Lai arī ārā spīd saule un gaiss vēl vasarīgi silts, rudens tuvums jau jaušams. Arī politiskajā dienas kārtībā. Tuvojas gada galvenā politiskā likuma – Valsts budžeta – pieņemšana un arvien skaļāk tiek spriests – kam dot un kam nedot naudu?
Teorētiski šo jautājumu varētu risināt vienkārši - atveram Nacionālās attīstības plānu (NAP) un saskaņā ar to rīkojamies. Problēma tik tā, ka NAP mums nekad, tai skaitā jau tā pieņemšanas brīdī, nav bijis domāts kā īsts stratēģiskās plānošanas dokuments. Tas jau no sākta gala ir bijis papīriņš, kuram cienījamā valstī ir vienkārši jābūt gluži kā Operas namam, lai to vajadzības gadījumā var uzrādīt cilvēkiem, kurus mūsu valsts amatpersonas tīri instinktīvi uztver kā bosus.
Taču neatkarīgi no stratēģiskās plānošanas dokumentiem ir arī stratēģiskās plānošanas loģika. Uz jautājumu, kam prioritāri tērēt naudu - algām vai infrastruktūrai, šī loģika saka - infrastruktūrai. Savukārt politiskā loģika saka - nekas tā neatmaidzina vēlētāja sirdi kā lielākas naudas summas ieplūdums bankas kontā. Ko darīt? Vai pielikt algu metinātājam vai ieguldīt jaunu cauruļu ielikšanai? Vai palielināt algas autobusu šoferiem vai uzklāt jaunu ceļa segumu? Ideāli būtu gan vieniem, gan otriem. Jautājums ir par proporcijām.
Jautājums kļūst vēl sarežģītāks, kad runa ir par infrastruktūru un algām izglītībā vai medicīnā. Kam dod naudu - skolu tehniskai attīstībai vai pedagogu algām? Slimnīcu modernizācijai, izmeklējumu pieejamības palielināšanai vai medicīnas darbinieku algām? Te vērojama interesanta sakarība - jo vairāk attālināmies no pagājušās krīzes, jo skaļākas kļūst prasības pēc lielākas algas.
Labi atceros diskusijas 2007. gadā, kad daļa sabiedrības nekādi negribēja pieņemt, ka mūsu algas nav tādas pašas kā Vācijā. «Es taču nestrādāju mazāk intensīvi kā Vācijā, kāpēc tad alga man ir trīs reizes mazāka,» skanēja iebildes. Šādi uzskati bija populāri gan tolaik, gan arī tagad un atspoguļojās algu pieauguma tempos. Tad nāca krīze, un uz kādu laiku apetīte pierima. Tagad pēc ilgstošas badošanās tā ir atjaunojusies un cilvēki prasa - dodiet vairāk, mums ir par maz.
Šādā situācijā piedāvājums būvēt jaunu, dārgu cietumu izskan gandrīz vai nepiedienīgi. Uz racionālas loģikas bāzēts arguments, ka pašreizējie, novecojušie cietumi izmaksā dārgi un jaunais cietums dos iespēju krietni ietaupīt nākotnē, nestrādā. PR sacensībā - jauns cietums pret mediķu (pedagogu) algas palielinājumu - cietums zaudē līdzīgi kā žurka kāmītim vai kā Latvijas futbola izlase Austrijai. Vienos vārtos ar rezultātu 0:6.
Ja pieminam Latvijas futbola izlasi, tad saistībā ar minēto jautājumu rodas vēl viena analoģija. Vai mūsu futbolistu atalgojuma pieaugums ietekmētu viņu spēles kvalitāti? Diez vai pat dubultojot atalgojumu, viņi spētu parādīt būtiski labāku sniegumu. Cita lieta, ja izdotos atrast tādu treneri, kāds hokeja izlasei ir Hārtlijs. Arī ar viduvēju sastāvu viņam izdevās izveidot komandu, kuras spēli nav kauns skatīties. Ar to gribu teikt, ka, atrodot nozares vadītāju, kurš spētu sakārtot sistēmu, var iegūt lielāku labumu, nekā vienkārši palielinot strādājošiem algas, neko nemainot sistēmā.
Negribu, lai mani pārprot. Skaidrs, ka gan izglītības, gan medicīnas darbiniekiem (un ne tikai viņiem) atalgojums ir nepietiekams. Tas ir jāpalielina. Taču ir viena lieta, ko labi zina sistēmā iesaistītie. Tā ir gan šajās nozarēs, gan valstī kopumā esošā atalgojuma veidošanās kārtības nesakārtotība. Par līdzīgu darba apjomu vieni saņem nesamērīgi daudz, citi nepieklājīgi maz. Problēma ir tā, ka jebkuri centieni šo kārtību sakārtot atduras ar milzīgu pretestību. Vienalga, vai tas notiek sabiedriskajos medijos, kultūras iestādēs, augstskolās vai slimnīcās. Vieglāk ir piešķirt no valsts budžeta nozares «kapacitātes» stiprināšanai tik un tik miljonus nekā ķerties klāt pie sistēmas sakārtošanas, kas draud ar politisku kakla laušanu.
Līdz ar to var visai droši prognozēt, ka jauna, bet nepopulāra infrastruktūras objekta būvei - Liepājas cietumam - nauda neatradīsies, toties tā atradīsies daudz populārākajam algu pielikumam. Iespējams, ka tā arī ir pareizāk. Jebkurā gadījumā cilvēki no algu pielikuma jutīsies priecīgāki nekā no jauna cietuma. Tā kā cilvēku iepriecināšana līdz šim nav bijusi mūsu valsts pamatideja, tad šoreiz atteikšanās no tehnokrātiskās pieejas nav sliktākā doma. Kaut vai šādi pagriežoties ar seju pret cilvēkiem.
