Jaunas cerības un vecas peļķes

 
©F64 Photo Agency

Esam tikuši pie jauna Valsts prezidenta un kultūras ministra, bet visneticamākā ziņa ir tā, ka Jāņos Latviju gaida piecas brīvdienas. Jāsāk laikus uzpirkt miestiņa un siera krājumus, jo tik daudz brīvu dienu latvietis vienkāršais no valdības nav saņēmis sen. Tagad vien jālūdz senču dieviņi, lai nepiepildās ļaunprāšu jociņi, ka valdība cīņā par izmešu emisijas samazināšanu varētu aizliegt dedzināt Jāņu ugunskurus. Kā daudzviet Eiropā, kur vidusmēra pilsoņi dzīvu ugunskuru vispār nav redzējuši.

Nedēļas noskaņojums atgādina vēlēšanu laiku eiforiju brīdī, kad tapa zināmi to rezultāti. Atliek cerēt, ka priecīgais nu tik būs satraukums par nenovēršamo pavērsienu gaišās nākotnes virzienā neizplēnēs jūlija peļķēs tikpat ātri kā toreiz, kad tika sastiķēta Saeima. Būsim reālisti - pamata līksmībai nav. Problēmas ir vecās, un nav jābūt īpašai drosmei pateikt publiski to, kas pat vislabticīgākajiem Latvijas pilsoņiem zināms jau gadus piecpadsmit. Dzīve turpinās, un šodiena tāpat kā rītdiena ir atkarīga no vakardienas - ko sēsi, to pļausi. Šo vajadzētu atcerēties katram un gaišo ceļu uz nākotni jauna Valsts prezidenta vadībā sākt, pasakot paldies vecajam. Lai nav tā, ka spļaujam akā, no kuras paši vēlāk dzersim.

Pirms pāris nedēļām rakstīju par katastrofālo situāciju ar kultūras atspoguļojuma samazinājumu Latvijas medijos pēdējo desmit gadu laikā. Nekompetenti ļautiņi, protams, iznesās komentāros, demonstrējot nepārejošas mentālas diarejas paraugu. Tomēr nepagāja ne dažas dienas, kad nāca ziņa - žurnāla Rīgas Laiks izdevējs lūdz tiesisko aizstāvību, tāpēc iesāktā tēma jāturpina. Patīk kādam vai nepatīk, Rīgas Laiks ir izdevums, kurš veidojis pēcneatkarības laika paaudžu uzskatus par kultūru, uzturot intelektuālo domu Latvijā. Varbūt kādam pārāk snobisks, bet ar savu seju un kritērijiem par to, kas ir labs raksts. Ja uz citu fona allaž dāsni dotētam žurnālam, kurš nekad nav izcēlies ar ienākumiem, ko varētu gūt izklaidējošākos žurnālistikas žanros, ir tik nopietnas problēmas, ka tas iekrājis nodokļu parādu, tiešām nebūšu pārspīlējis, rakstot par dramatisko situāciju ar kultūras presi Latvijā. Nojauta teic - šis nebūs pēdējais tāda veida notikums kultūras medijos līdz šī gada beigām.

Turklāt kultūras mediji nav izņēmums. Brīdī, kad tapa šīs rindas, pienāca ziņa - Latvijas Radio ziņu dienests izteicis neuzticību radio valdei, pieprasot atkāpties. Sabiedriskie mediji, tajos noteiktie atalgojumi, darba slodzes un attieksme pret darbiniekiem gadiem ilgi ir neparocīgs uz visām pusēm viļāts kartupelis, kamēr šo mediju valdes locekļu atlases kritēriji nereti atgādina kādas slavenas Pītera Ferela 1994. gada amerikāņu komēdijas nosaukumu. Tajā galvenās lomas atveidoja Džims Kerijs un Džefs Denielss.

Interesanti, ka notiekošais sakrīt ar brīdi, kad portāls delfi sācis ieviest maksas pakalpojumu delfi plus, piedāvājot abonentiem maksas saturu. Tas nepārprotami atbilst jaunākajam modes trendam mediju pasaulē, par ko eksperti runā sen - bezmaksas mediju laiks internetā drīz būs aizmirsta pagātne. Dižgudreļi var vāvuļot, cik grib, par to, ka tādus krāmus viņi par maksu nelasīšot. Problēma ir nepārprotama. Agrāk vai vēlāk pienāks brīdis, kad bez maksas nebūs ko lasīt nedz internetā, nedz uz papīra. Varbūt vien joprojām funkcionēs kāds namu pārvaldes medijs, kas aizgūtnēm vēstīs par to, kā pilsētas mērs smēlies pieredzi, braucot apmaksātā ekskursijā, lai iepazītu kādu kaimiņvalsts kūrortpilsētas notekūdeņu saimniecību.

Latvijas mediju telpa savā attīstībā ir izgājusi cauri mežonīgā kapitālisma periodam - nežēlīgam laikam, kura sekas raksturo žurnālistikas līmeņa kritums, žurnālistu brālības totāla sašķeltība, kas jau sen pārspēj visus iespējamos Monteki un Kapuleti dzimtu naidus. Tas radījis neskaitāmas problēmas visos līmeņos. Sen nav pat smieklīgi tas, ka žurnālisti vēsta par, piemēram, ārstu vai skolotāju sliktajām algām, nesaņemot pat pusi no tā, ko darba devējs maksā dakteriem. Bet tā ir tikai leduskalna redzamā daļa. Valsts un tās mediju politika izliekas samilzušos augoņus neredzam. To, protams, var darīt arī turpmāk, konsekventi izturot stilu un darbinot īpašas mediju politikas nodaļas un uzraugošas institūcijas, jo sociālos vecuma pabalstus frīlanceru paaudzei žurnālistikā, kas pamazām, bet nenovēršami tuvojas pensijas vecumam, taču maksās no sociālā budžeta, nevis no mediju politikai atvēlētajiem līdzekļiem.