Mēdz teikt: jebkurš garš ceļš sākas ar pirmo soli. Garo un grūto birokrātijas mazināšanas ceļu varētu sākt ar mazu pirmo solīti – Tiesībsarga biroja maksimālu minimizēšanu. Ja tikai būtu politiskā griba un patiesa vēlme birokrātiju mazināt. Ne tikai vārdos, bet arī darbos.
Tagad, kad nedaudz pirms termiņa ir atbrīvojies tiesībsarga amats, būtu īstais brīdis tiesībsarga biroju “konsolidēt”. Ja ne likvidēt, tad vismaz būtiski sašaurināt. Ja kādu starptautisko saistību vai demokrātisko principu dēļ mums šī struktūra ir jāsaglabā, tad nav nekādu ierobežojumu to krietni apšķērēt. Tā, lai vilks paēdis un kaza dzīva. Ja tagad Tiesībsarga birojā strādā nedaudz vairāk par 40 cilvēkiem, tad varbūt varētu iztikt ar kādiem desmit vai pat vēl mazāk. Mazs, kompakts, bet efektīvs Tiesībsarga birojs.
Apspriežot šo jautājumu, vispirms būtu jārunā par šī amata jēgu. Kā rakstīts likuma par tiesībsargu pirmajā pantā: “Tiesībsarga mērķis ir veicināt cilvēktiesību aizsardzību un sekmēt, lai valsts vara tiktu īstenota tiesiski, lietderīgi un atbilstoši labas pārvaldības principam.” Vai, izlasot šo likuma pantu, radās daudz lielāka skaidrība par šīs struktūrvienības mērķiem un uzdevumiem?
Nerakstīts Mērfija likums skan: jo plašāk izplūdis (neskaidrāks) ir kādas institūcijas mērķis, jo lielāka varbūtība, ka šī iestāde patiesībā ir pilnīgi bezjēdzīga (bezmērķīga). Ja tiesībsarga mērķis ir tik nenoteikts kā šajā likuma pantā, tad arī tā darbības rezultāti, visticamāk, ir tikpat izplūduši.
Kopš tiesībsarga institūcija 2007. gadā tika izveidota, nav dzirdēts, ka tā būtu kādu kaut cik nopietnu jautājumu “izcēlusi” dienasgaismā un sekmīgi atrisinājusi. Nevienu. Grūti iedomāties vēl bezzobaināku iestādi. Nav šaubu, ka paši Tiesībsarga biroja darbinieki savu sabiedrisko nepieciešamību pamato ar vairāk nekā trīs tūkstošiem iedzīvotāju iesniegumu gadā. Taču runa nav par šiem iesniegumiem, bet gan par to, kāda ir šo iesniegumu tālāko risinājumu efektivitāte. Par to statistikas datu nav, toties ir tīri sadzīviski vērojumi.
Nekad nav gadījies dzirdēt, ka, saskaroties ar kādu problēmsituāciju, cilvēki viens otram ieteiktu (vai draudētu) ziņot Tiesībsarga birojam. Nav dzirdēts sakām: “Jāzvana tiesībsargam!” Toties visai bieži ir gadījies dzirdēt frāzi: jāzvana [TV raidījumam] “Bez tabu”. Neapgalvoju, ka raidījums “Bez tabu” būtu efektīvāks problēmu risinātājs, bet šīs tīri sadzīviskais vērojums nerunā par labu Tiesībsarga birojam un tā funkcionālajai efektivitātei.
Tiesībsarga biroja uzturēšanai šogad atvēlēti 3,4 miljoni eiro (nākamā gada budžetā paredzēti 3,6 miljoni). Uz kopējā budžeta fona it kā neliela summa, bet atkārtoju: ar kaut ko ir jāsāk.
Var iebilst: šobrīd valdībā un ministrijās jau notiek intensīvs ietaupāmās naudas meklēšanas process. Finanšu ministrija pat ziņo, ka nauda atrasta. Pat ar uzviju. Bija runas, ka trijos gados ietaupīs 450 miljonus eiro, bet tagad jau esot atraduši 479 miljonus eiro.
Tiesa, trešdaļa šī “ietaupījuma” veidojas no tā, ka pašvaldību budžeta ieņēmumi ir lielāki, nekā tika plānots pēc nodokļu reformas ieviešanas, un līdz ar to valsts budžetā ir mazāki izdevumi pašvaldību kompensācijām. Uzskatīt šo naudu par “ietaupījumu” ir Finanšu ministrijas ierēdņu birokrātiskās ekvilibristikas meistarstiķis. Lai neizklausītos tukšvārdīgi, citēsim šo FM dokumentu:
“Sagatavojot 2026. gada valsts budžeta projektu un budžeta ietvaru 2026.-2028. gadam, ir aktualizētas iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) prognozes pie nemainīgas politikas un konstatēts, ka nodokļu reforma ir īstenota ar labākiem rezultātiem un to ietekme uz pašvaldību budžetiem ir daudz zemāka, nekā tas tika sākotnēji prognozēts. Tas dod iespēju precizēt valsts budžeta dotāciju 2026. gadā par 58 miljoniem eiro, 2027. gadā par 62 miljoniem eiro, bet 2028. gadā un 2029. gadā katrā par 57 miljoniem eiro.”
Būsim objektīvi. Šonedēļ ministrijas publiskojušas katra savus taupības plānus. Cik nu miljonus katrai izdevies ietaupīt. Izdevumi patiesi it kā samazināti. Vai tas nozīmē, ka cīņa ar birokrātiju vainagojusies panākumiem? Baidos, ka nē. Ne velti lietoju vārdus - it kā.
Ja paskatāmies, kura ir pārējā “ietaupītā” nauda bez pašvaldībām neizmaksātās, tad redzam, ka pārsvarā tā ir nauda, kuru vienkārši var arī neiztērēt. Ja labi grib. Piemēram, likvidējot jau tagad neaizpildītās vakances vai to valsts pārvaldes izdevumu lēcienu katru gadu decembrī, kad steigšus jāiztērē “neapgūtie” līdzekļi.
Arī Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs šo “ietaupījumu” par īstu ietaupījumu neatzīst: “Iepazīstoties ar MK iesniegto izdevumu pārskatīšanu - tas nav īsti samazinājums. Tā ir atteikšanās no iepriekš plānota pieauguma. Nekāda funkciju izvērtēšana, atteikšanās no nevajadzīgām darbībām vai izdevumiem, plānotu, bet neaktuālu projektu atlikšana nav īsti notikusi.”
Varētu jau aplaudēt arī par šo. Kaut čiks ir labāks nekā nekas. Taču konkrētā gadījumā galvenais pat nebūtu šī “ietaupījuma” fiskālais efekts, cik dotais signāls. Pagaidām no valdības nākošie signāli ir visai nenoteikti.
Tie ir tikpat izplūduši kā jau pieminētais tiesībsarga funkcionālais mērķis likumā par tiesībsargu.
Politiķi vārdos atzīst nepieciešamību caurskatīt budžeta izdevumus un ierobežot birokrātiskos tēriņus, bet darbos meklē, kā var “ietaupīt”, reāli nevienam neko nenoņemot. Tas ir, nesamazinot uzblīdušo birokrātijas aparātu. Daži miljoni katrā ministrijā patiešām tiek ietaupīti, bet ne jau uz birokrātijas skaitliskās samazināšanas rēķina. Nav šaubu, ka birokrātija šos signālus uztvers kā sev labvēlīgus: Turpinām darboties kā līdz šim. Nebaidāmies, nekas būtiski īsināts netiks.
Savukārt, ja tiktu pamatīgi “apšķērēta” tāda institūcija kā Tiesībsarga birojs, tad tas jau būtu pavisam cits signāls. Tas būtu nopietns signāls tam, ka birokrātijas samazināšanas ledus ir sakustējies un arī visi pārējie SIF-i un MAF-i var sākt pakot mantas.
Valdošās koalīcijas politiķi Edmunds Jurevics, Andris Šuvajevs, Uldis Augulis, tāpat kā finanšu ministrs Arvils Ašeradens visi ir vienisprātis, ka Tiesībsarga biroja izdevumi būtu samazināmi. Lieliski. Turēsim pie vārda un gaidīsim rezultātus. Tiesa, neviens no viņiem neiestājas par šajā struktūrā nodarbināto skaita būtisku samazināšanu. Bet bez šādas reālas birokrātijas apšķērēšanas visas pārējās runas par “cīņu pret birokrātiju” ir tikai tukši vārdi. Kā vienmēr. Tikmēr birokrātijas pūķis turpina audzēt arvien jaunas un jaunas galvas.
