Viedoklis

Lai kādus pekstiņus sacerētu valdības piebarotie ekonomikas «eksperti», bet no 2014. līdz 2018. gadam Latvijas galvenais izaugsmes motors bija nemitīga minimālās algas paaugstināšana. 2013. gada decembrī minimālā alga bija 285 eiro mēnesī, bet līdz 2018. gada 1. janvārim tā tika paaugstināta par vairāk nekā 50% un sasniedza 430 eiro mēnesī. Pa šo laiku IKP faktiskas cenās (oficiālā inflācija plus IKP reālā izaugsme) pieauga tikai par 30%. Līdz ar to matemātiski no 2014. līdz 2018. gadam minimālā alga tika paaugstināta, ievērojami apsteidzot darba ražīgumu.

Nesaprotu, kāpēc Jaunās konservatīvās partijas deputāts Krišjānis Feldmans tautai pastāstījis tikai par koalīcijas vienošanos par minimālās algas celšanu līdz 500 eiro, bet ne to, ka līdz šādai pašai summai cels arī ar nodokļiem neapliekamo minimumu, kā to JKP bija solījusi. Nevar taču būt, ka godīgākā no visām partijām, kādas jelkad dibinātas, vienkārši paņirgāsies par uzņēmējiem un mazo algu saņēmējiem un cels tikai minimālo algu! Viņi tā nedarītu! Runčuk, nemūžam!

Astotā jūlija rītā, tūlīt pēc Valsts prezidenta Egila Levita uzrunas pie Brīvības pieminekļa, viens no ne tik senajiem Lietuvas prezidenta amata kandidātiem Arvīds Jozaitis atsūtīja man ziņu: «Beidzot Latvijai ir labs prezidents – apsveicu!»

Ar Baltijas-Kazahstānas ekonomiskās attīstības asociācijas atbalstu latviešu valodā ir nākusi klajā Nursultana Nazarbajeva grāmata Neatkarības laikmets.

Nesen publicēti reitinga rezultāti, kas nosaka labākos skolu kolektīvus pēc to skolēnu sasniegumiem mācību priekšmetu Valsts un atklātajās olimpiādēs, skolēnu valsts zinātniski pētniecisko darbu konferencē un valsts mēroga konkursos. Papildus tam pastāv arī skolu topi, kuros par pamatu tiek ņemti centralizēto eksāmenu rezultāti (audzēkņu iegūtais vidējais vērtējums). Komentējot dažādus reitingus un to ietekmi uz skolēniem, privātās vidusskolas “Patnis” direktore Agnese Pūtele norāda, ka reitingi var maldināt sabiedrību un skolas kvalitāte ir rādītājs, kas jāskata kompleksi.

Esam tikuši pie jauna Valsts prezidenta un kultūras ministra, bet visneticamākā ziņa ir tā, ka Jāņos Latviju gaida piecas brīvdienas. Jāsāk laikus uzpirkt miestiņa un siera krājumus, jo tik daudz brīvu dienu latvietis vienkāršais no valdības nav saņēmis sen. Tagad vien jālūdz senču dieviņi, lai nepiepildās ļaunprāšu jociņi, ka valdība cīņā par izmešu emisijas samazināšanu varētu aizliegt dedzināt Jāņu ugunskurus. Kā daudzviet Eiropā, kur vidusmēra pilsoņi dzīvu ugunskuru vispār nav redzējuši.

Man ir savādi, pat pretīgi regulāri un jau ilgu laiku lasīt vēstis, ka tieši tajās jomās, kas nosaka tautas kvalitāti, dzīvotspēju un perspektīvu (demogrāfija, izglītība, veselības aizsardzība...), stāvoklis «lieku reizi apliecina kritisko stāvokli nozarē un situācijas pasliktināšanos» (sk. kaut vai NRA 3.07.).

Nupat vienā pasēdēšanā man sanāca neliela diskusija. Saruna sākās pavisam nevainīgi: par to, kā jūtas bērns, kad vecāki viņa klātbūtnē, pērkot vilciena biļeti, būtiski (par vairākiem gadiem) samazina bērna vecumu, lai varētu ietaupīt. Kāda jauna sieviete atcerējās, ka bērnībā viņai ļoti gājis pie sirds, kad vecāmamma tā darījusi. Taču tad sarunā iesaistījās kāda cita sieviete, kura šādu rīcību uzskatīja par pašsaprotamu un neslēpa, ka arī pati tā dara, savu rīcību pamatojot ar to, ka Latvijas dzelzceļa vadībā visi esot korumpanti un blēži, tāpēc viņus apmānīt ir svēta lieta. Uz manu biklo jautājumu, bet tad jau arī nodokļus var nemaksāt, atrunājoties ar to, ka valsts pārvaldes augšgalā sēž negodprātīgi cilvēki, sekoja nekavējošs – protams. Kāpēc gan maksāt tos milzīgos nodokļus, kuri tāpat aizejot, nezin kur?

Apolitiska skice

Dienā, kad KNAB par kukuļņemšanu aizturēja politiķi un Latvijas Universitātes (LU) rektora vietnieci Baibu Broku, Valsts prezidents Egils Levits inaugurācijas runā aicināja izmēzt māju no mēsliem, «kas mūs šodien šķir no augsti attīstītas, tiesiskas demokrātijas, piemēram, krāpšanās iepirkumos, partiju atkarība no ziedotājiem, korupcija...».

Rīgas domes «troņu spēles» nav gluži tādas, kā izskatās. Izskatās, ka politiķi vienā mierā iecels par mēru Oļegu Burovu un rullēs. Tāpat arī piemeklēs vicemēru vai divus vicemērus, un laime būs pilnīga. Bet neba nu tik skaisti ir. Patiesībā cīņas par krēsliem ir zvērīgas, un neviens nezina, kā tās beigsies. Tur ir no partijas Saskaņa atšķēlies četrinieks, kas brīžiem ir trijnieks. Vēl ir divnieks no Jaunās konservatīvās partijas renegātiem. Šie no savām partijām izmestie tagad ir tie, kam pieder «zelta mandāts» – viņi bauda milzīgo varas eiforiju izlemt, kādai būs varai būt Rīgā – vai būs tas vai cits mērs, vai arī būs pašreizējās Rīgas domes krišana un jaunas, ārkārtas domes vēlēšanas. Jau nogāzts ir Dainis Turlais. Kas darās šo cilvēku prātos, to nav iespējams uzminēt un prognozēt.

Tornado ieradās nu galīgi nelaikā. Tam vajadzēja savīkšīties uz grautiņiem kādu mēnesi pirms Saeimas vēlēšanām vai vismaz pirms pašvaldību vēlēšanām. Varat iedomāties, cik aktīvas un dāsnas būtu partijas, ja virpuļviesulis kādam zemniekam no zemes virsas noslaucītu dzīvojamo māju, kūti, darbnīcu, šķūni utt. Politpulciņu locīklas stāvētu rindā pie nabaga zemnieka īpašuma gruvešiem, lai varētu noziedot savu artavu atjaunotnei. Tagad neredz nevienu. Protams, Saeimas vēlēšanas tikai pēc trim gadiem, pašvaldību arī ne tik drīz. Tad jau nav vērts tērēties.

Nesen bija iespēja pabūt Eiropas zaļās galvaspilsētas balvas pasniegšanas ceremonijā Norvēģijas galvaspilsētā Oslo. Pasākuma laikā dažādu pasaules valstu žurnālisti tika iepazīstināti ar Norvēģijas sasniegumiem atjaunojamās enerģijas īpatsvara palielināšanā, dabai kaitīgo izmešu samazināšanā un Parīzes vienošanās (par klimata izmaiņu novēršanu) saistību izpildē.

Šodien Saeimas ārkārtas sēdē Egils Levits dos svinīgo solījumu, lai oficiāli stātos amatā.

Godātais ministra kungs!

Gribas cerēt, ka jaunais Eiropas Parlaments, amatus sadalījis, un tā akceptētā Eiropas Komisija spēs drīzumā pieķerties politiski netīkamiem "sīkumiem". Piemēram, vai mūsdienās jau pārāk strauji mainīgajā pasaulē ES var saglabāties kā viens no – un citu respektēts – globālās ekonomikas līderiem.

Daudzu partiju Saeimas priekšvēlēšanu kampaņā uzpumpētais mākslīgais skaistums ir paplucis, eksaltēto strīdu un dāsno solījumu viesto cerību inerce beigusies. Par vīru sāk spriest mazāk pēc cepures, vairāk pēc darbiem, – apmēram šādi varētu tulkot jaunākos SKDS partiju reitingus. Šīs tendences aizsākumus varēja manīt jau pēc Neatkarīgās pasūtījuma veiktajos SKDS politiķu un amatpersonu reitingos februārī, neilgi pēc valdības izveides, un tagad tās tikai pastiprinājušās.

Izlasījis Dienā (1.07.2019.) interviju ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Juri Pūci, secināju, ka piekrītu, piemēram, Andreja Lucāna (sk. NRA portālu) viedoklim, kurš uzskata, ka VARAM ministrs Juris Pūce ir kārtējā Latvijas katastrofa.

Vairākiem maniem paziņām tagad ir jauna aizraušanās – ir sākusies čeku loterijas ēra. Ļaudis ir tā izrāvušies, ka cenšas šajā nodarbē iesaistīt ikvienu, piedāvājot katru apmācīt, kā ievadīt čeku un kases aparātu šasiju numuru attiecīgajā vietnē.

«Ja tevis nav LAMPĀ, tad tevis nav nekur,» saka vieni. «Dzīve bez LAMPAS ir lēna miršana,» piebilst otri. «Nesaprotu, kā līdz šim esmu izdzīvojis bez LAMPAS,» pieliek punktu trešie.