Katrai jaunai valdībai skaidri jāapzinās tās galvenie riski, zemūdens akmeņi, uz kuriem tā varētu paklupt. Piemēram, pēc iepriekšējām 14. Saeimas vēlēšanām “Jaunās vienotības” (JV) valdība nenovērtēja “Rail Baltica” un “airBaltic” riskus. Tā mēģināja izlikties neredzam šo projektu smagās finansiālās problēmas un centās tās “paslaucīt zem gultas” (aizbīdīt to risināšanu uz vēlāku laiku). Viss beidzās ar to, ka JV par šo nenovērtēšanu samaksāja, paliekot opozīcijā pēc 17 gadu ilgas valdīšanas.
Ja Kulberga “Apvienotā saraksta” (AS) valdība negrib piedzīvot līdzīgu likteni, tad tai no JV kļūdām jāmācas. Kulberga jaunās valdības galvenie riski ir divi. Viens organizatoriskais, otrs politiskais. Pirms abus šos riskus izvērtēsim plašāk, uzreiz paskaidrosim, ko ar katru no tiem saprotam.
Ar organizatorisko risku saprotam nespēju salauzt un pārveidot “Vienotības” 17 valdīšanas gados uzbūvēto valsts pārvaldes aparātu. Citiem vārdiem, pēc gada vai diviem draud konstatācija, ka de facto “nekas jau nav mainījies”. Ja sabiedrība atzīs: jaunā politika savā dziļākajā būtībā ir tā pati vecā (varbūt tikai ar citām sejām), tad tālākais Kulberga politiskais ceļš būs nolemts.
Ar politisko risku jāsaprot AS politiķu potenciālā neapmierinātība ar viņu distancēšanu no izpildvaras. Politiķi ar ambīcijām vēlas būt kaut kas vairāk nekā “pogu spiedēji”, kas nodrošina balsu skaitu. Viņi vēlas būt tuvāk “praktiskajai” politikai, nevis šo praktisko darbību atdot “profesionāļu” valdībai. Citiem vārdiem, pastāv politiskās rūgšanas risks gan 41 deputāta lielā frakcijā, gan AS ietilpstošo partiju aparātos.
Ja objektīvi un kritiski skatāmies uz AS negaidīti pārliecinošo uzvaru 15. Saeimas vēlēšanās, tad nākas secināt: ne jau AS programma bija galvenā šīs uzvaras degviela. AS uzvarēja, pateicoties iedzīvotāju nogurumam (apnikumam) no “Vienotības” (jaunās vai vecās, vienalga) 17 gadu valdīšanas. Cilvēki bija noilgojušies pēc pārmaiņām. Vecais modelis bija noriebies kā pirms 17 gadiem pirkta un līdz pēdējam nodzīta automašīna. Kādreiz tā varbūt skaitījās moderna un glauna, bet tagad jākaunas tādā grabažā iekšā sēsties.
Kulbergs, kurš neapšaubāmi bija galvenais AS uzvaras kaldinātājs, piedāvā ne tikai jaunu valsts pārvaldes modeli, bet arī jaunu šīs “preču līnijas” filozofiju. Cilvēki iedvesmojās jau no šīs filozofijas pieteikuma vien. Tagad viņi gaida, kad šis pieteikums tiks realizēts dzīvē. Līdz ar to runas par gaidāmajām “nepopulārajām reformām” kļūst par galveno Kulberga valdības zemūdens akmeni. Paskaidrošu, ko ar to domāju.
Ik reizi, kad Kulbergs vai kāds no viņa apkārtnes piemin šīs “nepopulārās” reformas, kuras būšot jāveic, gribas izsaukties: veiciet taču tās ātrāk. Cik var runāt? Cilvēki ir pārgaidījušies pēc šīm patiesībā ļoti populārajām reformām.
Nav šaubu, ka “Vienotība” kopš 2009. gada ir izveidojusi ārkārtīgi stingru aparāta aizsardzības konstrukciju. Šo konstrukciju sargā vairākas ierakumu līnijas. Sākot ar valsts civildienesta likumu, darba likumu un beidzot ar valsts un pašvaldību amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu un administratīvā procesa likumu. Visam tam pārklājas Latvijas politiski administratīvās šķiras mazskaitlīgums - gandrīz visi viens otru pazīst caur vienu diviem rokas spiedieniem un ir ar kaut kādām sociālām saitēm saistīti.
Šo vairāku līniju aizsardzību salauzt būs ārkārtīgi grūti. Īsta, nopietna aparāta laušana izsauks milzīgu pretdarbību, lai neteiktu sabotāžu. Gaisā virmos klusais: priekš kam? Kāpēc kaut kas jāmaina? Viss taču tik lieliski strādā (šī aparāta iekšējam labumam).
Jaunās valdības darbības principu sadaļā “jauna enerģija valsts pārvaldē” rakstīts: “Tiks ieviesta augstāko amatpersonu rotācija, aptverot valsts sekretārus, viņu vietniekus, departamentu direktorus, iestāžu vadītājus un kapitālsabiedrību valdes un padomju locekļus.”
Šeit nedaudz mulsinoši skan vārds “rotācija”. Vai tas nozīmē, ka vecie “Vienotības” “kadri”, kuri vairāk nekā desmit gadus sēdēja savos kabinetos, saņemot pa simt tūkstošiem eiro gadā, tiks no vienas ministrijas aizrotēti uz citu ministriju? Vai viņiem tomēr būs jāpameklē darbs ārpus sabiedriskā sektora?
Tas, vai notiks sava veida lustrācija (aparāta atbrīvošanās no vecajiem, iesūnojušajiem darbiniekiem, par ko “nra.lv” jau rakstīja “Nepieciešama valsts pārvaldes, pirmām kārtām kapitālsabiedrību vadības lustrācija”
https://nra.lv/neatkariga/komentari/bens-latkovskis/534251-valsts-kapitalsabiedribu-parvaldiba-jamaina.htm), zināmā mērā noteiks “(ne)populāro reformu” atbalstu sabiedrībā. Ja nosacītā Baiba Bāne no finanšu ministrijas “aizrotēs” uz, teiksim, aizsardzības ministriju vai “Rīgas siltumu”, tad sabiedrība visai drīz var sākt uztvert šīs “reformas” kā tīri kosmētiskas. Tādas, ar kurām “valdošie” mums cenšas “aizmālēt acis”. Šādā situācijā nav grūti prognozēt sabiedrības vilšanos un sekojošu secinājumu: mūs kārtējo reizi nekrietni apmānīja. Aptina ap pirkstu.
Cilvēkiem ir skaidri un nepārprotami jāredz: vecais aparāts ar troksni tiek nežēlīgi salauzts un tā vietā būvēts pilnīgi jauns. Jau ar citu arhitektonisko filozofiju. Valdības deklarācijas ievadā formulētas šīs filozofijas aprises: “Andra Kulberga vadītā valdība apņemas īstenot pārmaiņu programmu, kuras mērķis ir stiprināt Latvijas valsts un tās pilsoņu militāro, nacionālo, ekonomisko un pilsonisko drošību. Tā paredz samazināt valsts pārvaldes izmaksas un panākt, ka iestādes strādā ātrāk un savus lēmumus pamato sabiedrībai saprotamā valodā.”
Ja šos mērķus pārtulkojam sabiedrībai saprotamā valodā, kādu arī parasti lieto pats Kulbergs, tad šī filozofija balstās uz trim vārdiem: taupība, taupība un vēlreiz taupība. Par katru izdoto centu jābūt skaidrībai: kāpēc tas tiek tērēts?
Neatkarīgi no tā, cik šī taupības filozofija ir ekonomiski pamatota, tieši ar to Kulbergs gāja uz vēlēšanām un uzvarēja. Tātad tieši to pieprasa sabiedrība, un tieši to no Kulberga gaida tauta. Atkāpties no šīs filozofijas viņš, vismaz pagaidām, nevar.
Rezumējot: sabiedrība no jaunās valdības gaida drosmīgu, bezkompromisa pārmaiņu realizāciju, nevis virzīšanos uz priekšu pussolīšiem. Vai vēl trakāk: soli uz priekšu un divus atpakaļ. Tātad galvenais zemūdens akmens, no kura būtu jāuzmanās Kulberga valdībai: nepieļaut situāciju, kurā nevis tiek salauzts vecais aparāts, bet gan vecais aparāts salauž iecerētās reformas. Nudien negribētos pēc kāda laika atkal rakstīt: bet mēs taču brīdinājām, ar atsauci uz šo rakstu.
Kas attiecas uz politiskajiem riskiem, tad līdztekus jau pieminētajiem (politiķu un “profesionāļu” potenciālā pretstāve) visai izplatīta dažu politiķu kļūda ir, teiksim tā, “patriotiskā faktora” nenovērtēšana. Ar šo “patriotisko faktoru” jāsaprot ļoti plaša ideoloģisko jautājumu spektra daļa, kuru pragmatiski noskaņoti politiķi uzskata par “sagudrotu” un līdz ar to nenozīmīgu. Pēc viņu pārliecības visu galu galā nosaka nauda un saimnieciskās intereses, tāpēc nav ko tās abstrakcijas daudz ņemt vērā.
Vēsturiskā pieredze gan liecina, ka uz šīm abstrakcijām viegli var paklupt. Atcerēsimies kaut vai Zatlera Reformu partiju un viņa bēdīgi slavenos tankus. Arī Jāņa Urbanoviča centieni izveidot uz racionāliem, nevis “sagudrotiem” principiem balstītu “Saskaņas” partiju beidzās nesekmīgi. Iracionālu abstrakciju nenovērtēšana politikā ir ārkārtīgi bīstama. To nekad nedrīkst aizmirst.
Lasi arī: