Valsts attieksmē es gribu redzēt paraugu savai dzīvei

Man ir savādi, pat pretīgi regulāri un jau ilgu laiku lasīt vēstis, ka tieši tajās jomās, kas nosaka tautas kvalitāti, dzīvotspēju un perspektīvu (demogrāfija, izglītība, veselības aizsardzība...), stāvoklis «lieku reizi apliecina kritisko stāvokli nozarē un situācijas pasliktināšanos» (sk. kaut vai NRA 3.07.).

Man tas liecina, ka Latvijas politikas paradigma ir jāmaina. Ja jūs, Mūrnieces kundze, ja jūs, Kariņa kungs, to nespējat, tad vācietes prom no saviem krēsliem. Vai arī, neraugoties uz tiem švaļiem, kas nule tikuši Saeimā un valdībā, organizējiet patiesi valstisku, futūristiski pozitīvi orientētu politisku, Latvijai pievērstu spēku.

Jo - ja publiskajā telpā bezmaz vai dominē vaimanas par tautas un valsts kvalitāti, tad tas ir tik vien kā pašas politikas kvalitātes apliecinājums.

Par to liecina arī tāds šķietams «sīkums» kā ziņa, ka pēdējā pusgadā 37% skolēnu cietuši no klasesbiedru, arī skolotāju un pat vecāku vardarbības. Mana māte strādāja Suntažu internātskolā. Šad tad es nācu (no Suntažu vidusskolas) viņu (nelegāli) aizvietot. Un daždien, kad attiecībās ar klasi izlikos kruts un patiku sev, dabūju no bērniem dzirdēt: «Skolotāja Skaidrīte ir ļoti stingra un ļoti taisnīga, bet viņa nekad nav atļāvusies tādas cūcības, kā tu pret mums tagad...» Nācās padomāt, atvainoties un teikt, ka klausīšu skolotājai Skaidrītei. Jo mamma bija pratusi panākt, ka vardarbība viņas audzināmo vidē, lai arī tā bija internātskola, nebija aktuāla. Ar to es gribu sacīt - jo vairāk skolotājs pārstāj būt saviem audzināmajiem cilvēcības paraugs, jo vairāk aug šis necilvēcības, varmācības procents bērnu savstarpējās attiecībās.

Kaut ko līdzīgu šai atziņai esmu guvis un arvien gūstu arī no ārstu vides. Lai arī pats mediķus esmu sācis apmeklēt vien pēdējā laikā, mana privātā pieredze saskarē ar dakteru vidi ir ļoti gaiša. Mans sievastēvs un sievasmāte bija kas daudz vairāk nekā labi ārsti. Laikam esmu jau rakstījis, ka viņš, vecticībnieks, pārliecināts krievu monarhists, tika izsūtīts no Latvijas 1941. gadā, viņa - it kā par atentātu pret Vili Lāci - 1949. Tur, Taišetlagā, viņi sapazinās, samīlējās un sagādāja man brīnišķīgu sievu. Lielā mērā varu teikt, ka viņi abi bija man dzīves skolotāji un cilvēka personības etalons. Bet - te nav runa par viņiem. Es arī jaunāko paaudžu skolotājos un ārstos saskatu īpašības, no kurām man vajadzētu šo to vēl mācīties.

Te ir runa par to, ka patlaban es izglītības un veselības aizsardzības (lasi - arī zinātnes) oficiāli uzturēto sistēmu līmenī nesaskatu centienus uzturēt to līmeni, kas man bija un arvien ir dzīves paraugs. Jo vairāk - es redzu, ka vara tiecas šos manus priekšstatus par sistēmas, pārvaldes kvalitāti degradēt (savulaik man PSRS Aeroflotes ietvaros izdevās kļūt trešajam labākajam jaunajam sistēmanalītiķim). Un es uzskatu, ka patlaban tā saucamā skolu reforma no varas puses pamatā ir politiski pievērsta valsts apdzīvotības telpas «tuksneša» paplašināšanai. Nevis rūpēm par to, lai katra valsts teritorija tiktu apdzīvota un gūtu savas attīstības, dzīves perspektīvu. Un vēl es turklāt uzskatu, ka tā saucamā administratīvi teritoriālā reforma pēc būtības nav nekas vairāk kā tautas pašnoteikšanās iespēju devalvācija, pašvaldību, municipālo institūciju faktiska padarīšana par centrālās varas atzariem. Manā uztverē Latvijā rit acīmredzama varas atsvešināšana no tautas, no pilsoņiem.

Es nezinu, vai šāda attieksme pret savu tautu un valsti ir mūsu pašu vietējās varas stulbuma inspirēta vai kādu ārēju «scenāriju» noteikta. Bet - esmu pārliecināts, ka valsts politiskā paradigma (ne Satversme) ir nopietni jāpārskata. Vai es pats to varētu? Šādas tādas idejas man ir. Varam runāt, bet manā uztverē darīšana te jāveic nākotnes paaudzēm. Ne mana vecuma ļaudīm, bet tādiem, kuri ir vismaz par divdesmit pieciem gadiem jaunāki nekā es. Viņiem ir jārada un jāuztur Latvijas kā nākotnes valsts konstrukcija. Jo nav tik svarīgi, kā savas mūža dienas beigšu es, bet ir daudz svarīgāk, kāda būs mūsu bērnu un bērnubērnu nākotne, ko viņiem nozīmēs tas, ka viņi ir latvieši, un tas, ka viņiem ir valsts - Latvija. Saņemieties, meitenes un puikas, ir pienācis laiks mainīt deviņdesmito gadu sākuma atmodas paaudzes noteikšanu!