Morālā izšķiršanās kļūst noteicošā

Putinam atkal paveicies, varēja padomāt ne viens vien notikumu vērotājs Krievijā, redzot, kādi ir laika apstākļi sestdienas rītā Maskavā pirms Saharova prospektā iecerētā opozicionāru mītiņa. Nepārejošais lietus droši vien daudziem lika padomāt – iet uz mītiņu vai palikt mājās. Tomēr, neskatoties uz nelabvēlīgajiem laika apstākļiem (dienas otrajā pusē tie ievērojami uzlabojās), mītiņā piedalījās apmēram 50 000 cilvēku, kas ir lielākais protestētāju skaits Krievijā kopš 2011. gada decembra.

Šī manifestācija bija ļoti nozīmīga Krievijas politiskajā dzīvē, jo pēdējā mēneša laikā ir noticis būtisks pavērsiens Krievijas sabiedriskās domas noskaņojumā. Ja līdz šim pie labā toņa (izņemot šauras intelektuāļu aprindas) skaitījās pret varu izturēties lojāli, tad tagad šī nostāja strauji mainās. Ja līdz šim Krievijas propagandisti par opozicionāriem nievīgi ņirgājās kā par saujiņu atkritēju, kuri savā starpā ēdās un nevar sadalīt, kurš ir pirmais starp pēdējiem, tad tagad sociālajos tīklos jau atklāti vīpsnā par tiem muļķīšiem, kuri joprojām nekritiski tic visai tai blēžu un zagļu bandai, kas jau gadu desmitiem nekaunīgi aplaupa valsti un Krievijas tautu. Sabiedrība nekautrējoties jautā populāriem mūziķiem, aktieriem, sportistiem: ar ko jūs esat kopā - ar Kremlī sēdošajiem kleptokrātiem vai tautu?

Patiesības labad jāatzīst, ka šobrīd vēl nevar teikt, ka sabiedriskās domas svaru kausi ir nepārprotami nosvērušies opozīcijas pusē. Pagaidām svaru kausi atrodas nenoteiktā līdzsvarā, un, uz kuru pusi tie galu galā nosvērsies, vēl nevar pilnīgi droši pateikt, jo līdzīga situācija jau bija 2012. gadā, kad atbalsts varai strauji slīdēja lejup, bet Putinam ar olimpiskajām spēlēm un Krimas aneksiju izdevās atjaunot tās autoritāti. Tāpat jāatzīmē, ka Krievijas sabiedrībā joprojām dominē impērisks noskaņojums un uz tā balstīts antiamerikānisms. Putins iemieso šīs globālās pretstāves galveno spēku. Lai ko pašā Krievijā teiktu par varas darbību pašu mājās, tur valda diezgan vienota emocionāla pārliecība, ka ārpolitikā Putina sniegums ir nepārvērtējams.

Kas radīja šo attieksmes maiņu pret varu, ja ne visas Krievijas, tad vismaz Maskavas sabiedriskajā apziņā? Pēdējā mēneša laikā katru sestdienu notiek protesta akcijas pret opozīcijas kandidātu nereģistrēšanu 8. septembrī Maskavā paredzētajām municipālajām vēlēšanām. Pret šo akciju organizētājiem, dalībniekiem un pat gluži nejaušiem garāmgājējiem ierosinātas neskaitāmas administratīvas un arī vairākas krimināllietas. Aizturēto skaits sniedzas tūkstošos. Katru sestdienu Maskavas ielās tiek izvesti desmiti tūkstošu tā saukto kosmonautu (plastmasas bruņās un skafandrveidīgās ķiverēs tērptu omoniešu un rosgvardiešu), kuri pret absolūti miermīlīgajiem demonstrantiem (ne mazāko nekārtību izpausmju) izturas ar izteiktu brutalitāti, kas reizēm jau pāraug neslēptā sadismā.

Bilde no Maskavas ielām šajās dienās ir kā no piefrontes pilsētas, kuru okupējuši kādi «zvaigžņu karu» formās tērpti citplanētieši vai Ivana Bargā laika opričņiki. «Okupantu» visatļautība pārsniedz jebkuras nekaunības robežas un rada pilnīgi saprotamu līdzcilvēku reakciju. Ja redzi, ka gulošu, pilnīgi bezpalīdzīgu cilvēku ar nūjām sit pieci līdz zobiem bruņoti kosmonauti, tad normāls cilvēks nostājas šā gulošā, nevis sitēju pusē. Tā kā līdzīgi video lavīnveidīgi izplatījās sociālajos tīklos, tad ikviens cilvēks, kuram saglabājušās kaut kādas morālā imperatīva paliekas, pēkšņi atklāja, cik gan patiesībā Kremļa politika ir prettautiska un ka vienīgā tās patiesā interese ir saglabāt varu par katru cenu.

Krievijā populārais, gan pret varu, gan opozīciju kritiskais publicists Oļegs Kašins šos procesus raksturo šādi: «Vieni pārstāj baidīties Dieva, pārvēršoties vai nu par sadistiem (policija), vai par ņirdzīgiem neliešiem (propagandisti), citi, tieši otrādi, atklāj sevī labākās cilvēciskās īpašības... no solidaritātes un pilsoniskā godaprāta līdz, burtiski, svētumam... Notiek, šķiet, neatgriezeniska vienu pārvēršanās par neapstrīdamu ļaunumu un otru - par neapstrīdamu labumu. Tieši šī robežšķirtne, kā vienmēr, būs izšķirošā nākotnē, lai arī tagadnē «viss nav tik viennozīmīgi».