Izlasījis Dienā (1.07.2019.) interviju ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Juri Pūci, secināju, ka piekrītu, piemēram, Andreja Lucāna (sk. NRA portālu) viedoklim, kurš uzskata, ka VARAM ministrs Juris Pūce ir kārtējā Latvijas katastrofa.
Piekrītot Andreja, kuru ļoti cienu, sacītajam, «ka taisnība ir tiem, kas uzskata, ka īsti laimīga cilvēka un laimīgas sabiedrības veidošanās avots ir pašiniciatīva, nevis bagātību pārdale - pabalsti, citu radīti gatavi labumi. Taču pašiniciatīvu nevar atraisīt un attīstīt ar cilvēka mentalitātei un psiholoģijai, objektīviem likumiem un reālajiem apstākļiem pretrunīgiem piedāvājumiem. Mazo lauku saimniecību iznīcināšana ir nacionāli atbildīgas ekonomiskās saimniekošanas un audzināšanas vides iznīcināšana. Nekāda kompetenču izglītība skolās to nevar aizstāt. Nespēja atrast nacionāli pašapzinīgus deputātus, valsts vadītājus, ministrus un ierēdņus mūsdienās ir degradētās audzināšanas sistēmas sekas», es te tomēr vēlos izteikties mazliet krasāk un nerunāt tik daudz par tautas piesaistīšanu zemei, cik par to, ka valsts amatos lien cilvēki, kuri nav vīžojuši aptvert, kas ir valsts, kā ar to jārīkojas, kas ir tauta valstī - pakārtots varai vai primārs un noteicošs valsts faktors. Jo mani kaitina brīvās Latvijas valsts varas nemākulīgā, neprofesionālā sevis uzdošana, sevis taisīšana no tautas kalpiem par tās kungiem.
Jo tieši neprofesionālisms valsts pārvaldes lietās ir tas primārais, kas man pārmetams arī vairākiem šīs valdības ministriem, tajā skaitā Pūces kungam. Varbūt dīvaini, ka tā runāt atļaujos es - žurnālists. Taču senos laikos manas iespējamās kandidāta disertācijas tēma bija tieši valsts pārvaldes funkcionālā uzbūve un kvalitāte. Man bija ļoti labi disertācijas kuratori (gan ne Rīgā, bet Maskavā). Viņi man samērā tiešā tekstā ieteica neņemt galvā politbiroja murgus, bet deva avotus, kuri pavēra iespēju saprast, kas ir profesionāla pārvalde. Tajā skaitā - saprast, ko nozīmē vārds «pašvaldība». Diemžēl es neredzu šo saprašanu Latvijas varas aprindās. Esmu gatavs par to publiski diskutēt ar katru no šīm aprindām. Tik vien kā gribēšu no varas pārstāvjiem dzirdēt ne tikai aptuvenu, vispārinātu muldēšanu, kādu, manuprāt, atļaujas arī Pūces kungs, bet konkrētas ar viņu idejām saistītas, tautai, cilvēkiem katrā konkrētā vietā pievērstas, tuvākam un tālākam laikam terminētas definīcijas un aprēķinus. Piemēram, Pūces kunga apgalvojums, ka «gadiem esam tiekušies mazināt» atšķirības starp turīgākiem (Rīga) un mazāk turīgiem (Latgale) reģioniem, man šķiet vistīrākais blefs. Var teikt, ka nekādas dzīves līmeņa izlīdzināšanas politikas ne demogrāfiskā, ne sociālā, ne ekonomiskā ziņā Latvijā šajos gados nav bijis. Jo Latvijā pie varas diemžēl atradušies pamatā karjeristi. Nevis valstsvīri. Karjeristi te bijuši politikas kursa noteicēji.
Un šī administratīvi teritoriālā reforma, tāda, kāda tā iecerēta, un kura nekādā ziņā nav saucama par paš-valdību reformu (varas pārvietošanu maksimāli tuvu cilvēkiem, padarot reālu un iespējamu viņu dzīves paš-noteikšanos katrā valsts vietā), ir tik vien kā mēģinājums piesegt vai slēpt savas valstiskās nevarības sekas. Reālas municipālas, pašvaldību varas vietā šī reforma tiecas piedāvāt vietējo varu nevis kā vietējo varu pēc būtības, bet vietējo varu kā centrālās varas struktūras elementu.
Tajā pašā Dienas numurā sirdsgudri cilvēki Līga Liepiņa un Juris Jātnieks teic, ka «liela daļa cilvēku zina, kas būtu jādara, lai lauki saglabātos un cilvēki nebrauktu prom. To nebūtu grūti izdarīt, jāsāk ar pārvaldes decentralizāciju, tad jāturpina ar intensīvās lauksaimniecības pārfinansēšanu lauku atbalsta politikā». Kāpēc šī, manuprāt, visai elementārā atziņa nav saprotama «augšām»? Kāpēc tik spītīgi un truli bez konkrēta (!), vispusīgas (ekonomiskas, sociālas, ergonomiskas, ražošanas, dzimstības, apdzīvotības...) efektivitātes pamatojuma tiek uzsvērta vien reģionu kartes pārzīmēšana? Kad VARAM, kad Pūces kungam būs šajā ziņā kaut kas nopietns un konkrēts ko sacīt, viņus varēs sākt uztvert daudzmaz nopietni un cerēt, ka viņi patiešām grib arī Latvijā izlīdzināta dzīves līmeņa ainavu.
Patlaban es Latvijas politikas praksē neredzu nekādas šīs gribas pazīmes. Un tāpēc, nobeidzot, uzsveru un uzskatu par patiesu Andreja rakstīto: «Ministra iecerētā reforma paredz pašvaldību un pašiniciatīvu skaitu, salīdzinot ar 2009. gadu, samazināt 14,9 reizes. Nešaubos, ka sekas būs katastrofālas. Manā vērtējumā, apzināti vai aiz muļķības, tiek turpināta latviešu tautas un Latvijas valsts pamatu ārdīšana. Par to, kādas tam būs sekas, interesi neizrāda ne Valsts prezidents, ne Ministru prezidents, ne deputāti.» Vismaz godīgi un profesionāli definējiet šīs sekas!
