Vēlreiz par "sagrauto" rūpniecību

Viens no populārākajiem Latvijas videoblogeriem, kura uzņemtajiem sižetiem interneta vietnē Youtube gandrīz vienmēr ir vairāk par 100 000 skatījumu, ir motoblogeris ar segvārdu PilotZX6R. Braucot uz motocikla, viņš visu filmē ar pie ķiveres piestiprinātu videokameru un stāsta par dažādiem ar motocikliem un motobraukšanu saistītiem piedzīvojumiem. Bet ne tikai par to. Viņš stāsta arī par dzīvi dzimtajā Latvijā un Rīgā. Tā kā viņš savos sižetos runā krieviski, viņa skatījums iegūst īpašu nozīmi, jo viņa auditorija pārsvarā ir ārpus Latvijas dzīvojošie krievvalodīgie.

Dzīvi Latvijā viņš raksturo, manuprāt, objektīvi. Ne to pārāk izskaistinot, ne arī uzsverot negatīvo. Arī starpetniskās attiecības viņš zīmē bez izskaistinājumiem - viņš noliedz samērā populāro uzskatu, it kā etniskās pretrunas būtu tikai politiķu inspirētas. Būdams etniskais krievs, viņš atzīst, ka latviski un krieviski runājošie ir ļoti atšķirīgi. «Mēs uzvedamies atšķirīgi, ģērbjamies atšķirīgi, mūsu kultūras un valodas ir atšķirīgas, un es jau pēc izskata vairumā gadījumu varu pateikt, kurš ir latvietis un kurš krievs. Mūsu mentalitātes ir stipri atšķirīgas,» viņš stāsta.

Taču vienā jautājumā gribētu viņam oponēt. Viņš atkārto krievvalodīgajos (un ne tikai krievvalodīgajos) medijos plaši popularizēto viedokli, ka Latvijā rūpniecība ir sagrauta un mēs eksportējam tikai koksni, baļķus un tamlīdzīgu produkciju. Šis viedoklis sabiedrībā ir diezgan izplatīts un tāpēc prasās pēc rūpīgākas faktu pārbaudes. Vai tiešām ir tā, ka rūpnieciskajā ražošanā esam atkrituši dziļi atpakaļ un šajā nozarē, kas Latvijā tradicionāli ir bijusi stipri attīstīta, vērojams pilnīgs sabrukums?

Uzreiz jāsaka, ka salīdzināt tagadējos rūpnieciskās ražošanas apjomus ar padomju laiku nav viegls uzdevums. Gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi ir pārāk lielas atšķirības, lai pilnvērtīgi novērtētu tā laika un mūsdienu rūpniecības apjomus. Tomēr zināmas iespējas ir. Padomju laikā rūpniecības īpatsvars IKP struktūrā pārsniedza 20%. Centrālā statistikas pārvalde sniedz informāciju par Latvijas rūpnieciskās ražošanas apjomiem, sākot tikai no 1995. gada.

1. gadā Latvijas IKP kopapjoms salīdzināmās (2010. gada) cenās bija 9,6 miljardi eiro. Rūpniecība šajā laikā veidoja tikai 13% no IKP īpatsvara. Tas nozīmē, ka rūpniecības kopapjoms 1995. gadā bija aptuveni viena miljarda eiro apmērā. 1990. gadā Latvijas IKP kopapjoms 2010. gada salīdzināmās cenās bija aptuveni 18 miljardi (precīzi skaitļi šajā gadījumā būtu statistiska viltība, jo rādītāji ir faktiski nesalīdzināmi). 20% no šī apjoma ir 3,6 miljardi eiro. Tā tad arī ir bāzes vērtība, no kuras izejot mēs varam rēķināt Latvijas rūpnieciskās ražošanas apjomus pēdējā gadā, kad Latvija vēl bija integrēta PSRS ekonomiskajā sistēmā.

Nav noliedzams, ka pirmajos pēcpadomju gados rūpniecības apjoms ievērojami samazinājās (no 3,6 miljardiem līdz 1 miljardam eiro). Šoreiz nerunāsim par iemesliem, kāpēc tas notika, un par to, vai bija iespējas šo samazinājumu novērst. Runāsim par ko citu. Vai šodienas Latvijā ir izdevies atjaunot rūpnieciskās ražošanas apjomus, vai sabrukums turpinās, un vai neko citu kā vien baļķus neeksportējam? Skatāmies 2018. gada IKP kopapjomu un tā sadalījumu nozaru griezumā.

Šeit ir viena labā un viena sliktā ziņa. Sāksim ar slikto. 2012. gadā pieņemtais Nacionālais attīstības plāns paredz, ka 2020. gadā rūpniecības īpatsvars IKP struktūrā pieaugs līdz 20%. Tas ir, gandrīz sasniegs padomju laiku līmeni. Diemžēl plānā paredzētie rādītāji netiks sasniegti, un apstrādes rūpniecības īpatsvars IKP struktūrā ir palicis 15% līmenī.

Labā ziņa ir tā, ka IKP apjoms 2018. gadā ir sasniedzis 30 miljardus eiro faktiskajās cenās vai 23,9 miljardus eiro salīdzināmās (2010. gada) cenās. Ja no šīs summas aprēķinām rūpniecības 15%, tad veidojas 4,5 miljardi faktiskās vai 3,6 miljardi salīdzināmās cenās. Līdz ar to mēs esam tajā pašā līmenī, kurā bijām, kad ar pilnu jaudu strādāja VEF, Radiotehnika, Alfa, RAF, RER un citi uzņēmumi ar milzīgu strādājošo skaitu. Ir mainījusies kvalitatīvā komponente un būtiski pieaugusi produktivitāte, jo to pašu apjomu saražojam ar ievērojami mazāku strādājošo skaitu. Tas arī atspoguļojas dzīves līmenī, jo šodienas cilvēki dzīvo būtiski citos komforta apstākļos. Līdz ar to teikt, ka rūpniecība ir sabrukusi, nav objektīva pamata.

Tāpat nevar teikt, ka eksportējam tikai koksni. Kopējais preču eksports pērn bija 12,1 miljards eiro, no kuriem koksne un tās izstrādājumi (pārsvarā ar samērā augstu pievienoto vērtību) - 2,2 miljardi eiro, kas ir tikai trešā pozīcija kopējā eksporta struktūrā, aiz pārtikas preču (2,4 miljardi eiro) un preču grupas ar apzīmējumu mehānismi, ierīces un elektroiekārtas (2,2 miljardi eiro) eksporta.