Izdevniecība Goldberg Trust ir laidusi klajā bijušā diplomāta un Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesora Daiņa Zelmeņa grāmatu Dialogi ar Nikolaju Neilandu. Pie latviešu lasītājiem ir nonākusi grāmata par priekšlaicīgi aizsaulē aizgājušo latviešu diplomātu Nikolaju Neilandu un par viņa ieguldījumu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanā. Grāmatu veido trīs saturiskas daļas. Vispirms tā ir atmiņu daļa par autora un Nikolaja Neilanda kopējām gaitām Latvijas Universitātē un gadiem ilgajām draudzīgajām attiecībām. Otrā un trešā grāmatas daļa ir veltīta Zviedrijas ekonomiskajam modelim un apskatam par Zviedrijas bijušā premjerministra Ūlofa Palmes politiskās slepkavības izmeklēšanas gaitu un iespējamiem cēloņiem, kāpēc šī slepkavība tā arī nekad netiks atklāta.
Paradoksālā kārtā, tikai dažas dienas pirms grāmata tika iespiesta, noslēdzās viens no Latvijas neatkarības atjaunošanas notikumiem, kurā visai svarīga loma bija tieši Nikolajam Neilandam un kuru grāmatā apskata Dainis Zelmenis.
1989. gadā, kad tikai sākās Latvijas virzība uz pilnīgu neatkarības atjaunošanu, ļoti svarīgi bija Krievijas racionāli domājošo politiķu paaudzei pierādīt, ka Latvija 1940. gadā bija nevis brīvprātīgi pievienojusies padomju republiku saimei, bet mēs tikām vardarbīgi inkorporēti PSRS, balstoties uz nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības īstenoto ietekmes sfēru sadalīšanu Eiropā - slepeno līgumu, kas papildināja Ribentropa - Molotova paktu.
Lai nodrošinātu Latvijas un Baltijas neatkarību, Latvijas un Baltijas politiķiem kopīgi ar Krievijas demokrātiskajiem spēkiem izdevās PSRS Tautas deputātu kongresā izveidot Ribentropa - Molotova pakta izmeklēšanas komisiju. No Latvijas komisijā tika iekļauts Mavriks Vulfsons, Nikolajs Neilands un Ivars Ķezbers. Daiņa Zelmeņa grāmatā ir aprakstīta šī Latvijas neatkarības atjaunošanas vēstures lappuse. Galvenais arguments, kāpēc pirmajā PSRS Tautas deputātu kongresa balsojumā par Ribentropa - Molotova pakta politisko novērtējumu galīgais lēmums netika pieņemts, bija: «Kur ir šā pakta slepeno protokolu oriģināli?» (21. lpp.) PSRS rīcībā, lūk, tādu nemaz neesot! Kad Mavriks Vulfsons uz Maskavu atveda slepeno protokolu kopijas no Vācijas arhīva, tad komunistiskie deputāti tos dēvēja par «fašistu viltojumu». PSRS Tautas deputātu kongress pieņēma Ribentropa - Molotova pakta komisijas gala ziņojumu tikai pēc tam, kad tika atrasti nevis slepeno protokolu oriģināli, bet gan arhīva izraksti, kuri apliecināja, ka slepenie protokoli ir bijuši un kurai iestādei tie tālāk tika nodoti glabāšanā.
Tolaik Baltijas neatkarības pretinieki Krievijā klāstīja, ka nekādu Ribentropa - Molotova pakta slepeno protokolu vispār nav bijis, pēc tam - 1989. gadā - tika apgalvots, ka, tā kā slepeno protokolu oriģinālu nav, ka, ja tādi vispār ir bijuši, tad tie ir nozaudēti, līdz ar to protokolu saturs nav izvērtējams un Rietumos publicēto kopiju autentiskums nav pārbaudāms. Tomēr 1989. gada nogalē Ribentropa - Molotova pakta slepenie protokoli tika nosodīti, un tas pavēra iespēju spert nākamo soli ceļā uz Baltijas valstu pilnīgu nodalīšanos no padomju impērijas.
Šā rezultāta sasniegšanā nozīmīga loma bija Nikolajam Neilandam. Paradoksālā kārtā jautājums par Ribentropa - Molotova pakta slepeno protokolu oriģināliem pilnībā noslēdzās tikai šogad. No 20. augusta Krievijas federālo arhīvu izstāžu zālē ir aplūkojami Ribentropa - Molotova pakta slepeno protokolu oriģināli. Tagad Maskava slepeno protokolu oriģinālus (gan krievu, gan vācu valodā) piedāvā publiskai apskatei, to digitālās kopijas ir brīvi lejuplādējamas. Slepenos protokolus papildināja slepena vienošanās par to, kā abas puses saprot slepenā protokola pirmo rindkopu utt. Tagad ir atslepenoti, publiskoti un digitalizēti diplomātiskās sarakstes oriģināli, kura tika veikta, lai saskaņotu nacistiskās Vācijas un PSRS teritoriālās intereses utt.
Tomēr nevajadzētu priecāties par ātru. Atzīmējot Ribentropa - Molotova pakta noslēgšanas 80. gadadienu un izliekot apskatei ar šo līgumu saistīto diplomātisko saraksti un slepeno protokolu oriģinālus, Krievijas arhīvi izstādes datējumu aprauj ar 1939. gada 23. septembri. Taču jau 1939. gada 28. septembrī tika noslēgts jauns nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības līgums Par draudzību un robežām, kura slepenajā protokolā nacisti daļu no Polijas teritorijas, kas pēc Ribentropa - Molotova pakta pienācās PSRS, iemainīja pret savā ietekmes zonā iedalīto Daugavas kreiso krastu (Latvijas rietumdaļu) un Lietuvu.
28. septembra līguma slepenie protokolu oriģināli Krievijas arhīvu izstādē nav izstādīti un ar tiem saistītā diplomātiskā sarakste nav publiskota. Vai tiešām būs jāgaida nākamie trīsdesmit gadi, lai Krievija atsegtu arī šo kaunpilno lappusi nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības netīrajos darījumos?
