Valsts prezidentam Latvijā nav absolūtas varas

 
©F64 Photo Agency

Astotā jūlija rītā, tūlīt pēc Valsts prezidenta Egila Levita uzrunas pie Brīvības pieminekļa, viens no ne tik senajiem Lietuvas prezidenta amata kandidātiem Arvīds Jozaitis atsūtīja man ziņu: «Beidzot Latvijai ir labs prezidents – apsveicu!»

Es Arvīdam piekritu, un arī paša prezidenta runā gan tajā dienā, gan arī agrāk, pirms neilga laika publiski paustās viņa vīzijas un domas man neradīja nekādas bažas. Bažas man radīja, pirmkārt, tas, ka gan politologi, gan žurnālisti, gan daži politiķi pamatā nodarbojās ar prezidenta tekstu recenzēšanu, proti - ar vārdu, intonāciju, privātu attieksmju deklarēšanu... vairāk nekā ar Levita kunga sacītā jēgu un tās īstenošanai veicamo. Proti, vairāk uzmanības tika autora sejas krāsai nekā viņa ideju saturīgumam. Lai arī Levita kungs savus nodomus, manuprāt, bija pieteicis laikus, pietiekami reljefi, saturīgi un aptveroši. Tā, lai jau kopš pirmās viņa prezidentūras dienas mums nevajadzētu iestrēgt aptuvenās čalās par sekundāro, par nebūtisko.

Otrkārt, domāju, ka mūsu tādu kā inerto attieksmi pret Vējoņa kunga prezidentūru lielā mērā noteica tas, ka viņš vai nu nespēja savākt pietiekami stipru komandu, vai arī tā viņu (varbūt viņa rakstura dēļ) «uzmeta». Levita kungs savā nākotnes redzējumā šķiet krietni tālredzīgāks par daudziem no mums. Viņa trīs prioritātes - solidaritāte, piederība un moderna, ilgtspējīga valsts līdz ar teicienu, ka «prezidentam jāskatās tālāk, nekā to dara politiķi un partijas», nekādu lielo «ieskrējiena» laiku nepieļauj. Un tāpēc primārais, ko es šajā ziņu gribu redzēt ir tas, kādu vidi (ne tikai komandu) savu ideju īstenošanai iespēs radīt valsts prezidents. Cik tā būs prasmīga, profesionāla, lai reāli tiktu galā arī ar to, ko prezidents savās runās pārmeta valsts varai, politiķiem. Un te, lūk, manuprāt, būs visai svarīgi arī tas, cik lielā mērā mēs gribēsim būt savas valsts pilsoņi, cik lielā - vien mietpilsoņi. Proti - cik lielā mērā mēs līdzēsim atklāt, atrast tos resursus, kas prezidentam nepieciešami. Vai varbūt jums šķiet, ka viņš ir ievēlēts tikai tāpēc, lai ar visu tiktu galā viens pats? Ceru, ka tā tas nebūs. Jo tas nozīmētu izgāzt paša definētās trīs prioritātes.

Treškārt, prezidents teic, ka «intereses var būt pretrunīgas un viena otru izslēdzošas. Tādēļ mūsu - valsts varas augstāko pārstāvju - pienākums ir tās atbildīgi sabalansēt.» Turklāt viņš teic: «Es aicinu mūs visus kopā veidot ilgtermiņa solidaritātes politiku.» Te nu man gribas jautāt - vai patlaban mums ir gribēšana šos vārdus un to jēgu sadzirdēt tā, lai spētu šo prezidenta vēlmi piepildīt? Man gribētos skaidri zināt, kur un kā prezidents paredz ņemt resursus, lai mums rastos atbilstoša dzirde? Mūsu sabiedrībā patlaban pastāv pat galēji pretēji noskaņotas, nošķirtas sabiedrības grupas. Un šī pretešķība atsevišķās jomās kopta pat gadu desmitiem. Turklāt palaikam pat ar aktīvu varas līdzdalību. Es gribētu jautāt - vai pat Latvijas varas un Latvijas sabiedrības attiecības daždien nav pastāvējušas un vēl arvien nepastāv itin kā atsevišķās, distancētās interešu grupās? Pat tāda lieta kā uzticība varai te varētu būt krietni augstāka. Man gribētos zināt perfektu atbildi, kā prezidents, kuram nebūt te nav dota absolūta vara, kā viņa komanda, ņemot vērā visu mūsu attiecību un attieksmju kontekstu, visu to spektru, cer ar šo problēmu tikt galā? Iespējams, viena no manām domām šajā sakarā ir galīgi naiva, bet es censtos kardināli mainīt varas, arī prezidenta institūta attiecības ar nevalstiskajām organizācijām. Nedomāju, ka šajā jomā četros gados kaut cik tuvosimies kādam ideālam, bet iemācīties labāk sadzirdēt cits citu - to mēs varam.

Ceturtkārt, līdzās tādiem modīgiem vārdiem kā «globalizācija» vai «hibrīdkarš» pastāv arī tāds vārds kā «simulakrs». Nu tad, lūk, vērtējot Latvijas politikas un politiķu vispārējo kvalitāti, mani māc zināmas bažas par to, ka īstenības politikas vietā tādā vai citādā līmenī jebkurā, arī prezidenta varas līmenī var turpināt pastāvēt vien īstenības simulācija. Iztikšana ar īstenības kopijām, kurām nav oriģināla (Ž. Bodrijārs). Šajā sakarā grasos rakstīt, piemēram, par pārlieku tiražētajām klišejām mūsu izglītības sistēmā.

Piektkārt, tās nav manas bažas, taču vairāki Latvijā pazīstami cilvēki man pauduši savas bažas par to, ka Levita kungs varētu nodarboties pamatā ar ārpolitiku, bezmaz vai pametot novārtā iekšpolitiku.