Kas jāizmēž, lai sasniegtu Ziemeļeiropas līmeni?

Nupat vienā pasēdēšanā man sanāca neliela diskusija. Saruna sākās pavisam nevainīgi: par to, kā jūtas bērns, kad vecāki viņa klātbūtnē, pērkot vilciena biļeti, būtiski (par vairākiem gadiem) samazina bērna vecumu, lai varētu ietaupīt. Kāda jauna sieviete atcerējās, ka bērnībā viņai ļoti gājis pie sirds, kad vecāmamma tā darījusi. Taču tad sarunā iesaistījās kāda cita sieviete, kura šādu rīcību uzskatīja par pašsaprotamu un neslēpa, ka arī pati tā dara, savu rīcību pamatojot ar to, ka Latvijas dzelzceļa vadībā visi esot korumpanti un blēži, tāpēc viņus apmānīt ir svēta lieta. Uz manu biklo jautājumu, bet tad jau arī nodokļus var nemaksāt, atrunājoties ar to, ka valsts pārvaldes augšgalā sēž negodprātīgi cilvēki, sekoja nekavējošs – protams. Kāpēc gan maksāt tos milzīgos nodokļus, kuri tāpat aizejot, nezin kur?

Jāpiezīmē, ka šī sieviete nebija no trūcīgo gala. Tieši otrādi, visā kompānijā viņa bija visturīgākā. Turklāt bija no to cilvēku vidus, kuri vienmēr runā tikai to, ko atbalsta apkārtējie. Tātad viņas vidē šādi uzskati skaitās norma. Diemžēl ne tikai viņas vidē, bet arī plašos iedzīvotāju slāņos. Šo sarunu atcerējos, kad jaunais Valsts prezidents Egils Levits savā inaugurācijas runā aicināja Latviju veidot kā modernu, ilgtspējīgu Ziemeļeiropas valsti, ņemt rokā slotu un izmēzt māju no mēsliem. Piesaucot mēslu izmēšanu, parasti ar to tiek saprasta politiskās vides attīrīšana, taču ne mazāk svarīga ir visas sabiedrības morālā līmeņa paaugstināšana.

Ja runājam par iespēju Latviju veidot kā Ziemeļeiropas valsti, tad jāsaprot, kas tieši ar šo jēdzienu ir domāts. Citādi katrs šo «ziemeļvalsti» var iedomāties pavisam atšķirīgu. Pazīstamais politiskais publicists Staņislavs Belkovskis bieži piesauktās Eiropas vērtības definē īsi un konkrēti: tās ir - atkritumu izmešana norādītajās vietās, nevis kaimiņam uz balkona vai ceļmalā, un akurāta nodokļu maksāšana. Viss pārējais ir atvasinājumi no šiem bāzes elementiem. Gan vienā, gan otrā jautājumā esam vēl tālu līdz Ziemeļeiropas līmenim.

Var piekrist, ka Latvijas iedzīvotāju vairākums atkritumus nemet tur, kur pagadās, un godprātīgi tos aiznes līdz atkritumu tvertnei, taču gan mazās atkritumu tvertnes ielu malās un pie transporta līdzekļu pieturvietām, gan lielie konteineri savās novietnēs ir tālu no Ziemeļeiropas standartiem. Protams, ir reti izņēmumi, bet tie tikai apstiprina likumu - atkritumu novietnes visbiežāk ir apkārtnes nekārtības, nevīžības un antisanitārijas perēklis. Ziemeļeiropā tādi publiskie atkritumu konteineri kā pie mums būtu ar uguni jāmeklē.

Kas attiecas uz nodokļu maksāšanu, tad arī šajā sfērā esam apmēram turpat, kur ar atkritumiem. It kā jau maksājam, bet visa tā domāšana, ka kaut kā apmānīt valsti ir gluži normāli, nekur nav pazudusi. Skaidrs, ka jaunais Valsts prezidents savā pirmajā runā augstajā statusā nevarēja izteikt pārmetumus sabiedrībai kopumā. Tas izklausītos drausmīgi. Taču neesmu prezidents, un uz mani šādi ierobežojumi neattiecas. Ne jau tikai nemākulīgā, zaglīgi blēdīgā valsts vadība ir pie vainas mūsu atpalicībai un trūkumam, bet gan arī pašas sabiedrības uzskati par labo un ļauno, par to, ko drīkst un ko nedrīkst, kas ir pieņemami un kas ne.

Tiem, kas ir pārliecināti, ka pie visām mūsu nelaimēm ir vainīga nejaukā valdība (vienalga, kura), aicinu atbildēt uz kādu it kā nesaistītu jautājumu - kas, jūsuprāt, ir iemesls tam, ka Āfrikā pēc 60 neatkarības gadiem un neskaitāmu valdību nomaiņas nav nevienas valsts, kura kaut attālu būtu pietuvojusies Eiropas dzīves standartiem? Atbilžu varianti - a) šo valstu atpalicības iemesls ir negodprātīgās, nemākulīgās, korumpētās valdības; b) iemesls ir turienes iedzīvotāju vājā pašdisciplīna, nespēja pašorganizēties un organizēt darbus, primitīvā domāšana, pasaules uztvere un viss, kas no tā izriet. Esmu vairākkārt bijis Āfrikā un runājis ar turienes iedzīvotājiem. Viņi visi kā viens uzskata, ka pareizais ir a) variants. Tikai nevar saprast, kāpēc 60 gados nav izdevies ievēlēt tādu valdību, kas, teiksim, to pašu Tanzāniju (visnotaļ demokrātisku valsti) nav pacēlis kaut vai līdz Bulgārijas līmenim. Par šiem jautājumiem derētu aizdomāties arī mums.

Dažkārt dzirdamas domas, ka nomainīsies paaudzes un, kad valstī vadību pārņems jaunie, eiropeisku domāšanu apguvušie Latvijas pilsoņi, tad beidzot sāksies īstais valsts uzplaukums. Diemžēl, gan kā liecina dažādi pētījumi, gan empīriski novērojumi, tad bērni ļoti precīzi pārmanto vecāku domāšanas un pasaules uztveres modeli. Tā ka līdz Ziemeļeiropas līmenim ceļš var izrādīties daudz garāks un ilgāks, nekā Levits to savā inaugurācijas runā prognozēja.