Arno Jundze

Sākšu ar dienišķu sīkumu. Mūsu daudzdzīvokļu mājas dzīvokļu īpašniekiem bija apnikuši apsaimniekotāja pakalpojumi. Vai, pareizāk sakot, šo pakalpojumu neesamība, bardaks, cenas un nesaprotamās akcijas «dzīves apstākļu uzlabošanai». Nesākšu uzskaitīt visu solīto, bet neizdarīto vai dīvaini darīto. Pēdējais piliens bija mēģinājums likt parakstīt jauno apsaimniekošanas līgumu, kas dzīvokļu saimniekus padarītu par apsaimniekotāja ķīlniekiem mūžīgi mūžos. Tas nāca komplektā ar mājas sapulcē mutiski nosaukto cenrādi par pagalma pārplānošanu, lai tur varētu novietot vairāk auto. Kaut privatizētās zemes ap ēku pietiktu nelielam futbola laukumam, apmēram 10 000 eiro tikai par projektu izstādi, kas dotu vietu papildus sešiem(!!!) auto, bija vienkārši sirsnīgi.
 
Gads iesācies ar tipisku situāciju. Saujiņa ļaužu, kas varētu dēvēties par ekspertiem, mēģina uzspiest savu viedokli sabiedrības vairākumam. Runa ir par medijos nodārdējušo aicinājumu aizliegt alkohola tirdzniecību Rīgā un Pierīgā Skolēnu dziesmu svētku laikā. Ja izlasa šo aicinājumu, tā vien šķiet, ka iepriekšējos Skolēnu dziesmu svētkos rīkotāji pludināja spirta upes estrādē, bet mazgadīgie svētku dalībnieki to vien darīja, kā totālā pālī iznesās labākās britu jaunatnes tradīcijās, ko pēc katriem nopietnākiem salinieku svētkiem mums neskaitāmās fotogrāfijās atreferē dzeltenie un vidēji dzeltenie mediji. Vai jūs kaut ko tādu atceraties? Es ne.
 
Gada sākums šoreiz tāds ar nedaudz sirreālu pieskaņu. Kaut kur pasaulē liesmo meži, krīt lidmašīnas un sprāgst raķetes. Bet pie mums mierīgi. Vien visu dzimumu pravietotāji sten par pasaules galu.
 
Jaunais gads ir atnācis. Vēl līdz nākamajai pirmdienai ir pēdējā lielā iespēja jau šogad realizēt veco apņemšanos – sākt jaunu dzīvi. Tomēr, visticamāk, cilvēces lielākā daļa vienkārši dosies savās ikdienas gaitās. Pasaules ritējums nemainīsies no tā, ka esam pārvarējuši gadumijas slieksni un salasījušies horoskopus, kas visiem sola pīrāgus. 2019. gadu noslēdzot, pļaujas laiks bija visādiem murgologiem un nākotnes pētniekiem. Kā par brīnumu, Nostradamu viņi šoreiz lika mierā. Laikam jau viņa teksti mūsdienu pareģiem ir pārāk sarežģīti. Tomēr aklā Vanga no aizmūžiem tika izvilkta. Ja atminamies iepriekšējo gadu it kā viņas vārdā publicētos vēstījumus, tad planētai Zeme šogad vajadzētu sākt lēnām atkopties no postoša atomkara, bet tukšajai Eiropai no musulmaņu iebrukuma sekām. Ar to arī visus apsveicu.
 
Vēl dažas dienas, un četru skaitļu virtene, pēc kuras kristieši orientējas bezgalīgajā laika plūdumā, bezkaislīgi sasniegs jaunu robežu. Numerologi, par to varam nešaubīties, arī šoreiz gadskaitļu maiņā saskatīs īpašu nozīmi. Tomēr divnieku un nuļļu kombinācijai, visticamāk, jel kāda maģiska nozīme būs tikai mūsu prātos. Ierasti ausīs rīts, tas nesīs jaunu dienu.
 
Gada nogale tāda vētraina – vējš gāž kokus un Ziemassvētku egles. Kāds grib gāzt Rīgas domi, vēl kāds Amerikas prezidentu Trampu.
 
Brīdī, kad jūs šīs rindas lasīsiet, būs zināmi Lielbritānijas vēlēšanu pirmie rezultāti. Netaisos dienu iepriekš zīlēt, kādi tie būs, tomēr Latvijas politiķus šajā breksita šļurā vajadzētu mērkt kā mazus kaķēnus peļķītē, lai reiz taču iegaumē, ka jebkuri ilgtermiņa meli politikā rada savu pretpolitiku. Tā agri vai vēlu nāk kā netīrs atvilnis, draudot izpostīt arī to, kas bijis itin labs. Būtībā Lielbritānijas politikā šobrīd stīvējas divu breksita variantu piekritēji. Abi populisti sola valstij vienīgi to, ka nogriezīs skābekli neierobežotās imigrācijas vilnim, darot visu, lai arī Eiropas Savienības valstu pilsoņi saprastu, ka Lielbritānija nav viņu mājas.
 
Pēdējās nedēļas Latvijā grūti nosaukt par priecīgām. Cits pēc cita mūžībā aiziet leģendāri mākslinieki un zinātnieki, kurus vēl nesen dēvējām par mūsu valsts un kultūras simboliem. Ļaudis ne bez pamata sēro un skumst, jo, aizejot tādām leģendām kā gleznotājai Džemmai Skulmei vai akadēmiķim Jānim Stradiņam, ir sajūta par to, ka zaudēts kas liels, neaptverams un tikušas aizvērtas kāda nozīmīga laikmeta durvis. Savukārt maestro Marisa Jansona aiziešana ir zaudējums ne tikai Latvijai, bet visai mūzikas pasaulei. Šī banālā frāze nav nekāds poētisks pārspīlējums. Ja kādam bija laika to visu piefiksēt, tad Pirmā adventa laikā sēru vēsts par izcilā diriģenta nāvi patiesi kļuva par pasaules lielāko mediju centrālo ziņu. Par to rakstīja Amerikas lielākie laikraksti, ziņoja lielās TV korporācijas, par Eiropas medijiem nemaz nerunājot.
 
Šogad pēcsvētku nedēļas lielās kaislības virmo ap aicinājumiem atlaist Saeimu. Precizēsim, runa nav par Saeimas atlaišanu, bet gan par Saeimas atsaukšanas ierosināšanu, tas ir, parakstu vākšanu, lai pēc tam, ja izdosies savākt 154 865 parakstus, varētu rīkot referendumu par Saeimas atlaišanu. Tā ir ļoti gara, demokrātiska mūsu valsts likumdošanā paredzēta procedūra, tāpēc te nav ko daudz komentēt. Visi, kas grib izmantot šo iespēju, drīkst to darīt.
 
LNT ziņu dienesta slēgšana nav pirmssvētku komentāra tēma. Tam vairāk piestāvētu kāds «karogiem plandot». Tomēr LNT ziņu dienesta likvidācijai ir vistiešākais sakars ar valsti, kuras dzimšanas dienu svinam un, cerams, gribētu arī svinēt turpmāk. Būtu naivi iedomāties, ka valsts varētu pastāvēt bez ziņu medijiem.
 
Šonedēļ piedzīvojam izšķirīgu brīdi valsts attiecībās ar indivīdiem. Šī, tēlaini runājot, ir «kurš kuru» situācija. Tās konkrētās aprises iezīmē konflikts mediķi pret politiķiem, tomēr runa nav par vienu nozari vai profesiju. Stāsts ir par mums. Mediķu gadījumā populisti, izdabājot protestētājiem, pieņēma likumu, kurā tika solīts algu pielikums. Dzīvē pielikums izrādījās uz pusi mazāks nekā likumā paredzētais. Var te runāt visādi, bet tālāk ir tikai divi ceļi.
 
Parunāsim vēl par ekoloģiju, reiz tēma ir tik aktuāla un pēdējās nedēļās raisa Latvijas sabiedrībā tik lielu interesi. Vispirms jānoskaidro, kurš par visu maksā.
 
Pasaule griežas ap piecpadsmit gadus veco Grētu. Daļa viņu pamatoti dievina, citi pamatoti apsmej. Labi, ka, viedokļus šķiļot, vēl cits citu ar nav apslaktējuši. Ja tomēr norobežojamies no zviedru pusaudzēm, korumpētām zaļo partijām vai kaismīgiem zero waste faniem, tad nākas secināt, ka grimstam paši savos mēslos.
 
Varbūt tur vainojami pirmie rudens pieskārieni Latvijai vai debesīs manītā ugunsbumba, bet nezin kāpēc šonedēļ valstī nav neviena vērā ņemama skandāla! Pat melnā pīāra troļļi sociālajos tīklos apzelē vecas ziņas. Kā tad tā? Pilnmēness debesīs, bet mums nekā. Pat jaunā modeļa Dinamo izrādījies tas pats vecais. Neteiksiet taču, ka vainīgas Dzejas dienas?
 
Pirms kādiem gadiem sociālajos tīklos ceļoja karikatūra – nešpetns Ziemassvētku vecis kakā skurstenī un saka – te jums būs mana dāvana. Paralēles nevelkot, 1. septembris klāt. Atliek ar pārsteigumu konstatēt, ko visu Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) paguvusi sadarīt pēdējās dienās!
 
Augusta priekšpēdējā nedēļa allaž ir tāda stresaini rosīga. Vēsturiski šajos datumos risinājušies gan nepatīkami, gan patīkami notikumi. Lielā ziemeļu kara laikā Rīgas garnizona zviedri kapitulēja un padevās krieviem. Kapteinis Džeimss Kuks pasludināja Austrāliju par Lielbritānijas īpašumu. Tika šautas gaisā pirmās krievu spārnotās raķetes un sākta amerikāņu kosmiskā programma. Abu pasaules karu laikā norisinājās spraigi notikumi, kas lielā mērā izšķīra cīņu turpmāko gaitu. Ribentrops biedrojās ar Molotovu, sadalot divu diktatoru starpā Austrumeiropu kā tādu kautķermeni skārnī. Norūpējušies onkuļi mēģināja glābt Padomju Savienību, dibinot gēkāčēpē, no tā gan, visiem par prieku, nekas labs nesanāca, bet Baltijas valstis gluži negaidot atguva brīvību. Un, protams, lieliskais Baltijas ceļš, kura 30. gadskārtu atzīmējam tieši šodien, piektdienā, 23. augustā.
 
Tas, kas pēdējā laikā notiek Latvijā ar latviešu valodu saistītajā sfērā, uzstājīgi liek domāt par to, kas tad Latvija īsti ir mums un mūsu tagadējiem politiķiem. Vai mēs pret savu zemi izturamies kā pret valsti vai kā pret teritoriju?
 
Tāda paklusa nedēļa gadījusies. Neviens nav ar lielu blīkšķi aizturēts, nevienā kārotā amatu ligzdiņā neviena politiskā dzeguze nav iedējusi savu olu. Pat ģeniālais sabiedriskā gurduma izgaiņātājs Andris Kivičs neko nav savārījis. Atliek vien vaicāt astrologiem, kas zvaigznēs atgadījies tāds, ka nenotiek nekas, un mierināt sevi ar domu, ka vismaz ir atklāts Midltones slaiduma noslēpums. Tikai neuzdodiet muļķīgus jautājumus, kas, pie velna, ir Midltone un kāda mums Latvijā gar viņu daļa.
 
Karstajā tropiskās svelmes pārņemtajā Latvijas vasarā, ko laiku pa laikam atšķaida arktiskās gaisa masas, izcēlies pamatīgs tracis teju vai sicīliešu gaumē. VAS Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) šonedēļ pieņēmuši lēmumu lauzt līgumu ar būvfirmu ReRe Būve1.
 
Pamazām tuvojas finišam otrā nedēļa pēc jaunās un skaistās dzīves sākuma Latvijā. Vai tiešām nepamanījāt, ka tā ir kļuvusi kaut par milimetru labāka? Es arī nepamanīju.
 
Esam tikuši pie jauna Valsts prezidenta un kultūras ministra, bet visneticamākā ziņa ir tā, ka Jāņos Latviju gaida piecas brīvdienas. Jāsāk laikus uzpirkt miestiņa un siera krājumus, jo tik daudz brīvu dienu latvietis vienkāršais no valdības nav saņēmis sen. Tagad vien jālūdz senču dieviņi, lai nepiepildās ļaunprāšu jociņi, ka valdība cīņā par izmešu emisijas samazināšanu varētu aizliegt dedzināt Jāņu ugunskurus. Kā daudzviet Eiropā, kur vidusmēra pilsoņi dzīvu ugunskuru vispār nav redzējuši.
 
Pēcjāņu nedēļa atnākusi ar karstumu, lietusgāzi prokuroru bargajām prasībām Zolitūdes traģēdijas lietā, ņemšanos ap alkohola akcīzi un ko tik nu vēl. Uzzinājām pat to, kā stulbeni atšķirt no pārējiem. Tāda sajūta, ka viss, kas līdz Jāņiem nebija noticis, tagad kā no caura maisa izbiris šajās četrās dienās. Varētu rakstīt komentāru par jebko no te nosauktā, bet gan jau par to jau izpaudušies un vēl izpaudīsies ekonomikas eksperti un politologi. Vēlos jūsu uzmanību pievērst kam citam, proti, tam, kā pēdējos desmit gados drukātajos un arī elektroniskajos medijos lejup pa kalnu ripo kultūras atspoguļojuma kvalitāte un kvantitāte.