Jāpiekrīt Valsts prezidentam Egilam Levitam, ka «nevienlīdzība Latvijā ir radusies ilgstošas politikas rezultātā, tas nav nekāds negadījums». Bet cīnīties ar tās sekām pamatā tikai ar nodokļu politikas un pabalstu apmēra kosmētiskām izmaiņām būtu īslaicīga lāpīšanās, kura ilgtermiņā nabadzību var tikai vairot, nevis mazināt.
Nevienlīdzības mazināšana allaž bijusi politiķu mutēs, bet mazāk darbos, vismaz tādos, kas dotu rezultātu. Iespējams, iemesli daļēji sakņojas partiju, politiķu īstermiņa mērķos - šim Saeimas sasaukumam, valdības termiņam, līdz nākamajām vēlēšanām... Bet nabadzībā, līdzīgi kā demogrāfijā, izmaiņas nav sasniedzamas īsā laikā, ar vienu vai pāris lēmumiem. Pozitīvas izmaiņas. Negatīvas var panākt arī tā, kā tas bija krīzes laikā, ar pāris budžeta cirtieniem.
Nu atkal politiķus dzirdam aktīvi lokām nabadzības vārdu. Labklājības ministre Ramona Petraviča demonstrē savu labo gribu, stāstot par papildu 54 miljonu eiro pieprasījumu nākamā gada budžetā ministrijas nosaukuma attaisnošanai. Pamatā līdzekļi būtu nepieciešami tieši nabadzības mazināšanai dažādās grupās, jo īpaši pensionāru (minimālās pensijas palielināšana, pensiju indeksācija, piemaksu pārskatīšana) un bērnu invalīdu aprūpētāju, kā arī citiem, kuri saņem valsts minimālo atbalstu jeb tā saukto garantēto minimālo ienākumu (GMI). Bet runāt par pieprasījumiem ir vienkāršākais līmenis, cita pilotāža jau nepieciešama to apmierināšanai, vēl augstāka - ar tālredzīgu, gudru ilgtermiņa politiku palīdzēt vairot iekšzemes kopproduktu, ekonomikas izaugsmi jeb avotus šo pieprasījumu apmierināšanai. Varbūt visiem ministriem vajadzētu vispirms iesniegt priekšlikumus tieši par to, ko viņu vadītais resors varētu darīt šajā jomā, un tikai tad nākt ar pieprasījumu sadaļu, kas nākamā gada budžetā jau lēsta vairāk nekā 600 miljonu eiro apmērā. Skaidrs, ka daudzas jo daudzas iniciatīvas, tostarp nabadzības mazināšanā, kādu to redz ministre, netiks apmierinātas un starptautisko organizāciju, OECD rekomendācijas šajā jomā netiks pildītas tik naski, kā tika darīts attiecībā uz uzņēmumu padomju atjaunošanu. Prioritāte esot minimālās pensijas palielināšana, tās aprēķina bāzi palielinot no 64 eiro uz 99 eiro, nosakot gradāciju katram darba stāža gadam. Pensionārs ar 20 gadu darba stāžu 70 eiro minimālās pensijas vietā saņemtu vismaz 128 eiro. Nav tā summa, ar ko viens pats var izdzīvot, bet vismaz vairāk, taču jautājums, vai šī prioritāte arī citu valdības locekļu acīs būs pietiekami augsta un ilgtermiņā ar esošajiem jau tā augstajiem nodokļiem paceļama. Vēl arī GMI palielināšana, kas pašlaik tiešām ir traģiska - 53 eiro. Protams, ministres rosinātie 64 eiro nebūs tā summa, kas izvilks no nabadzības slazda to apmēram 21 tūkstoti jeb 1% iedzīvotāju, kas saņem GMI.
Vai risinājums būtu tiesībsarga prasītie 360 eiro, kas atbilstu nabadzības slieksnim? No vienas puses, šis būtu būtisks pielikums, arī vienkāršoti reizinot esošo GMI saņēmēju skaitu ar šo summu, būtu 7,5 miljoni eiro, kas nešķiet milzu summa. Bet, ja šis 21 tūkstotis saņemtu tikai šos 53 eiro, tad pašvaldībām, kuras ir GMI maksātājas, kopumā vajadzētu šiem pabalstiem izlietot tikai 1,1 miljonu eiro, bet tās pērn izmaksājušas 5,5 miljonus. Daudzas pašvaldības atsevišķām iedzīvotāju grupām ir noteikušas GMI piemaksas, citas vairāk piemaksā vecuma un invaliditātes pensiju saņēmējiem, citas - bērniem vai citām grupām. Atbalsts dažkārt tiek sniegts arī apmaksātu veselības pakalpojumu vai dzīvesvietas apmaksas veidā. Bet tik būtiska pabalsta palielināšana ir slidens ceļš, kurš var aizvest uz apzinātu pabalstu izmantotāju vairošanu, kā rezultātā izdevumi būtiski pieaugs. Salīdzinoši minimālās algas saņēmēji, kas statistiski (realitātē droši vien mazāk) ir ap 122 tūkstošiem strādājošo, no 430 eiro uz rokas saņem mazāk par 300. Viņiem tad izdevīgāk būtu nestrādāt un saņemt GMI saņemt vairāk. Turklāt jāņem vērā vēl tas, ka trūcīgajām personām (ienākumi uz ģimenes locekli ne lielāki par 128,06) GMI tiek rēķināts un piešķirts, vadoties no ienākumiem uz vienu ģimenes locekli pēc formulas GMI reiz cilvēku skaits ģimenē mīnus ienākumi (atalgojums, bērnu pabalsti, pensija u.c.). Tādējādi nestrādāt un saņemt GMI vēl par sevi un vēl citiem ģimenes locekļiem kļūs krietni izdevīgāk nekā strādāt par minimālo algu vai nedaudz lielāku.
Te vietā Levita nevienlīdzības mazināšanas vīzija jeb, kā viņš saka, vienlīdzības politika, kura «nozīmē vienlīdzīgas iespējas ar savu darbu, ar savu cenšanos panākt sev labāku situāciju un lielākus ienākumus». Ar savu darbu, nevis pabalstu saņemšanu. Jā, ir cilvēki, kuri objektīvu iemeslu dēļ nespēj strādāt, tiem valstij, pašvaldībām, sabiedrībai ir jāpalīdz, dodot to zivi, ne makšķeri, bet citiem tomēr jāierāda makšķerēšanas māksla. Jo tikai būtiski palielināt un palielināt pabalstus Latvijas ekonomiskajā, iedzīvotāju vecuma struktūrā, kopējā ekonomikas izmērā, ar esošo darbaspēka nodokļu apjomu, ilgtermiņā un nu jau arī īstermiņā nav reāli. Lai dotu šīs makšķerēšanas un nomakšķerēšanas iespējas jeb vienlīdzības vairošanu ar savu darbu gan augsti skolotiem, gan rokas un kājas vairāk kustināt gatavajiem, vairākām ministrijām un resoriem - izglītības, labklājības, ekonomikas, finanšu, veselības, pašvaldību, uzņēmēju un citiem - jāstrādā kopā, bet pašlaik neizskatās, ka šī draudzīgā koalīcija tam ir gatava.
