Rīgas lidosta un taksometrs uz viesnīcu tūkstošiem ārzemnieku ir pirmie iespaidi par galvaspilsētu un valsti.
Starp atbraucējiem ir visādi ļaudis - arī varbūt potenciāli investori, kas apsver iespēju sākt kādu biznesu; tūristi, kas ziņkārības dēļ ierodas pirmo reizi, bet, ja viņiem šeit patiks, viņi brauks vēl un ieteiks Latviju kā jauku vietu draugiem un paziņām; jaunieši, kas gudro, vai varbūt studēt Rīgā vai kur citur.
Nekur neder, ja pirmais iespaids tiek sabojāts, ieraugot nesaprotamu auto haosu, uzmācīgus «frendus», kas gluži kā kādā austrumzemē zīmīgi griež uz pirksta automašīnas atslēgas un čukst, ka tieši viņiem ir vislabākais piedāvājums nonākt pie mērķa pilsētā.
Tāpat neder, ja diezgan netāls brauciens izmaksā nesamērīgi dārgi, ja taksometra šoferis neko nesaprot angliski, ja taksists ir nevīžīga paskata un automašīna grab un smird, ja ceļā uz pilsētu taksists vairākas reizes pārkāpj satiksmes noteikumus un agresīvi lieto «bļ» vārdus.
Ne visi ārzemnieki ir bagāti - ir tādi, kas labprāt nebrauktu ar dārgajiem takšiem un pameklētu lētākus, izmantotu sabiedrisko transportu. Nu nevar teikt, ka Rīgas lidostā varētu viegli saprast, kur ir autobuss, kā braucienam ar to iegādājama biļete un vai kaut kur stāv citās valstīs populārie «īzīdžeti» jeb mikroautobusi.
Ārzemnieks nepazīst Konkurences padomes priekšnieci Skaidrīti Ābramu, neko nezina par konfliktiem starp valdības un pilsētas domes partijām, nenojauš, ka pastāv karš starp takšu kompānijām, nezina, ka katrs metrs «zelta kilometrā» ir sadalīts un pastāv bandītu grupējumi, kas ir uzlikuši «jumtus» šoferiem un komersantiem. Līdz ar to viņam pastāv risks iepērties nepatīkamās situācijās, nonākot blēdīgu šoferu nagos, kas noplēš trejdeviņu maksu, izjust agresīvu attieksmi vai būt lieciniekam taksistu savstarpējās «razborkās». Tad kāda vairs tur cerība, ka viņš iemīlēs Rīgu? Viņš būs priecīgs, kad būs ātrāk ticis projām no aziātiski kriminālās vides, kurā civilizētas zemes pilsonim uz muguras metas zosāda.
Ar milzu pūlēm ilgu gadu laikā galvaspilsēta, tiesībsargājošās iestādes un lidosta bija izveidojusi kaut cik normālu sistēmu, kur lidostu apkalpoja sarkani un zaļi taksīši. Taču tad savu vārdu sacīja Konkurences padome, kas šajā kārtībā saskatīja konkurences kropļošanu. Tad bija tiesāšanās, kurā KP uzvarēja, un konkurence tika atjaunota. Bet uzreiz atpakaļ bija deviņdesmitie - haoss, šoferi treniņbiksēs, vecas grabažas, kurām gultņi dūc, un citi pagājušā gadsimta relikti. Tagad kopš 15. septembra ir «jaunā kārtība» - pirmajā dienā pie lidostas izejas tika laisti tikai sarkani takši, bet tagad speciālo licenci ir dabūjuši arī zaļie. Pārējie slapstās otrpus lielajam stāvvietas laukumam aiz kokiem. Šie šoferi tā īsti nesaprot, kas notiek, kādiem noteikumiem jāpakļaujas, ir izmisuši un nikni un nevedīs klientu, ja peļņa solās būt maza, bet vieta konkurējošo kolēģu rindā tiks pazaudēta.
Pagaidām kārtības tā īsti vēl nav, bet redzams, ka drīz tā būs. Kārtība ir pats galvenais. Speciālas licences un automātisku iekļuvi rindā pie lidostas izejas tagad saņem takši, kas nav vecāki par pieciem gadiem un atbilst vēl visādām stingrām prasībām.
Bet mulsina, lūk, kas: kāpēc vispār bija lielā ņemšanās, tiesāšanās, bīstamā augsnes radīšana kriminalitātei? Jo atpakaļ ir būtībā tā pati vecā nekonkurence - ne gluži monopols, bet dupols.
Satiksmes ministrs Tālis Linkaits sprauž sev pie krūts medaļu par kārtības atjaunošanu, ko viņš ar ilgu čammāšanos, bet tomēr būs panācis. Tas ir labs darbs. Gandrīz vai vienīgais labais darbs, ko viņš ir paveicis, kopš ieņem ministra posteni. Nebūtu slikti, ja viņš tā turpinātu, jo takšu jomā ir vēl milzīgi daudz darāmā - būtu jāiedziļinās taksistu darba skarbajos apstākļos, viņu sociālajā neaizsargātībā, nejēdzībās ar apdrošināšanu, jāpaskatās arī no to takšu skatpunkta, kas rītā, vakarā un naktī strādā, bet nenopelna nenieka. Būtu sadarbībā ar tiesībsargājošajām iestādēm jānocērt galva reketam, kas starplaikā piepeši izaugusi un nekaunīgi audzē vēl jaunas pūķgalvas. Vajadzētu civilizētas alternatīvās iespējas nokļūt pilsētā ne tikai ar dārgajiem takšiem vien. Vajadzētu sadarbībā ar galvaspilsētu nodrošināt ērtāku sabiedriskā transporta izmantošanu no lidostas uz pilsētu. Bet kāda gan tur sadarbība, ja jāpiedalās ņirdzīgā piketā pret domi, kur tiek dauzīta tukša atkritumu kaste?
Žēl, bet ministram labiem darbiem paliek maz laika. Viņš pieder pie Jaunās konservatīvās partijas (JKP), kas mostas un aizmieg mītos un murgos par savu izcilo vietu vēsturē un titānisko cīņu pret «oligarhiem». Ir traģikomiski, kad JKP vadonis, tieslietu ministrs Jānis Bordāns iziet plašsaziņas ringā un stundu nežēlīgi boksē iedomātu, neesošu pretinieku, kurš mačā nemaz nepiedalās. Kauns Bordāna vietā kļūst klausīties, ka «Lembergs atlaidis Jurašu» un tamlīdzīgas paranoiskas blēņas.
Kad ministrs pievēršas reālai problēmai un sāk to risināt, kaut kas sāk arī sanākt, bet, kad kā suns pie vēmekļiem atgriežas murgosfērā, tad iznāk izkalt čikus, nevajadzīgu kadru teroru, atlaižot profesionāļus, iznāk pieņemt lēmumus, kas grauj, nevis veicina attīstību.
