Adekvāti jānovērtē varas, politikas ietekme uz medijiem

 
©F64 Photo Agency

Ja esmu pasūtījis kādu preses izdevumu un ja valsts (!) kapitālsabiedrība Latvijas pasts (LP) ir šo pasūtījumu pieņēmusi, tad manā uztverē līdz ar to tā ir apņēmusies nodrošināt pasūtītā piegādi manis nosauktajā adresē, lai kur Latvijā vai citur tā būtu.

Mediju virsrakstus Valdība grasās nokaut drukāto presi, Valdība apzināti iznīcina latvisko informatīvo telpu... un šai tēmai veltītās publikācijas es uztveru ļoti nopietni. Tomēr uzskatu, ka problēmas cēlonis pamatā ir «tik vien kā» triju vai četru svarīgu varas resoru nespēja laikus sastrādāties, koordinēti sadarboties. Kārtējā šīs valdības vājuma izpausme. Bet - arī medijiem te būtu jāpārdomā savs devums.

Esmu saņēmis par šo preses nokaušanu un to, ka «sabiedrisko mediju pārvaldība ir totāli izgāzusies», vairākas, lai neteiktu - daudzas, vēstis (e-pastus, vēstules, zvanus). Te būs tikai dažas manas refleksijas par to, ko šie cilvēki rakstījuši. Uzskatu, ka to svarīgi uzsvērt arī tāpēc, ka viņu domas par mūsu medijiem bija pat galēji pretējas.

Un - arī tāpēc sākšu ar to, ka Rīgā nesen ar kolēģiem un domubiedriem tikās izcils pedagogs Aleksandrs Gorodinskis (vadījis Kalupes bērnunamu, Jelgavas Tehnisko liceju, tagad - Denverā ASV). Jautāts par savām attiecībām ar masu informācijas līdzekļiem, viņš ir teicis: «Avīzes gandrīz nelasu, televīzijas pārraides skatos ļoti reti. Uzskatu, ka, nonākot dažu televīzijas pārraižu un avīžrakstu iespaidā, nedrīkst iet pie bērniem. Tas ir bērniem bīstami.» Lai arī strādāju avīzē, man šis viedoklis šķiet visnotaļ respektējams un vērā ņemams. Mums ir vairāk «jāfiltrē» tas, ko darām. Un vēl te varētu piebilst, ka viens no faktoriem nelegālās apraides mazināšanai legālajā mediju telpā varētu būt nepārprotams (!) legālās apraides satura pārākums.

Taču visreālistiskāk situāciju, manuprāt, vērtēja Jānis Kalns. Viņš gan pamatā atsaucās uz to, ko intervijā Latvijas Radio teica profesore, mediju eksperte Anda Rožukalne. Taču mana attieksme sasaucas ar Kalna kunga attieksmi. Tomēr - manā uztverē radikālas izmaiņas nepieciešamas ne tikai Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP), kura bijusi tikai «papildu birokrātisks filtrs. Tas ir bezjēdzīgs darbs, kas vienkārši izraisa e-pastu un papīru viļņus», (A. Rožukalne), bet gluži vai visā sabiedrisko mediju telpā. Turklāt, vērtējot sabiedrisko mediju situāciju, ir jāvērtē arī politiskās varas attiecībās ar sabiedriskajiem medijiem. Vai tiešām tikai padome te ir mēģinājusi «panākt noteiktu viedokļu izskanēšanu publiskajā telpā», vai to, ka «tiek iedarbināti portāli un cilvēki, kurus varētu saukt par informācijas kanalizācijas notekcaurulēm» (A. Rožukalne). Te sliecos piekrist kolēģim Jurim Paideram, kurš nesen rakstīja, ka «demokrātiskās valstīs ir normāli, ja valdības lēmumi tiek pakļauti smagam, kritiskam un nemitīgam sabiedriskajam auditam». Ir adekvāti jānovērtē varas, politikas ietekme uz tā sauktajiem sabiedriskajiem medijiem.

Toties Lejiņa kungs šajā sakarā ir visai kategorisks gan attieksmē pret varu, gan pret medijiem (arī mani). Viņa teksts nav sevišķi izkopts, taču doma ir nolasāma. Piemēram, viņš uzskata, ka Neatkarīgās žurnālisti, arī TV un radio darbinieki piedalās neskaitāmos pilsētas svētkos, kurus iedzīvotāji nav lūguši rīkot. «Mums viss notiek zem svētku karoga. Protams, vietējās varas pārstāvji cenšas slavēt sevi un pašvaldību, runa galvenokārt ir par kultūru, bet kad šos jūsu rakstus lasa tauta, tad faktiski jautājumi, kas skar labklājību, nav atspoguļoti - siltuma tarifs vislielākais, tas pats sakāms par ūdens tarifu, ceļi un ielas bedrainas, neasfaltētas, darba vietu nav utt. Šajos pasākumos vajag uzklausīt arī vienkāršo tautu. Bet žurnālisti baidās no jautājumiem tautai, regulē, kuram ļaut runāt, kuru atslēdz. (..) Brīvo mikrofonu laiku vajadzētu pagarināt vismaz trīs reizes, tad jūs labāk dzirdētu, ko domā tauta.» Vai arī - radio darbinieku prasību paaugstināt algas, jo «1100 mēnesī ir par maz un jūs nevarat iztikt», viņš uzskata par bezkaunību. «Lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa saņem 2 un 3 reizes mazāk. Un - kā iztikt tiem, kuriem masveidā ir nominālā alga un to pašu darba devējs neizmaksā savlaicīgi? Žurnālisti, kaunieties, nolaidieties uz zemes un painteresējieties, kā dzīvo tauta.»

Es te apzināti fiksēju, tā teikt, trīs mediju telpas uztveres un attieksmes «polus». Inteliģento ar medijiem tieši nesaistīto; tad lietišķo, profesionālo vērtējumu un vēl - tautas balsi. Domāju, ka medijiem jādzird visi šie «poli».