Mazvērtības kompleksi jāatmet

 
©F64 Photo Agency

Lai cik ar maza būtu mūsu valsts, tai ir jābūt ar savu stāju, ar savu mugurkaulu. Tai jāprot pozicionēt sevi pasaules telpā. Kā savādāk? Turklāt ir jāizmanto izdevība paust sevi, savu nostāju katrā (!) telpā, katrā kompānijā. Vai tā lielvalstu kompānija, vai tā kompānija, kura mums patīk vai arī galīgi nepatīk. Sirgt ar it kā vēstures noteiktiem mazvērtības kompleksiem un attaisnot savu mazspēju ar tiem šodien ir dikti viegli.

Tāpēc man nav saprotams, piemēram, tas, kāpēc Latvijas oficiālās aprindas neizmantoja izdevību valsts (!) pārstāvības līmenī piedalīties un izpausties otrajā starptautiskajā forumā Parlamentārisma attīstība, kurš no pirmā līdz trešajam jūlijam notika Maskavā. Latvija bija pārstāvēta vien ekspertu līmenī (Einārs Graudiņš, Ruslans Pankratovs, Normunds Grostiņš). Taču pārstāvība šajā forumā aptvēra krietni vairāk par pusi planētas Zeme ļaužu. Tur bija pārstāvētas vairāk nekā 120 valstis, un tur piedalījās ap četrdesmit nacionālo parlamentu līderi. Jā, neviena no Baltijas valstīm nebija šajā pasākumā pārstāvēta valsts līmenī. Subjektīvi es to uzskatu par provinciālismu. Par neizmantotu iespēju demonstrēt, ja vajag - konfrontēt savu viedokli ar citiem.

Man ir pieejami šā vērienīgā foruma analītiskie materiāli, un dažas, manuprāt, svarīgas, tēzes es te vēlos uzsvērt. Pirmkārt, saistībā ar starptautisko drošību, ar to, kā jārīkojas pasaules likumdevējiem miera un stabilitātes labad, ticis uzsvērts, ka bruņoto konfliktu biežums un intensitāte pasaulē ir pēdējo desmit gadu laikā pamatīgi augusi. Planētas militārie izdevumi 2018. gadā ir pieauguši līdz 1,8 triljoniem dolāru (2,1% no pasaules IKP, 1988. gadā - 0,9 triljoni dolāru). NATO valstis tērē 53% no pasaules militārajiem izdevumiem.

Uzskatu, ka gan ANO, gan atsevišķu valstu parlamentārā kontrole pār šiem procesiem, pasaules drošības kontrole no šo un vēl citu starptautisko Zemes organizāciju puses ir krasi nepietiekama. ANO nespēj nedz radīt vienotu drošības mehānismu pasaules telpā, nedz arī gādāt, lai ANO nosacījumi tiek pildīti. Starptautisko attiecību destabilizācija - tā diemžēl ir mūsu ikdiena. Tieši mēģinājumi privatizēt, pakļaut drošības jēdzienu savām privātām interesēm manā uztverē ir radījuši jēdzienu «hibrīdkarš».

Forumā īpaši uzsvērta tika informatīvā drošība. Vismaz kopš 2009. gada, kad tika noslēgts pirmais starptautiskais līgums par informatīvo drošību, man šķiet, ka par šo lietu (informatīvā suverenitāte, kiberdrošība...) savā ietekmes telpā ir jāatbild tieši parlamentiem.

Otrkārt, tika citēts ANO atzinums, ka hiperglobalizācija ir «novedusi pie būtiskas ekonomiskās varas un bagātības koncentrācijas neredzēti mazas ļaužu grupas rokās». Turklāt tika uzsvērts, ka «sabiedrības, kurās pastāv liela nevienlīdzība, nav efektīvas un to ekonomikas nekad nav stabilas ilgā perspektīvā. (..) daudzas no šādām valstīm desmitiem gadu nespēj tikt laukā no pilsoniskiem konfliktiem, ir iestigušas kriminalitātē un sociālā nestabilitātē. Sabiedrības saskaņa un solidaritāte tajās pārstājusi eksistēt» (J. Stiglics). Padomāsim, cik lielā mērā šī atziņa attiecas arī uz mums, uz Latviju. Manuprāt, mums par šo lietu jādomā visai nopietni.

Man likās būtiska atziņa, ka «pastāvošie institūti neļauj efektīvi reaģēt uz notiekošajām pārmaiņām un to haotisko iedabu». Turklāt «diskusijas par turpmāku tiesību automatizāciju mūs neko vis netuvina, bet drīzāk attālina no tiesiskas regulēšanas adaptācijas salāgošanas ar reālām, vai par to, kā arī mazai valstij globālā kontekstā reāli aizstāvēt savu, patstāvīgu ekonomiku, sociālo politiku no šīm globālajām ambīcijām. Forumā tika atzīts, ka patlaban šāds tiesisks regulējums globālā līmenī nepastāv.

Daudz ticis runāts par sadarbību starp dažādu valstu parlamentiem, tomēr man likās, ka bezmaz vai noteicošās tur bijušas atsevišķu valstu pozas un principi. Protams, es piekrītu, ka te liela loma ir parlamentāro nostādņu politizācijai, dažādu politisko «bloku» attiecībām, nacionālo delegāciju diskriminācijai un līdzvērtīga, vienlīdzīga dialoga principu pārkāpšanai. Turklāt - politiskas provokācijas un demarši visās pasaules malās nav nekāds retums parlamentu līmenī.

Starp citu, tika teikts arī sekojošais: - jauniešu bezdarbs ir trīs reizes lielāks nekā citās vecuma grupās; - pasaulē četri miljardi ļaužu nesaņem nekādu sociālo palīdzību;

- 65% veco ļaužu, kam pasaulē nav pensijas, ir sievietes; - pasaules ekonomikas zaudējumi korupcijas un noziedzības dēļ ik gadu vidēji ir ap 12% no pasaules IKP jeb 6,2-7,4 triljoni dolāru. Šā vai tā - tas iespaido arī mūs.

 

Abonē