Slābanums un nekonsekvence
Rīgas domes «troņu spēles» nav gluži tādas, kā izskatās. Izskatās, ka politiķi vienā mierā iecels par mēru Oļegu Burovu un rullēs. Tāpat arī piemeklēs vicemēru vai divus vicemērus, un laime būs pilnīga. Bet neba nu tik skaisti ir. Patiesībā cīņas par krēsliem ir zvērīgas, un neviens nezina, kā tās beigsies. Tur ir no partijas Saskaņa atšķēlies četrinieks, kas brīžiem ir trijnieks. Vēl ir divnieks no Jaunās konservatīvās partijas renegātiem. Šie no savām partijām izmestie tagad ir tie, kam pieder «zelta mandāts» – viņi bauda milzīgo varas eiforiju izlemt, kādai būs varai būt Rīgā – vai būs tas vai cits mērs, vai arī būs pašreizējās Rīgas domes krišana un jaunas, ārkārtas domes vēlēšanas. Jau nogāzts ir Dainis Turlais. Kas darās šo cilvēku prātos, to nav iespējams uzminēt un prognozēt.
Lietas var ievirzīties kā televīzijas programmā History ar tēmu Laika apstākļi, kas izmainīja vēsturi. Rīgas domes nākamību var ietekmēt atvaļinājumi un atslābums - kādi deputāti var būt kaut kur laukos vai ārzemēs un uz likteņbalsojumiem jūlijā un augustā nemaz neierasties. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Jurim Pūcem tad nekas cits neatliks kā sākt Rīgas domes atlaišanas procedūru, kurai tad jau būs patiešām likumam atbilstīgs, nevis sadomāts pamatojums. Visi bļauj, ka vajag atlaist domi, taču neviens šādam pavērsienam nav gatavs. Jo nav finansiālu, intelektuālu un kadru resursu.
Vai no Alekseja Rosļikova, Petrova un Co. var iznākt jauna, skaista partija, kas pārņemtu Saskaņas elektorātu un stāstītu, ka ir patiesā krievu etniskās grupas un sociāldemokrātiskas idejas nesēja? Nu nemaz nē. Nebūs tur nekā tāda. Atkritējus neciena.
Saskaņas lielā nediena ir nevis Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vai Valsts kontroles atklājumi un paziņojumi, bet «fronte tēva pagalmā». Rīgas domes betoncieto koalīciju ir piemeklējusi nelāga liga - ir beidzies stāsts par tās nesatricināmo draudzību - redzams, ka, kopš bijušais mērs Nils Ušakovs vairs nekontrolē situāciju, visādi sīkāki gariņi partiju grauj un plosa. Vēsture rāda, ka tādos piemēros kā ar Demokrātisko partiju Saimnieks, Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju un citām partijām brīži, kad partijā sākas iekšēja šķelšanās, beidzas ar sabrukumu un pazušanu no skatuves. Vai tas tāpat būs arī ar Saskaņu? Laikam ne tik gluži, lai gan trieciens partijai tas ir. Ar netīrās veļas nešanu publikai partija zaudē, un tas jau izpaužas reitingos.
Taču, no otras puses, nupat Saskaņai ir tā paveicies, tā paveicies! Ušakovam piemērots aizdomās turētā statuss! Bet par ko? Par to, ka viņa kabinetā kratīšanas laikā atrasts stratēģiskas nozīmes priekšmets - kaut kāds albums ar videokameru. Svārstīgais vēlētājs, kas jau bija nodomājis, ka Ušakovs varbūt ir kaut ko ņēmis no Rīgas satiksmes iepirkumiem, tagad ir atpakaļ pie Saskaņas. Tā ir medusmaize Ušakovam. Reiz jau bija gadījums, kad Saskaņu izglāba Valsts valodas centrs, sodot Ušakovu par rakstīšanu internetā krievu valodā. Tas saaģitēja un mobilizēja prosaskaņisko vēlētāju, kurš izjuta aizliegumu un sodu mēram kā netaisnību. Tāpat arī tagad - lai arī šķelšanās partijā ir vājuma pazīme, KNAB vēršanās pret neseno partijas līderi par «stratēģiska bumbvedēja» glabāšanu kabinetā izskatās kā politiski angažēta «piekasīšanās», un arī visas iepriekšējās aizdomas par korupciju ir sadomātas. Ja nav nekā cita ko piešūt, tad ir albums ar videokameru - muļķības un nekas vairāk.
Arī tā saucamo latvisko partiju laukumā nav miera zem olīvkokiem. Visu laiku ir nemitīga plēšanās. Jaunā konservatīvā partija (JKP), kas deklarēja sevi par revolucionāru tautas naudas taupītāju un solīja apvienot visādas iestādes - policiju, muitu, KNAB un SAB -, tagad ir par to, lai no tiesas tiktu atdalīta speciāla, ekonomiskiem noziegumiem veltīta atsevišķa tiesa. Turklāt uz jautājumu, vai tas kaut ko labu dos un kas mainīsies, tieslietu ministrs Jānis Bordāns neko sakarīgu nespēj paskaidrot. Acīmredzams, ka tāds pārkārtojums ir partejisks, kādām JKP vajadzībām vajadzīgs. Un tas nemaz nav skaisti.
Tāpat arī premjera Krišjāņa Kariņa (Jaunā Vienotība) nekonsekvence par Latvenergo padomi. Tikmēr, kamēr Latvenergo padomi bija atlaidis ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro (KPV LV), Kariņš nebalsī kliedza, ka nekāda «pagaidu padome» Latvenergo nav pieļaujama - ka jābeidz savu cilvēku bīdīšana amatos, jo Nemiro bija sabīdījis uzņēmuma padomē savus draugus. Taču, ja būs cita pagaidu padome, kurā būs Kariņa draugi, tad viss būs lieliski un premjeram par to nebūs iebildumu. No Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) priekšsēdētāja amata izstumtais Pēters Putniņš tiek izstumts tīri politiski un brutāli. Tas arī ir acīmredzami.
Partiju vājuma brīžus - mirkļus, kad tās iekšēji kašķējas -, tāpat arī nekonsekvenci un darbu neatbilstību vārdiem vēlētājs uzreiz tā momentā nenovērtē, bet arī neaizmirst. Politiķi savu vēlētāju uzskata par zelta zivtiņu, kas ir dumja un aizmirst visu dažās minūtēs. Taču šāds pieņēmums ir maldīgs. Cilvēki neciena nekonsekvenci. Un liekulību neciena. Vēlētājam apziņā, zemapziņā un asinīs uzkrājas mieles. Kaut kādā saharīnsaldā brīdī tas atspēlēsies.