Labo nodomu fons

 
©F64 Photo Agency

Varbūt tur vainojami pirmie rudens pieskārieni Latvijai vai debesīs manītā ugunsbumba, bet nezin kāpēc šonedēļ valstī nav neviena vērā ņemama skandāla! Pat melnā pīāra troļļi sociālajos tīklos apzelē vecas ziņas. Kā tad tā? Pilnmēness debesīs, bet mums nekā. Pat jaunā modeļa Dinamo izrādījies tas pats vecais. Neteiksiet taču, ka vainīgas Dzejas dienas?

Sajūta tāda, it kā kāds būtu ieslēdzis gaidīšanas režīmu. Ministri klāsta nozaru vajadzības, vienā balsī sakot - vajadzēs tik un tik miljonus. Kāds draud neatkāpties no solītās minimālās algas celšanas. Tas viss cikliski dzirdēts, redzēts teju vai ik gadu, rudenim sākoties un budžetu veidojot. Izņemot retās reizes, kad budžeta stiķēšana notiek īpašā režīma.

Patiesībā labi saprotam - politiķi tagad pamēģinās, bet nekas labs no tā neiznāks. Ne jau tāpēc, ka šie būtu lielāki nemākuļi par iepriekšējiem. Zinātnē to sauc par empīrisku pieeju, bet empīrisks ir kaut kas tāds, kas balstīts pieredzē. Un šīs mantas mums pietiek atliektiem galiem. Ikgadējie stāsti par to, ka policistiem, mediķiem, skolotājiem, kultūras darbiniekiem, ierēdņiem, pensionāriem, invalīdiem vajag tik un tik, sen kļuvuši par 21. gadsimta latviešu folkloras sastāvdaļu. Viss, kas nepieciešams, šos stāstus pierakstīt daktilā, trohajā vai jambā un ievietot Dainu skapī mūžīgai glabāšanai. Kopš Dainu skapis vairs neglabājas Zinātņu akadēmijā, telpā zem milzīgas kanalizācijas caurules, tajā šādus materiālus var glabāt pilnīgi droši.

Problēma ir tā, ka jebkurš nesistēmisks algu pielikums dos īstermiņa efektu. Paies daži gadi, un atkal vajadzēs. Jo dzīves dārdzība augs. Vai ir risinājums? Neatkarības sākumos Godmaņa valdība mēģināja kaut ko indeksēt un sistēmiski celt. Tad, protams, labi domātais izčākstēja, jo līdzekļu nebija. Un kāda nu tur valsts labklājība, ja tās vietā sākās lielais bizness, bet brīvās naudiņas tika sabāztas finanšu piramīdās un bēbēbankās, cerībā nokampt milzu procentus. Tālākais, protams, attīstījās tieši tāpat kā pasakā par Buratino, kurš muļķu zemes brīnumu laukā iestādīja monētiņas cerībā uz naudas koku jau nākamajā rītā.

Uz labo nodomu fona patiesībā šo rudeni sagaidām neziņā par to, kādas ziepes visiem apnikušajā breksita sāgā savārīs blondais Boriss. No malas skatoties, tā vien šķiet, ka pasaulē valda klusa panika. Skandināvu bankas pēkšņi ir gatavas piemaksāt, lai kāds tomēr paņem to sasodīto hipotekāro kredītu, kuru tikpat pēkšņi nevienam visā Hamleta karaļvalstī vairs nevajag. Arī Latvijā autodīleri teju kā sarunājuši pakaļ met jaunus auto ar gandrīz desmit tūkstošu eiro atlaidēm. Iespaids tāds, ka ļautiņi izmisīgi cenšas nopelnīt un uzkrāt tauciņus pirms gaidāmās bargās ziemas. Par to gan pat laika vērotājs Vilis Bukšs pagaidām neko nesaka, un atliek vien gaidīt.

Teju vai vienīgā kaut cik intriģējošā lieta, kas šonedēļ pavīdēja pie Latvijas mediju telpas plašajiem horizontiem, ir jauns pavērsiens čekas maisu farsā. Īss garlaicīgā seriāla līdzšinējais izklāsts ir šāds. Pēc tam, kad maisus atvēra ar vairāku gadu desmitu nokavēšanos katastrofāli nemākulīgā formā un pirmā nācijas ziņkāre tika apmierināta, iestājās gluži loģiskā atplūdu fāze. Maisu dalībnieki ar žurnālistiem sākumā papļāpāja, bet tad runāt atteicās un uz grēksūdzēm nenāca, jo pirmie un valodīgākie pārējiem deva nepārprotamu signālu - šajā izrādē nav jēgas piedalīties, pat ja stāsti, ka esi eņģelītis ar spārniņiem. Kāds sabiedrībā gana pazīstams klusēja, līdz dabūja tiesas papīru, ka nav sadarbojies. Arī tam nekādas jēgas nebija, jo maisā sēdēšanu papīrs neatcēla. Tad kāds piedraudēja ar tiesu un darba zaudēšanu tiem, kas bija viņa ziņotāja kartīti izlikuši apskatei sociālajos tīklos. Vēl kāds žurnālistu kungiem pateica tieši - samaksā par interviju, ja gribi ko dzirdēt. Nu beidzot esam nonākuši līdz čekas maisos neesošu aģentu rakstītiem ziņojumiem. Par to, ka tā viss beigsies, saprātīgi cilvēki brīdināja jau pirms vairākiem gadiem, bet šajā valstī vienmēr ir principiālie, kas iet līdz galam arī tad, ja rokā ir vien kārava kalps un desmitnieks, kas nedod nekādas izredzes paņemt zolīti. Interesanti, kas šeit būtu jāpiesauc - drosmīgo neprātam slavu mēs dziedam vai Uļjanova, kā izrādās, neteiktā frāze par noderīgajiem idiotiem.