Šuplinskas komunisma ausma

Pirms 32 gadiem 1987. gada septembrī Dagdas laikraksts Komunisma Ausma publicēja tolaik gandrīz jau 18 gadu vecās komjaunatnes aktīvistes Ilgas Šuplinskas rakstu Vai mēs spēsim?, kurā kaismīgi slavināta padomju vara, silti vārdi teikti Lielā Tēvijas kara uzvarētājiem un nosodīta buržuāzisko nacionālistu 23. augusta manifestācija pie Brīvības pieminekļa, pieminot Ribentropa – Molotova pakta gadadienu. Jaunās autores teksts neko daudz neatšķiras no tā laika standartiem, tomēr ir viena frāze, kurā manāma tāda kā emocionāli sakāpināta jaunrade: «Skan vārdi par fašistu zvērībām, satriecoši savā necilvēcībā, cietsirdībā, pat neprātā.»

Te varētu teikt, tad ta nu brīnums, jo bija padomju laiks, raksta autore bija ļoti jauna - gandrīz bērns, un līdzīgus rakstus var atrast jo daudziem šodien sabiedriski aktīviem politiķiem un amatpersonām.

Bet te ir dažas būtiskas nianses. Ilga Šuplinska pašlaik ir izglītības un zinātnes ministre no Jaunās konservatīvās partijas (JKP), kuras premjera amata kandidāts Jānis Bordāns pirms gada sacīja šādus skanīgus vārdus: «Lai valstī notiktu redzamas pozitīvas pārmaiņas, pie valsts stūres jālaiž cilvēki, kuriem nav komunistiskas pagātnes.» Viena no JKP 13. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas nozīmīgām sastāvdaļām bija pozicionēšanās kā «jaunajiem» iepretī «vecajiem» - «komunistiskajiem». Šo savu «jauneklīgo» līniju JKP dzina kā seklu vagu, neņemot vērā vēstures sarežģīto, pretrunu pilno gaitu, kurā virknei kompartijas darboņu ierunājās sirdsapziņa, kuri nostrādāja tā, lai padomju vara sabruktu.

Šāda cieti makartiska kampaņošana noteikti palīdzēja partijai gūt labākus panākumus un «norakt» dažu konkurentu. Tomēr pēc vēlēšanām par ministri no JKP ir kļuvusi «Komunisma Ausma»..

1987.gadā jau vairs nebija drūmie laiki, kad valdīja bailes. Šuplinskas vienaudži jau staigāja ar prievītēm un drosmīgākie gāja ar ziediem pie pieminekļa, bet Šuplinskas ģimene, kurā, spriežot pēc Šuplinskas intervijas nesenā žurnāla Santa numurā, «tēvs bija savā ziņā disidents», laikam tomēr būs tolaik skubinājusi meitu rakstīt avīzei, lai varētu kāpt pa partijas karjeras kāpnēm, dabūt dzīvokli un visādus labumus. Un, ja jau tēvs bija tāds kā disidents, tad meita nevarēja nezināt, kas ir padomju okupācija, kurai viņa tik kvēli rakstīja ditirambus.

Tagad konjunktūriskā skolniece no Dagdas ir ministre. Alma Mater - Latvijas Universitāte - ar zosādu mostas ik rītu, nezinot, ko no Šuplinskas lai atkal sagaida. Ministre ir nospraudusi kursu uz to, lai LU Satversmes sapulces divkārt par augstskolas rektoru ievēlēto Indriķi Muižnieku valdība amatā neapstiprinātu. Šuplinska jaucas iekšā LU autonomijā un neslēpj centienus izmainīt augstskolu pārvaldības sistēmu tā, lai piekabinātu augstskolām padomes - partiju barotnes. Tālejošāks mērķis varētu būt, izmantojot ietekmi padomēs, partijiski norādīt, kurš augstskolas nekustamais īpašums kam jāpārdod un kam nedrīkst pārdot.

Viens no pašiem galvenajiem pārmetumiem, kāpēc rektora vēlēšanas, pēc ministres domām, atceļamas, bija tas, ka LU esot nosūtījusi dokumentus uz ministriju, neiekļaujoties likumā noteiktā termiņā. Tagad ir izrādījies, ka LU visnotaļ pat laikus ir visu, ko vajag, nosūtījusi. Ministre ir «mazliet samelojusies», jo sekretāre esot kaut ko sajaukusi. Pārmijnieks atrasts.

Tāpat arī citi JKP ministri un politiķi darbojas pēc šīs pašas shēmas - nāk klajā ar graujoši skaļiem paziņojumiem par pārkāpumiem, «koruptīvām shēmām», noņem vai mēģina noņemt no amatiem amatpersonas, bet vēlāk šiem apgalvojumiem nav ne pierādījumu, ne kāda pamata. Satiksmes ministrs Tālis Linkaits (JKP) 7. maijā izteica neuzticību Latvijas dzelzceļa valdei, bet līdz pat šai dienai nav dzirdēts, ka KNAB būtu konstatējis kaut ko par tām koruptīvajām darbībām, par kurām kliedza ministrs.

JKP uzskata visus par muļķiem, kas neredz primitīvu divu gājienu shēmu - nomainīt Latvijas dzelzceļa vadību, lai labumus varētu gūt ar Šveices advokātu Rudolfu Meroni saistītā akciju sabiedrība Baltijas ekspresis.

Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) maijā izteica neuzticību ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram, jo ministrija viņa darbībā esot konstatējusi pazīmes, kas liecinot, ka Kalnmeiers neatbilst Prokuratūras likumā minētajam amatam izvirzītajai nevainojamas reputācijas prasībai. Kādas pazīmes? Tās, kuras ministram rēgojas? Tomēr visas atbildīgās institūcijas tagad ir spiestas reaģēt un visvisādi vērtēt un vētīt Kalnmeieru.

Savulaik, kad pie sīkas, ar politiskiem lēmumiem nesaistītas samelošanās tika pieķerts veselības ministrs Guntis Belēvičs, kurš bija aizlīdis priekšā parasto ļaužu rindai, tiekot pie nelielas operācijas, pats atzina, ka «mazi meli rada lielus melus», nokaunējās un atkāpās no amata.

JKP nekad nenokaunas. Bezrobežu bezkaunība, nevis «bezkompromisu tiesiskums». JKP apsaukā Augstākās tiesas priekšsēdētāju Ivaru Bičkoviču par «čekistu», lai gan labi zina, ka Bičkovičs savu nesadarbību ar VDK ir pierādījis tiesā. Bezkaunība ir Jutas Strīķes nesen sociālajos tīklos Krišjāņa Kariņa valdībai parādītā «dzeltenā kartīte». Kas ir Strīķe un kas ir JKP, lai rādītu kartītes? JKP ir tikai viena no piecām valdošajām frakcijām, tomēr šantažēt visus pārējos atļaujas.

Nāks rudentiņis un budžets, un šantāža atsāksies. Kā Kariņš domā piejaucēt šo partiju, kura prasīs naudu saviem utopiskajiem, milzu naudu prasošajiem projektiem? Nekā laba tur nebūs.