Viedoklis

Vakar Saeima pieņēma grozījumus Pasta likumā, kas paredz nodrošināt abonēto preses izdevumu piegādi 2020. gadā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi bijuši līdz šim. Tas nozīmē, ka drukātās informācijas piegādes maksa nepieaugs.

Rīgas lidosta un taksometrs uz viesnīcu tūkstošiem ārzemnieku ir pirmie iespaidi par galvaspilsētu un valsti.

«Vēsturē visātrāk veiktais paternitātes tests!» – uzjautrinājās kāds sociālo tīklu asprātis, reaģēdams uz Attīstībai/Par! atzīšanos, kas emocionāli bija iegrāmatota tviterlentē un skanēja šādi: «Viņi visi ir mūsējie!»

Pagājušajā reizē jaunā valdība varēja visus laurus plūkt sev un visas piepes norakstīt uz iepriekšējo Māra Kučinska valdību, varēja nosaukt budžetu par «tehnisko» un iet gulēt, taču tagad ir pienācis brīdis, kad tai jāraksta pašai savs stāsts.

Kā izrietēja no 15. septembra LTV raidījuma De facto konteksta, laikam nav lielāka nozieguma pret sabiedrību kā ierosināt veikt izmaiņas Konkurences likumā, paredzot mainīt sodu apmēru un to piemērošanu Konkurences likuma pārkāpšanas gadījumos. Vēl vairāk – nav lielāka nozieguma pret sabiedrību kā tad, ja Saeimas deputāts uzklausa darba devēju vai uzņēmēju organizāciju pārstāvjus un aicina Saeimas komisiju apspriest uzņēmēju organizāciju ierosinājumus.

Nauda, ko esmu samaksājusi nodokļos, tiks izmantota, lai finansētu Saskaņu, Jauno konservatīvo partiju, Attīstībai/Par!, KPV LV, Latvijas Krievu savienību, Progresīvos, Regresīvos, Gurķu pumpu pētīšanas partiju, Sviesta savienību utt. Un arī jūsu nodokļos samaksātā nauda tiks izmantota šim cēlajam mērķim. Negribat? Jums neviens neprasīs atļauju. Domājat, ka jūsu naudu lietderīgāk izmantot skolotāju un medmāsu atalgojuma pacelšanai? Domājiet vien tālāk. Finansiāli ietilpīgu veselības problēmu risināšanai? Kā tad. Beigu beigās – varbūt to novirzīt mājdzīvnieku sterilizācijas programmām? Atslābstiet taču! Mums ir jāfinansē partijas – šie zemo reitingu politpulciņi, bez kuriem neesot iespējama demokrātija.

Krieviem ir tāds parupjš teiciens, kurš, pārtulkojot pieklājīgā valodā, skan – nepatikšanas piezagās nemanāmi. Situāciju Rīgā, šķiet, vislabāk raksturo kāds cits neliterārs vārds, kurš vismaz nav rupjš – bardaks jeb literārā valodā – haoss.

Vērojot nākamā gada budžeta pieņemšanas peripetijas un beidzot panākto vienošanos par prioritātēm, jāteic, ka varēja būt vēl sliktāk.

Varbūt tur vainojami pirmie rudens pieskārieni Latvijai vai debesīs manītā ugunsbumba, bet nezin kāpēc šonedēļ valstī nav neviena vērā ņemama skandāla! Pat melnā pīāra troļļi sociālajos tīklos apzelē vecas ziņas. Kā tad tā? Pilnmēness debesīs, bet mums nekā. Pat jaunā modeļa Dinamo izrādījies tas pats vecais. Neteiksiet taču, ka vainīgas Dzejas dienas?

Šonedēļ vienā starptautiskā pasākumā es LTV angliski nosaucu par valsts televīziju un uzreiz saņēmu pārmetumus no Latvijas kolēģiem, ka es kompromitējot Latvijas mediju sistēmu, jo, lūk, LTV esot sabiedriskā televīzija.

Atbaidošu smirdoņu un milzīgus drazu kalnus var redzēt un saost daudzviet pasaulē, kur varas iestādes dažādu iemeslu dēļ nav spējušas ieviest kārtību atkritumu apsaimniekošanā un kanalizācijā. To redzot, ceļotājs no Latvijas var nopriecāties, ka pie mums gan nav tādas šmuces – Rīga tad salīdzinājumā šķiet tīra un jauka.

Kā liecina jaunākie Centrālās statistikas pārvaldes dati, 2019. gada augustā, salīdzinot ar 2018. gada augustu, vidējais patēriņa cenu līmenis Latvijā palielinājās par 3,2%.

Latvijas mediju telpa tās kopumā mani šodien neapmierina. Jo manā uztverē tā neveic savu misiju. Proti – tā ir savās atsevišķās izpausmēs pārlieku vienpatnīga, savrupināta. Dažādu uzskatu, viedokļu principiālas, profesionālas konfrontācijas vietā tā dod priekšroku atsevišķu sociālu vai etnisku grupu uztveres stereotipu atzīšanai un uzturēšanai.

Tirdzniecības centra Alfa jaunās piebūves atklāšana iezīmējās ar skandālu. Ne viens vien šā centra apmeklētājs piedzīvoja nepatīkamus brīžus, ieraugot veikaliņu, kurā tirgo krekliņus ar Putina ģīmetni, ar divdomīgiem, Krievijas agresīvi impērisko politiku cildinošiem uzrakstiem un apģērba gabalus, kuri marķēti ar Krievijas armijas simboliku.

Nākamā gada budžetu vairs nekādi nevarēs saukt par «tehnisko» vai kaut kādā tādā nicināmā vārdā. Tagad Krišjāņa Kariņa (Jaunā Vienotība) valdībai jāizstrādā īsteni savs, pareizais un visu laiku labākais budžets, kam jāatspoguļo grandiozās iekšpolitiskās pārmaiņas, kas notikušas 13. Saeimas vēlēšanās.

Džuljetas mammai bija trīsdesmit gadi. Puškins savu slaveno Ruslanu un Ludmilu sarakstīja 19 gadu vecumā. Kardinālam Rišeljē (tam, kas Trīs musketieros), ja nemaldos, nebija pat 40 gadi. Ko es ar to gribu sacīt? To, ka mani neapmierina manas, vecākās, paaudzes ļaužu pārāk ieilgusī dominēšana sociālajā, pilsoniskajā un arī valstiskajā teikšanā.

Izdevniecība Goldberg Trust ir laidusi klajā bijušā diplomāta un Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesora Daiņa Zelmeņa grāmatu Dialogi ar Nikolaju Neilandu. Pie latviešu lasītājiem ir nonākusi grāmata par priekšlaicīgi aizsaulē aizgājušo latviešu diplomātu Nikolaju Neilandu un par viņa ieguldījumu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanā. Grāmatu veido trīs saturiskas daļas. Vispirms tā ir atmiņu daļa par autora un Nikolaja Neilanda kopējām gaitām Latvijas Universitātē un gadiem ilgajām draudzīgajām attiecībām. Otrā un trešā grāmatas daļa ir veltīta Zviedrijas ekonomiskajam modelim un apskatam par Zviedrijas bijušā premjerministra Ūlofa Palmes politiskās slepkavības izmeklēšanas gaitu un iespējamiem cēloņiem, kāpēc šī slepkavība tā arī nekad netiks atklāta.

Lai arī ārā spīd saule un gaiss vēl vasarīgi silts, rudens tuvums jau jaušams. Arī politiskajā dienas kārtībā. Tuvojas gada galvenā politiskā likuma – Valsts budžeta – pieņemšana un arvien skaļāk tiek spriests – kam dot un kam nedot naudu?

Jau trešo gadu desmitu maļ laika dzirnas, un būvniecība ir viena no nozarēm, kurā puspelēki vīriņi visu ko šiverē. Viskārāk viņi grib piezīsties pie valsts un pašvaldību pasūtījumiem, kurus ja iegūst un iebāž kāju šā biznesa durvīs, ir mazāks risks palikt mīnusos, ir garantēta peļņa un iespēja atkal un atkal tikt pie pasūtījumiem un labumiem.

«Es šeit jūtos vislabāk,» teic Kristaps Rūķītis, dzīvnieku kapu Citi medību lauki saimnieks, «šeit ir miers un klusums, šeit ir gaiša aura. Esmu pļavā, mežā... pasaulē. Es kopju celiņus, pļauju zāli, novācu vecos ziedus un izdegušos sveču trauciņus. Esmu starp dzīvnieku dvēselēm. Un tās ir tīras. Neviens suns nav sācis karu, neviens kaķis nav kādu ļautiņu mantkārīgi apzadzis vai kādam nodarījis pāri, savtīgu nodomu dzīts. Dzīvnieki izdara tikai to, ko viņiem liek instinkts. Jo dzīvnieki ir viedi.»