Vācija – mūsu labklājības ceļazvaigzne

 

Gribas cerēt, ka jaunais Eiropas Parlaments, amatus sadalījis, un tā akceptētā Eiropas Komisija spēs drīzumā pieķerties politiski netīkamiem "sīkumiem". Piemēram, vai mūsdienās jau pārāk strauji mainīgajā pasaulē ES var saglabāties kā viens no – un citu respektēts – globālās ekonomikas līderiem.

Eiropas liberāļu tribūns Gijs Verhovstads, pareģojot, ka drīzā nākotnē nākotnes dominēs impērijas - Ķīna, Indija, ASV, Krievija, - atvēl ES vēl piecus gadus, kuru laikā tā var pagūt mainīties, lai nosargātu ietekmi un Eiropas vērtības. "Pulkstenis tikšķ", viņš atgādina. Jācer, ka Briselē, Strasbūrā un dalībvalstīs šie gadi netiks aizvadīti, izmisīgi cenšoties pierādīt, ka flāmu eirodeputāta "mene mene tekel" ir sakarsētā prāta un izteiksmes ekstravagances auglis.

Viens no jau piedāvātajiem risinājumiem ir Francijas un Vācijas tagadējo līderu publiski aizstāvētā ideja veidot "Eiropas čempionus" - pārnacionālus super-uzņēmumus, un jā, ļoti ticams, pat ES mēroga monopolistus savā nozarē.

Mums, ES, ir vajadzīgi savi industriālie giganti, kas veiksmīgi cīnītos globālajā konkurencē ar ASV vai Ķīnas korporācijām.

Izšķirties par šādu "monstru" vai, Koreju atceroties, "čebolu" izveidi - daudziem Eiropas politiķiem vai ekonomikas teorētiķiem tas nozīmētu pašiem sagraut viņu ideoloģiskos principus. Vienalga, vai tā būtu ticība "laisez faire" vai nacionālās politikas diriģētai ekonomikai vienas valsts ietvaros. Pretestība vāc-franču piedāvājumam ir ļoti liela. Citas valstis, pieļauju, greizsirdīgi saskata iniciatīvā vienīgi apdraudējumu savām industrijām.

Latvijas Bankas ekonomists Andris Strazds man laipni un lakoniski izklāstīja svarīgākos iebildumus pret "Eiropas čempionu" veidošanu. "Šādu mega-uzņēmumu veidošana no jau esošiem pietiekami veiksmīgiem uzņēmumiem (piemēram, "Alstom" un "Siemens" gadījumā) nozīmētu, ka mēs kā patērētāji nākotnē maksātu dārgāk, jo konkurence samazinātos. Protams, var būt atsevišķi izņēmumi, piemēram, savulaik "Airbus" tika izveidots kā šāds “Eiropas čempions” ar mērķi sekmīgi konkurēt ar lidaparātu ražotājiem no ASV. Tomēr valstu valdību un Eiropas Savienības galvenais pamatuzdevums ir rūpēties, lai to uzņēmējiem būtu vienlīdzīgi spēles noteikumi, salīdzinājumā ar konkurentiem no trešajām valstīm." Piemēram, ja Ķīnas uzņēmēji var darboties Eiropas Savienības tirgū, tad uzņēmējiem no ES būtu jānodrošina līdzvērtīgas iespējas darboties Ķīnas tirgū, uzskata eksperts.

Taču realitāte šķiet pārāk barga, lai mēs to varētu ignorēt. ASV ir nostājusies uz agresīva protekcionisma ceļa, un šis noskaņojums tur tikai pieaugs, tuvojoties 2020.gada prezidenta vēlēšanu kampaņai. Taču tas jau ir gluži vai obligāts Vašingtonas atbildes solis uz Ķīnas precīzo, veiksmīgo un ilggadējo globālās ekspansijas politiku. Ne ES, ne pat vairs "brīvā/Rietumu pasaule" nenosaka globālās ekonomikas likumus. Vašingtonas konsenss jau ir pagalam jau vismaz desmitgadi. Pasaules tirdzniecības organizācija vairs neko nespēj regulēt. ES ekonomikai ir jāspēj efektīvi konkurēt ringā, kur viss ir atļauts.

Tāpēc Baltijas un citu ES austrumpuses dalībvalstu valdībām vajadzētu sevī atrast pietiekami daudz politiskās gribas un racionālisma, lai konsekventi atbalstītu Vācijas piedāvājumu jaunai ES stratēģijai industrijas attīstībā. Mēs Latvijā īsti nevaram paļauties paši uz savu ekonomisko politiku un tās īstenotājiem, bet, esmu pārliecināts, droši varam uzticēties autoritatīvai pozīcijai ar zīmogu "Made in Germany". (Un pie viena piemirst mūsu veco aizvainojumu pret lecīgo Franciju, ko izraisīja Žaks Širaks…)

Galu galā, šī pozīcija ir balstīta bagātā globālās konkurences pieredzē, ko vācieši ir uzkrājuši vismaz pusotra gadsimta garumā, jau kopš "dzelzs kanclera" Bismarka laikiem. Tām valstīm, kuru bizness jau ir dziļi kooperējies ar Vācijas ekonomiku, tāda nostāja pat ir pilnīgi pašsaprotama.

Kā man skaidroja Latvijas Universitātes profesore Baiba Šavriņa, globālās ekonomikas pētniece: "Vai Baltijas un Austrumeiropas valstīm ir jāsatraucas par to, kādas apgrūtinošas sekas to autorūpniecībai radītu uz eksportu virzīta nozares "čempiona" radīšana ar saknēm Vācijas un Francijas uzņēmumos? Nē!" Mūsu un citu valstu uzņēmējiem tas nozīmēs plašāku iesaisti piegāžu ķēdēs, papildus pasūtījumus komplektējošām detaļām vai aprīkojumam, tāpat arī papildus pieprasījumu Vācijas tirgū pēc viņu piedāvātām precēm vai pakalpojumiem.

Atšķirībā no Andra Strazda, profesorei "čempionu" ideja šķiet reālistisks un neatliekams risinājums. Jo īpaši tāpēc, ka britu aiziešana radīs traģisku robu ES saimnieciskajā potenciālā. Viņa piekrīt arī apgalvojumam, ka citas nācijas var droši paļauties uz Vācijas pieredzi un stratēģijas piedāvājumu. Bundestāga politiskajās diskusijās - kurām viņai ar studentiem izdevies sekot arī klātienē - vienmēr skaidri sadzirdams vadmotīvs ir atbildība par visas Eiropas ekonomikas un labklājības izaugsmi.

Savukārt Francijai jau ir ilga un daudzveidīga valsts mēroga pieredze “čempionu izveidē” - tai skaitā pat sociālistu valdībām veicot rūpnīcu nacionalizāciju pagājušā gadsimta 80.gados. Tāpēc Parīzē ir labi zināmas gan šāda procesa priekšrocības, gan visas tā ēnas puses un neveiksmes, uzsver Baiba Šavriņa.

Taču Baltijas valstīs, manuprāt, šāds pavisam pareizs solis nozīmētu pārāk lielu uzdrīkstēšanos. Kaut arī Latvijas valdība ir iestājusies par ES antimonopolu politikas mīkstināšanu, pielāgojot to globālām reālijām. Ļoti ticams, solis paliks nesperts. Sabiedrības un politiķu priekšstatos Vācija - un tās patiesā ekonomiskā ietekme - diemžēl ir mentāli distancēta, "tieši nesajūtama" abstrakcija.

Ģermanofilu un ģermanofonu - politiķu, ekspertu, žurnālistu - mums ir traģiski maz. Tāpēc ārpolitikā valda totāla transatlantisma demonstrēšana, "veco eiropiešu" pragmatisma nievāšana un centīga ieklausīšanās "Samnera Velsa ielas svētbirzs lapu čaboņā"…

Turklāt Baltijā ir spēcīga Ziemeļvalstu ietekme. Zviedriem un somiem attiecībā uz savas industrijas nākotni var atklāties gan nacionālas ambīcijas, gan sentimenti, to starpā arī ir greizsirdība par Vācijas un Francijas dominanci. Vēloties vēl dziļāk saaugt ar Ziemeļvalstīm, pieļauju, mēs varam izvēlēties atbalstīt tādu ES ekonomisko stratēģiju, kas sakņojas vakardienas augstprātībā un ved strupceļā.

***

Pieļauju, ka greizsirdība un vēlme bremzēt Vācijas, ES ekonomikas vilcējspēka, ietekmes neizbēgamo palielināšanos kopējās politikas veidošanā, radīja gada sākumā uzjundītās bažas par šīs valsts IKP lēnāku pieaugumu pagājušajā gadā un jau vairākkārtēju šā gada saimnieciskās izaugsmes prognožu revīziju.

Vācu ekonomikai, kas 2016. un 2017.gadā pieauga par 2,2 procentiem, pagājušajā gadā tika aprēķināts "tikai" 1,4 procentu rezultāts. Šogad autoritatīvi eksperti - Starptautiskais Valūtas fonds, Vācijas ekonomiskās izpētes institūts "ifo", "Bundesbank" - un pati Vācijas valdība paredz vien 0,5-0,8 procentus lielu IKP pieaugumu. Savukārt 2020.gadam - jau 1,5 procentus.

Gluži kā sportā - ja esi līderis, tev nekas netiek piedots. Itālijas vai Grieķijas daudz nopietnākās un jau hroniskās problēmas daudzu Eiropas politiķu un ekonomistu prātos aizēnoja Vācijas "recesijas" fantoms.

Arī LB ekonomists Andris Strazds man sniegtajā atbildē ļoti piesardzīgi, pat skeptiski vērtē Vācijas ekonomikas iespējas uzrādīt pārliecinošu izaugsmi. Viņš norāda, ka tai būtiskā rūpniecības nozare pēc izaugsmes martā jau aprīlī atkal uzrādīja kritumu salīdzinājumā ar martu par 1,9 procentiem. Daudz ko nosaka norises tieši Vācijas auto rūpniecībā, ko pēdējā laikā vajā, piemēram, grūtības pielāgoties jauniem vides standartiem. ASV luksusa auto tirgū Vācijas autoražotājus pēdējo gadu laikā arvien vairāk malā nobīda elektrisko auto ražotājs "Tesla", bet hibrīdauto tirgū pasaulē labas pozīcijas ir Japānas autoražotājiem.

Strazds atsaucas uz jūnijā publicētu Starptautiskā Valūtas fonda pētījumu: Vācijas auto eksportā apmēram divas trešdaļas vērtības ir pašā Vācijā radītas, bet atlikusī trešdaļa tiek importēta no citām valstīm - galvenokārt Eiropā. Piemēram, būtiska atkarība no Vācijas autorūpniecības ir rūpniecībai tādās valstīs kā Čehija un Slovākija - arī tās ietekmētu, piemēram, ASV iespējami ievedmuitas tarifi ES ražotām automašīnām, pieļauj LB ekonomists.

Savukārt LU profesore Baiba Šavriņa uzskata: "Šādi vērtējumi ir nedaudz sašaurināti skatījumi uz lietām. Ekonomika attīstās cikliski, un diemžēl aptuveni desmit gados mums ir krīzes. Globālajā ekonomikā visi ir savstarpēji saistīti, un tie ir procesi, ko viena valsts vairs nevar regulēt." Šobrīd sabremzējas arī Ķīnas un gandrīz visu ekonomisko lielvaru (izņemot Indijas) IKP pieauguma tempi, atgādina pētniece.

Tātad - problēmas saknes ir vispārzināmas, un tām ir tīri ārēja izcelsme, nevis pašas Vācijas pieļautas kļūdas: "Brexit" radītās neskaidrības, ASV uzsāktie tirdzniecības kari, ES un Ķīnas domstarpības. Tomēr, par spīti tam visam, valsts “disciplinētā” biznesa vide un Angelas Merkeles kabineta racionālā politika spēj jau desmito gadu turpināt savas ekonomikas nepārtrauktu izaugsmi. Tāpēc arī bundesvaldība var droši prognozēt, ka bezdarbs Vācijā šogad samazināsies līdz 4,9 procentiem (5,2% pagājušajā gadā), bet iedzīvotāju ienākumi palielināsies par 4,8 procentiem - tātad solot patēriņa pieaugumu.

Turklāt ES "motora" labvēlīgā ietekme ir skaidri ieraugāma kaimiņvalstīs, joprojām kalpojot tām gan kā investīciju un tehnoloģiju avots, gan kā noieta tirgus, gan kā paraugs biznesa ētikā un saimnieciskā politikā.

Varbūt tas nav tik izteikti pamanāms valstīs, kas jau "dzelzs aizkara" laikos un vēl agrāk bija Vācijas saimnieciskie partneri - Austrijā (+2,7 % IKP pieaugums 2018), Dānijā (+1,1%*), Šveicē (+2,5%). Toties uzkrītoši to redz Centrāleiropas austrumu pusē - Polijas ekonomika, pateicoties spēcīgam eksportam, šā gada pirmajā ceturksnī (salīdzinot ar attiecīgo laiku 2018.gadā) auga par 4,6 procentiem; Čehijas - par 2,5 procentiem, Ungārijas - par 5,3 procentiem. Vācija spēj radīt ap savām robežām ekonomiskās izaugsmes un labklājības pieauguma "jostu", kas vienlaikus arī stabilizē pašas nacionālo ekonomiku.

* Bloomberg, pārējo valstu dati - RTTNEWS