Par koncertzāli Rīgā

 

Mani sauc Gunārs Līcis un es esmu inženieris siltumenerģētiķis. Es neesmu mākslām tuvu stāvošs cilvēks, tāpēc domas par Koncertzāles izvietojuma vietu Rīgā un tās funkcionalitāti izteikšu kā mākslas patērētājs un arī kā nodokļu maksātājs, jo arī es piedalos koncertzāles projekta finansēšanā.

Ir viedoklis ka koncertzāli būtu jābūvē uz AB dambja. Lasot kultūras ministra godājamā mākslinieka N.Puntuļa kunga interviju NA arī viņš piekrita šim viedoklim, bet es atļaušos iebilst un ne tikai es.

Š.g. 6. jūlijā es ar kundzi biju vienreizēji skaistā, ļoti perfekti un zinoši organizētā pasākumā, kurš norisinājās brīnišķā vietā, mākslinieciski un ainaviski bagātā - Mazajā Mežotnes pilī. Tur savu mākslu, mums klausītājiem, dāvāja izcilais talants - Aleksandrs Antoņenko. To visu atceroties uzjundī milzīgs pozitīvo emociju vilnis, pateicība tiem cilvēkiem, kas mācēja šo mākslu radīt, veiksmīgi parādīt un tehniski nodrošināt. Šajā pasākumā man bija tas gods satikties un īsā sarunā pārrunāt Koncertzāles būves vietu Rīgā ar godājamo mākslinieku, tautā iemīļotu mūziķi Igo. Fomina kungs teica, ka koncertzāles izvietojums uz AB dambja būtu neprāts un milzīga kļūda. Viņš piekrita RTU profesūras viedoklim, ka Koncertzāle ir jābūvē uz neapbūvētas cietzemes vai nu starp Raņķa dambi un Slokas ielu tuvāk Vanšu tiltam, vai arī Uzvaras parkā, blakus Slokas ielai, kas ir tuvāk Akmens tiltam.

Es neiedziļināšos dažādos un daudzajos argumentos pret vietas izvēli uz AB dambja, es pievērsīšos tikai vienam aspektam, un tas ir - koncertzāles apmeklētāju drošībai. Vieta uz AB dambja ir pudele, pudele kuru no trim pusēm ieskauj ūdens, pie kam plats un dziļš ūdens. Piekļuve AB koncertzālei, un galvenais, izeja no tās notiek pa koncertzālei atvēlētās teritorijas šauro kaklu.

Ikviens ugunsdzēsējs Jums pateiks, cik ilgā laikā tukša istaba ar mūra sienām, iztapsēta ar papīra tapetēm un grīdā ieklātu degošu segumu ir pilnās liesmās, kad uz tās grīdas ir aizdedzies neliels uguns avots. Un šis laiks ir ļoti īss, tās ir tikai 3 minūtes. Jā, uz koncertzāli apmeklētāji sāks braukt kādas 30 - 40 minūtes pirms koncerta sākuma un mierīgi, bez liekas steigas un grūstīšanās, vienam otru netraucējot pamazām šās pusstundas laikā satilps koncertzālē. Šajā zālē atradīsies cilvēki, kuru apģērbs ir degošs, krēsli, zāles apdare, aparatūra, kabeļi, dažādi palīgmateriāli, degt kam zālē ir pietiekami. Un tagad, ja pēkšņi izceļas ugunsgrēks, un cilvēkiem ir ātri jāpamet koncertzāle, bet laiks ir limitēts, tās pašas 3 minūtes. Apmeklētājiem ir jāpamet ne tikai koncertzāle, viņiem ir jāatstāj visa ēka, tātad jāpārvar pakāpieni, eju un koridoru pagriezieni, jāorientējas telpā, bet gaisma ir nodzisusi, dūmi neļauj elpot, sāksies panika, drūzma, bet izeja ir tikai viena, uz Akmens tilta pusi. Trīs puses ir slēgtas. AB koncertzāles projekta aizstāvji man oponēs, ko, Tu taču nezini, tur uz ēkas abām garajām pusēm, gan gar Daugavu, gan gar līci, varbūt arī ēkas galā būs paredzēti speciāli tiltiņi un laipas, pa kuriem apmeklētāji kā pa diedziņu izkļūs no ēkas un bez problēmām to atstās. Vai tik skaisti būs? Neticu, jo izeja un ieeja pa cietzemi ir tikai viena un pa to vēl ir jāpiebrauc ugunsdzēsējiem, ātrajai palīdzībai, kas viņiem jābrauc virsū apdullušam, pārbijušos, orientāciju zaudējušam cilvēku pūlim, nokritušiem, samīdītiem cilvēku ķermeņiem?

Vai mūsu priekšteči bija atpalikuši atpakaļrāpuļi un galīgi nejēgas, ka sabiedriskas ēkas, kurās vienlaicīgi pulcējas liels daudzums ļaužu izvietoja atstatus no citām ēkām ar piekļuvi no visām pusēm - Operas nams, Drāma, Daile, Ziemeļblāzma, VEF kultūras pils, Kongresu nams, arī Centrāltirgus paviljoni sākotnēji tika būvēti kā atsevišķi stāvoši un tiem izejas tika paredzētas uz visām četrām debess pusēm, lai notiekot nelaimei cilvēki izskrietu no paviljona uzreiz ārā, svaigā gaisā, atgūt elpu, attapties, izklīst apkārtnē, ļaujot citiem pamest nelaimes vietu, nedrūzmēties. Tā nav mūsu senču vaina, ka nākamās paaudzes evakuācijas ceļus no tirgus paviljoniem aizbūvēja pēc sava prāta. Es uz AB koncertzāli neiešu un nevedīšu savu kundzi, neļaušu turp iet saviem bērniem un mazbērniem, nepirkšu biļetes saviem viesiem.

Man šķiet, ka vislabākā vieta Koncertzālei Rīgā būtu Valguma ielā 5, tieši pretim Nacionālajai bibliotēkai, blakus Dzelzsceļa muzejam, vecās Jelgavas virziena dzelzsceļa stacijas Pārdaugavā vietā. Koncertzāle izvietotos pašlaik diezgan degradētā teritorijā. Viena izeja būtu uz Nacionāļo bibliotēku, otra gar Dzelzsceļa muzeja āra eksponātu izstādi uz Slokas un Uzvaras bulvāra stūri, trešā, uz Akmeņu ielu, uz Latvijas Universitāti, un ir iespēja cauri neizmantojamai Torņakalna preču stacijai izbūvēt ceļu uz Torņakalna staciju, no kuras uz Koncertzāli varēs ērti nokļūt visi, kuri uz koncertu var atbraukt pa dzelzsceļu no jebkura Rīgas mezgla virziena, un arī atnākt uz Nacionālo bibliotēku un Latvijas Universitāti. Arī cilvēku evakuācijas ceļi no Koncertzāles būtu visos virzienos un tie būtu uz cietzemes, pastāvīgi un droši. Gan ātrajai palīdzībai, gan ugunsdzēsējiem piekļūšana Koncertzālei būtu nodrošināta no visām pusēm. Nepieciešamās komunikācijas atrodas akmens sviediena attālumā.

Šāds salikums - Nacionālā bibliotēka, Dzelzsceļa muzejs, Latvijas Universitāte un Rīgas Koncertzāle radītu simbiozes bloku, kas viens otru papildinātu, reklamētu, apmeklējot vienu, radītu interesi par otru. Šajā apkaimē var atrast vietu daudzstāvu autostāvvietas izbūvei. Sakārtojot Mārupītes krastu ir iespēja izveidot ceļu no Torņakalna stacijas caur skaistu aleju.

Domāju, ka Koncertzālē pasākumi nenotiks katru dienu un tai nebūs pilnas noslodzes, bet mēs neesam tik bagāti, lai būvētu un vēlāk apkurinātu, tīrītu, remontētu, apkoptu, maksātu algas apkalpojošam personālam par lielus izdevumus prasošas ēkas uzturēšanu tukšgaitā. Šai ēkai, ja ne jāatpelna sevi, tad ir jābūt nodarbinātai 7 dienas nedēļā. Mums ir brīnišķīgs Baltais nams, bet arī tam būs nepieciešams remonts, izrādes būs jāpārtrauc, kurp doties Operas un Baleta trupām kopā ar orķestri? Tāpēc Koncertzāli jāprojektē tā, lai nepieciešamības gadījumā tur var savu mākslu rādīt mūsu Operas un Baleta kolektīvi. Tātad jābūt paredzētiem orķestra bedrei, attiecīgai skatuvei un pārējām telpām.

Lai mūsu mākslinieki spētu konkurēt un nest Latvijas vārdu pasaulē, tie ir ļoti nopietni jāmāca. Mācībām jānotiek ne tikai Konservatorijas auditorijās un klasēs, bet topošajiem māksliniekiem savi kursa darbi, kontroldarbi jākārto lielā zālē, topošais mākslinieks jāmāca sadzirdēt sevi lielā zālē, viņš jāpieradina pie publikas. Tāpēc Koncertzālē ir jāparedz mācību telpas studentiem , darba vietas mācību spēkiem, profesūrai, sanitāri higiēniskās telpas, kā arī telpas ēdnīcai vai vismaz virtuvei. Mākslinieka darbs ir ne tikai talantu un milzīgu atdevi prasošs, bet tas ir arī fiziski grūts un tāpēc mums, parastiem ļaudīm, ir jāizdara viss, lai šiem cilvēkiem, kurus Dievs ir apveltījis ar brīnišķo dzirksti - talantu, būtu droši, ērti, mājīgi mūsu uzbūvētajā Koncertzālē.

Bet tā kā piepildījums Koncertzālei vienalga būs 2 - 3 koncerti nedēļā un studentu noslodze darba dienās no rīta un agrā pēcpusdienā, tai ir jārod vēl kāds pienesuma veids. Man ir priekšlikums Koncertzālē uz jaunākā brāļa tiesībām iemitināt Operetes teātri, izbūvējot tam visas nepieciešamās telpas pilnvērtīgai darbībai. Ar jaunākā brāļa tiesībām es domāju to, ka Operetes teātris aizpilda tās dienas, kad nav koncertu pasākumu, bet ne otrādi. Mums jau ir brīnišķīgs piemērs par koncertzāles ēkas funkcionalitātes palielināšanu Ventspilī. Paldies par to cienījamam Lemberga kungam!

Lai mums izdodas brīnišķo un cilvēkam atjaunatni nesošo mūzikas mākslu Rīgā baudīt drošā, ērtā, arhitektoniski skaistā Koncertzāles ēkā!