiro». Šis skaitlis tika nosaukts diskusijā Nulle bojāgājušo uz Latvijas ceļiem – realitāte vai utopija. Pagāja dažas dienas, un 24. jūnija pēcpusdienā paģiraini, Jāņu nakti negulējuši šoferīši bija spiesti sēsties pie auto stūres, lai dotos mājup uz pilsētu. Valdība, kā jau ierasts, situācijās, kad Jāņu nakts vai Vecgada vakars iekrīt sestdienā, bija mēma kā kaps. Ne par kādu brīvu pirmdienu, kas būtu tikai dabiska apstākļos, kad naktī no sestdienas uz svētdienu visa valsts ir svinējusi un svinēs, neviens pat neiepīkstējās. Tā nu CSDD taisa reklāmas kampaņas, Ceļu policija ķer dzērājšoferus – kā dzīvojām, tā dzīvosim.
 
Dziesmu svētki tuvojas, un grūti nepamanīt – gaidīšanas kņadā parādās publikācijas, kuru autori mēģina sasaistīt dziesmu svētku kustību ar mūsdienu patērētājsabiedrības teorijām. To tonis ir kritisks. Turklāt caurviju motīvs ir tādas kā sēras pēc īstajiem dziesmu svētkiem, kuros neviens par naudu nerunāja, vien dejoja, dziedāja un sita plaukstas tribīnē.
 
Laiku pa laikam nākas atzīt, ka ticēt veselajam saprātam nav tā saprātīgākā nodarbošanās. Nu ko, nākas atzīt, ka esmu kļūdījies. Maija sākumā rakstīju: «Ticēt, ka Nobela prēmija literatūrā netiks piešķirta, tomēr nav nekāda pamata. Arī attēlot Zviedru akadēmiju kā pensionāru politbiroju nav ne mazākā iegansta.» Runa, protams, bija par skandālu, kas nu jau kādu laiku plosās Zviedru akadēmijā, kas atbild par Nobela prēmijas piešķiršanu literatūrā.
 
Televīzijas panorāmas pults apstāšanās, noraujot valsts galvenā ziņu raidījuma ēteru, lieku reizi pierāda, cik vāja ir Latvijas sabiedriskā televīzija.
 
Viena no latviešu sliktajām īpašībām ir neprasme pateikt paldies. Par to bija jādomā, skatoties Kristīnes Želves filmu Mērijas ceļojums, kas veltīta Latvijas muzeju nacionālās kolekcijas glābējai Otrā pasaules kara gados Mērijai Grīnbergai. Par to bija jādomā, skatoties sociālajos tīklos skaistās bildes no Kannu kino festivāla, kur piecdesmit vienu gadu pēc Četru baltu kreklu uzņemšanas (vien iedomājieties šo absurdo skaitli!) beidzot paldies tika pateikts režisoram Rolandam Kalniņam un operatoram Mikam Zvirbulim.
 
Lai gan 4. maijs, iespējams, ir svarīgākais, ko esam sasnieguši pēdējo 28 gadu laikā, joprojām ir dzirdami īpašie viedokļi par deklarācijas neleģitimitāti un nelikumīgā okupantu orgāna – Augstākās padomes – antikonstitucionālajiem lēmumiem. Arī vecā dziesma par komunistu un čekistu mūžīgo atrašanos pie varas nebeidz skanēt. Tomēr, ja atceras, kas toreiz maijā notika, viss bija pavisam vienkārši.
 
Šonedēļ LETA izplatīja ziņu par preses brīvību pasaulē, atsaucoties uz Reporters Without Borders veidoto Pasaules preses brīvības indeksu. Latvija tajā ieņem 24. vietu 180 valstu kompānijā. Saraksta augšgalā, protams, skandināvi un vecās Eiropas valstis: norvēģi un zviedri, nīderlandieši, savukārt sestajā vietā – Jamaika. Igauņi ir divpadsmitie, bet lietuvieši – trīsdesmit sestie. Pēc pētnieku domām, galvenie preses brīvības draudi pasaulē esot Donalds Tramps, Krievija un Ķīna. Drusku jau nu smieklīga ir šī visiem krietni apnikusī Trampa dēmonizācija. Īpaši jau vērojot to, ka pasaule nudien nav apgāzusies, jo amerikāņi izvēlējās tādu prezidentu, kādu paši gribēja.
 
Šonedēļ Valsts valodas centrs pielika punktu kādai samilzušai lingvistiskai problēmai: šausminošai, stulbai, komiskai – epitetu emocionālā gradācija te atkarīga no katra indivīda privātās samaitātības pakāpes. Ar visu šai organizācijai piemītošo autoritāti pēc nezin cik gadu šķēpu laušanas publiski tika paziņots, ka latviski pareizi sociālā tīkla vadītāju Mark Zuckerberg ir dēvēt par Marku Zakerbergu, nevis Marku Cukerbergu. Droši vien jau, ka arī bez valodniecības autoritāšu iejaukšanās šīs pasaulē pietiekami pazīstamās personas pareizo uzvārda izrunu jau pirms gadiem pieciem mierīgi varēja paklausīties kādā BBC vai NBC raidījumā vai pat pašpikot wikipedia angļu valodas šķirklī, kura veidotājs, šķiet, bija nojautis, ka cukerzakers jauks galvu nevienam vien latvietim. Lai nu kā, beidzot šis fakts ir tautai izziņots un oficiāli masu medijos reģistrēts.
 
Šonedēļ māte daba mums mēģina atgādināt to, cik pasaulē viss mainīgs. Lieldienu sniegs un putenis nedēļas vidū dažu stundu laikā kaut kur pačibēja, it kā nekā tāda nemaz nebūtu bijis, visur klaigā dzērves, debesīs gulbju un zosu kāši, pirmie stārķi pastaigājas pa vēl aizsalušajiem laukiem, baltām putām klātās lielceļu malas atgādina par ziemā kaisīto sāli. Pavasaris atnācis – cerams, ka uz palikšanu, bet nepārprotami ar domu par rudeni.
 
Pirms Lieldienām piestāv runāt par garīgumu, par atdzimšanu, par spējām celties augšup no pīšļiem, bet, piedodiet, tas lai šoreiz paliek svēto tēvu pārziņā. Dzīvē no visas šīs Lieldienu padarīšanas ir tik vien, cik maza bērna prieka, zaķa izdētās olas meklējot. Kaut nebūsim naivi, ne jau visiem bērniem šis prieks tiek.
 
Ja lieto kādu izbijušu modes vārdu, bez kura 2000. gadu sākumā pašmāju abu dzimumu Oļiņietes negāja nekur, tad šīs nedēļas «diskursu» divos vārdos varētu noraksturot kā «šur tur». Šur tur kāds pačaloja par to, kurus prezidentus drīkst vai nedrīkst sveikt ar ievēlēšanu. Iespējams, aizmirstot, kādā pasaules daļā atrodas Latvija, kas ir mūsu kaimiņi, ar kuriem būs jādzīvo arī turpmāk neatkarīgi no ievēlētiem vai neievēlētiem prezidentiem.
 
Tā sagadījies, ka šī avīze pie jums no nonāks 16. martā. Gan jau atkal tā vietā, lai svinētu latviešu dzejas karalienes Aspazijas dzimšanas dienu, mati tiks skaldīti par leģiona tēmu, turpinot liet ūdeni uz mūsdienu politiķu dzirnavām, kuriem, visticamāk, sen jau nospļauties uz visu: uz vēsturi, uz saticību valstī. Ka tik viņu akcijām un reitingiem klāt nāktu kāds punktiņš vai divi. Galu galā vēlēšanas nav aiz kalniem. Cik nu līdz tam 6. oktobrim atlicis? Tā vien šķiet, ka dažam labam tā būs pēdējā, izšķirošā – visu vai neko – kauja, jo tikt pie varas, ai, kā gribas, un arī sponsoru uzticība jāattaisno, bet taustāmu rezultātu kā nav, tā nav.
 
Slēgt bibliotēkas laukos, paslēpjot likvidāciju zem līdzekļu ekonomijas un bibliotēku darbu optimizācijas, tā diemžēl ir pēdējo dienu sliktā ziņa, kas nāk no Limbažu puses un publikai tapusi zināma, pateicoties Baltijas asamblejas balvas laureāta literatūrā rakstnieka Aivara Kļavja vērībai. Šī nu reiz ir lieta, ko nevajadzētu pieļaut un cirst pašā saknē ne jau tāpēc, ka iebilst literāti. Bibliotēku likvidācija ir kaitniecība valstiskā mērogā.
 
Kā tad ir – nauda smird vai nesmird? Šonedēļ biju liecinieks debatēm par šo tēmu, protams, saistībā ar kultūru. Nav grūti uzminēt arī to, ka diskusija raisījās par pēdējo dienu notikumiem ar Aizkraukles banku un tās plāniem celt Laikmetīgās mākslas muzeju. Droši vien psihologiem, psihiatriem un sabiedrības pētniekiem šī būtu lieliska iespēja nodarboties ar pētījumiem, lai noskaidrotu, kā negatīvas ziņas rada dīvainas psihozes sabiedrībā. Kāda kundzīte aizrunājās tiktāl, ka bija savā prātā secinājusi – Aizkraukles bankā tikuši atmazgāti cilvēku tirdzniecības rezultātā iegūtie nelegālie līdzekļi un tos gribējuši investēt laikmetīgās mākslas kolekcijā.
 
Tik tālu mēs esam nodzīvojušies, ka jāraksta par to. Par ticības lietām. Atgādināšu, kā viss sākās. Vispirms KNAB, lai brīvdienās nebūtu garlaicīgi, uzaicināja Rimšēviča kungu uz pārrunām, kas vainagojās ar to, ka viņa galvotājs iemaksāja tieši tik, cik Rimšēviča kungs esot no kāda mēģinājis izspiest. Tā vispār ir pēdējā laika mode, savdabīgs SPA pakalpojums – brīvdienas ar KNAB, kas, ja atceramies uzņēmēja Krūmiņa kunga odiseju, beidzās ar lielisku PR kampaņu topošajai viņa grāmatai – to izpirka burtiski pāris nedēļās.