Kazahstānas neatkarības laikmets

Ar Baltijas-Kazahstānas ekonomiskās attīstības asociācijas atbalstu latviešu valodā ir nākusi klajā Nursultana Nazarbajeva grāmata Neatkarības laikmets.

Šai grāmatai ir vairāki slāņi. Vispirms tā ir nu jau bijušā Kazahstānas prezidenta Nursultana Nazarbajeva atskaite par trīsdesmit gadiem pie valsts vadības stūres. Otrkārt, grāmata ir izcils un ļoti detalizēts Kazahstānas jaunāko laiku vēstures avots, kas ir izmantojama gan tam, lai izprastu Kazahstānas neatkarības laika vēsturi kontekstā ar pasaules vēstures notikumiem, gan lai salīdzinātu, kā no PSRS važām izlauzāmies mēs un kādas grūtības bija jāpārvar citām padomju republikām. Treškārt, grāmata iezīmē Kazahstānas iekšpolitikas un ārpolitikas vadlīnijas nākamajām desmitgadēm.

Ikviens lasītājs var salīdzināt Latvijas atgūtās neatkarības ceļu ar Kazahstānas ceļu. Latvijai ceļš, lai pārietu uz demokrātisku pārvaldes formu un tirgus ekonomiku, bija krietni vieglāks. Mums bija vecā Satversme, kuru atjaunojot tika izveidots stabils un neapstrīdams tiesisks pamats demokrātijai un varas dalīšanai. Kazahstānai šādu tradīciju nebija. Tā pārmantoja padomju sistēmu, kas bija piemērota vienas partijas pārvaldītai valstij, bet radīja grūtības daudzu partiju demokrātijai. Kazahstānai vispirms bija jāveic sarežģīta pāreja - dažādu līmeņu padomes pašlikvidējās tikai1993. gada beigās, lai varētu likumīgi pāriet uz piemērotāku pārvaldes formu (39. lpp.). Kazahstānā pārāk lielas cerības bija par rubļa zonas nākotni, tāpēc uz savu nacionālo valūtu Kazahstāna pārgāja pusotru gadu vēlāk nekā Latvija - tikai 1993. gada novembrī (55. lpp.). Iespējams, ka tāpēc Latvija ekonomisko krīzi pārvarēja daudz ātrāk nekā Kazahstāna. Mums pēc PSRS sabrukuma izraisītās ekonomiskās krīzes izaugsme sākās jau 1994. gadā, bet Kazahstānā 1992. un 1993. gadā rūpnieciskā ražošana samazinājās par 15% gadā, savukārt 1994. gadā kritiens vēl vairāk padziļinājās, sasniedzot maksimālo dziļumu mīnus 28% gada laikā (48. lpp.). Lielā mērā Kazahstānai atgūt ekonomikas izaugsmi palīdzēja tas, ka jaunā valsts atteicās atbrīvoties no kodolieroču urāna krājumiem bez jebkādas kompensācijas. Nursultans Nazarbajevs panāca, ka par atteikšanos no kodolieročiem un bagātināta urāna krājumiem (uz ASV tika pārvesti 600 kilogrami augsti bagātināta urāna - 82. lpp.) viņa valsts saņēma ievērojamu ASV finanšu palīdzību (81. lpp.). Savukārt pašlaik Kazahstāna ir ieguvusi nozīmīgu lomu globālajā enerģētikā, un ne tikai pateicoties ievērojamai naftas un gāzes ieguvei, Kazahstana piegādā 40% no Ķīnas atomelektrostacijām nepieciešamā urāna (251. lpp.).

Latvijā Kazahstānas daudzdimensiju ārpolitiku parasti pasniedz visai vienkāršoti - Kazahstāna veido līdzsvarotas attiecības ar Krieviju, Ķīnu, ASV un ES. Taču Kazahstānai ir svarīgi vēl trīs ārpolitiskie virzieni: tjurku tautu vienotība (245., 367. lpp.), islāma valstu kopība (357. lpp.) un spēja būt par ekonomiskas integrācijas līderi Centrālajā Āzijā (368. lpp.).

Tas, par ko vienmēr apbrīnoju Nursultanu Nazarbajevu - viņš, jebkuru progresīvu un ieviešanas vērtu ideju un tehnoloģiju ieviešot, savietoja to ar kazahu tautas mentalitāti un gadsimtu gaitā izkoptajām tradīcijām. Lielā mērā šī pieeja ir izteikta grāmatas ievadā Mēs ejam savu, Kazahstānas attīstības ceļu: «..Kazahstāna deva priekšroku nevis melīgam «lēcienu» un «šoka demokratizācijas» efektam, bet gan nevainojami pārdomātai un secīgai pārveidojumu loģikai.» (18. lpp.)

Grāmata Neatkarības laikmets ir valsts dibinātāja un pirmā prezidenta atskaite par Kazahstānas sasniegto pēdējo 30 gadu laikā, kas ļaus ikvienam lasītājam mācīties no Kazahstānas labākajiem sasniegumiem un veiksmes stāstiem. Manuprāt, Latvijas lasītājiem būtu svarīgi iepazīties ar grāmatā iekļauto «Kazahstānas vispārnacionālās saskaņas modeli» (205. lpp.), par to, kā tika saskaņota kazahu, krievu un citu tautu attiecību līdzsvarošana nacionālā kazahu valstī.

Manuprāt, grāmatas latviešu izdevums ir svarīgs, lai Latvijas līderi, ārpolitikas veidotāji un eksperti jau visdrīzākajā laikā spētu ar Kazahstānas jauno prezidentu Kasimu Žomartu Tokajevu izveidot tikpat labas un sirsnīgas attiecības, kādas Latvijas prezidentiem un valdību vadītājiem bija ar Nursultanu Nazarbajevu. To paveikt palīdzēs grāmatā iezīmētā Kazahstānas un ES attiecību stratēģija: «Kazahstānas politika Eiropas virzienā ir virzīta uz agrāk izveidojošos savstarpēji izdevīgo partnerattiecību uzturēšanu un turpmāku attīstību ar Eiropas valstīm.» (366. lpp.)