Viedoklis

Kā liecina jaunākie Centrālās statistikas pārvaldes dati, 2019. gada augustā, salīdzinot ar 2018. gada augustu, vidējais patēriņa cenu līmenis Latvijā palielinājās par 3,2%.

Latvijas mediju telpa tās kopumā mani šodien neapmierina. Jo manā uztverē tā neveic savu misiju. Proti – tā ir savās atsevišķās izpausmēs pārlieku vienpatnīga, savrupināta. Dažādu uzskatu, viedokļu principiālas, profesionālas konfrontācijas vietā tā dod priekšroku atsevišķu sociālu vai etnisku grupu uztveres stereotipu atzīšanai un uzturēšanai.

Tirdzniecības centra Alfa jaunās piebūves atklāšana iezīmējās ar skandālu. Ne viens vien šā centra apmeklētājs piedzīvoja nepatīkamus brīžus, ieraugot veikaliņu, kurā tirgo krekliņus ar Putina ģīmetni, ar divdomīgiem, Krievijas agresīvi impērisko politiku cildinošiem uzrakstiem un apģērba gabalus, kuri marķēti ar Krievijas armijas simboliku.

Nākamā gada budžetu vairs nekādi nevarēs saukt par «tehnisko» vai kaut kādā tādā nicināmā vārdā. Tagad Krišjāņa Kariņa (Jaunā Vienotība) valdībai jāizstrādā īsteni savs, pareizais un visu laiku labākais budžets, kam jāatspoguļo grandiozās iekšpolitiskās pārmaiņas, kas notikušas 13. Saeimas vēlēšanās.

Džuljetas mammai bija trīsdesmit gadi. Puškins savu slaveno Ruslanu un Ludmilu sarakstīja 19 gadu vecumā. Kardinālam Rišeljē (tam, kas Trīs musketieros), ja nemaldos, nebija pat 40 gadi. Ko es ar to gribu sacīt? To, ka mani neapmierina manas, vecākās, paaudzes ļaužu pārāk ieilgusī dominēšana sociālajā, pilsoniskajā un arī valstiskajā teikšanā.

Izdevniecība Goldberg Trust ir laidusi klajā bijušā diplomāta un Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesora Daiņa Zelmeņa grāmatu Dialogi ar Nikolaju Neilandu. Pie latviešu lasītājiem ir nonākusi grāmata par priekšlaicīgi aizsaulē aizgājušo latviešu diplomātu Nikolaju Neilandu un par viņa ieguldījumu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanā. Grāmatu veido trīs saturiskas daļas. Vispirms tā ir atmiņu daļa par autora un Nikolaja Neilanda kopējām gaitām Latvijas Universitātē un gadiem ilgajām draudzīgajām attiecībām. Otrā un trešā grāmatas daļa ir veltīta Zviedrijas ekonomiskajam modelim un apskatam par Zviedrijas bijušā premjerministra Ūlofa Palmes politiskās slepkavības izmeklēšanas gaitu un iespējamiem cēloņiem, kāpēc šī slepkavība tā arī nekad netiks atklāta.

Lai arī ārā spīd saule un gaiss vēl vasarīgi silts, rudens tuvums jau jaušams. Arī politiskajā dienas kārtībā. Tuvojas gada galvenā politiskā likuma – Valsts budžeta – pieņemšana un arvien skaļāk tiek spriests – kam dot un kam nedot naudu?

Jau trešo gadu desmitu maļ laika dzirnas, un būvniecība ir viena no nozarēm, kurā puspelēki vīriņi visu ko šiverē. Viskārāk viņi grib piezīsties pie valsts un pašvaldību pasūtījumiem, kurus ja iegūst un iebāž kāju šā biznesa durvīs, ir mazāks risks palikt mīnusos, ir garantēta peļņa un iespēja atkal un atkal tikt pie pasūtījumiem un labumiem.

«Es šeit jūtos vislabāk,» teic Kristaps Rūķītis, dzīvnieku kapu Citi medību lauki saimnieks, «šeit ir miers un klusums, šeit ir gaiša aura. Esmu pļavā, mežā... pasaulē. Es kopju celiņus, pļauju zāli, novācu vecos ziedus un izdegušos sveču trauciņus. Esmu starp dzīvnieku dvēselēm. Un tās ir tīras. Neviens suns nav sācis karu, neviens kaķis nav kādu ļautiņu mantkārīgi apzadzis vai kādam nodarījis pāri, savtīgu nodomu dzīts. Dzīvnieki izdara tikai to, ko viņiem liek instinkts. Jo dzīvnieki ir viedi.»

Budžets ir katras valdības, koalīcijas, tās partiju politikas, darba, prioritāšu patiesais rādītājs. Pārējais ir vien vārdi, makaroni uz ausīm. Daudz to tika sakarināts pirms vēlēšanām.

Vēsts, ka «valsts pārvaldē ieviesīs nulles birokrātijas principu», man nešķiet nekāda jaunatklāsme. Es to pieņemu vien kā aicinājumu beidzot padarīt valsts pārvaldi visos tās līmeņos profesionālu un godīgu. Visādā citādā ziņā es uzskatu, ka man šī principa būtību mācīja jau manā padomju augstskolā un pēc tam – zinātniskajā institūtā, kurā es kā programmētājs un sistēmanalītiķis nodarbojos ar Aeroflotes pārvaldes sistēmām un to birokratizācijas reducēšanu. Mums bija pieejami Rietumu teorētiskie avoti, un es uzskatu, ka mums ja ne citādi, tad vismaz pašvērtējuma līmenī bija iespējams salīdzināt un domāt, cik tālu padomju laika pārvaldes principi gan atsevišķu uzņēmumu vadībā un pārvaldes struktūrās, gan sistēmā kopumā atpaliek no tā, kas te tagad skaisti tiek dēvēts par «nulles birokrātijas principu».

Būšu galēji nepopulāra (dažās aprindās): man patīk krievu filmas (daudzas), patīk krievu mūzika (tikai ne popsa), patīk literatūra (kvalitatīva!) un aktieri (viņu dabiskums). Tas ir kultūras uztveres, gaumes, audzināšanas un attieksmes jautājums. Turklāt es nerunāju par tiem kultūras nesējiem, kuri ir tikai «kultūras» nesēji – aktuālās konjunktūras vai neizglītotības dubļos iestigušie vai politvadoņu apjūsmošanā aizņemtie.

Rīgas dome šovasar veikusi remontdarbus 50 skolās un 44 pirmsskolas iestādēs, kas ir brīnišķīgi. Par spīti politiskajām jukām, pašvaldībā saimnieciskie darbi nav apstājušies.

Atcerējos pavecu anekdoti. Atnāk pie friziera dārznieks. Bet frizieris maksu par darbu neņem, teikdams, ka šonedēļ strādā sabiedriskā kārtā. Otrā rītā, atnācis uz darbu, frizieris atrod pie durvīm pateicības vēstuli un divpadsmit rožu.

Var jau piesaukt dažādus it kā racionālus, juridiskiem terminiem pārbagātus argumentus. Var izlikties, ka diskusija notiek zinātniski tiesiskā plaknē. Taču, ja gribam (cits jautājums, vai gribam?) būt godīgi pirmām kārtām paši pret sevi, tad jāatzīst, ka attieksme pret Latvijas Universitātes (LU) rektora vēlēšanām jau sen kā pārvērtusies primitīvas ticības jautājumā. Katra puse tic savai patiesības versijai un otras puses argumentos pat neklausās, lai cik juridiski korekti tie būtu noformulēti. Jo jebkuri argumenti šajā strīdā ir tikai plāni šķidrauti, kas vāji nosedz zem tiem redzamās himeras.

«Latvijas izglītības sistēmai ir drauds sabrukt tuvāko gadu laikā,» bez patosa, tomēr ar nepārejošu sāpīgumu teic Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskolas direktore, gleznotāja Gundega Rancāne. Piektdien Valsts prezidents Egils Levits bija uzaicinājis Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) locekļus – tostarp Gundegu Rancāni – uz sarunu par skolu tīkla reformu un kompetenču izglītības ieviešanu. Gundegā pēc sarunas parādījās cerības. Varbūt tāpēc, ka viņa labi atcerējās savas mātes – skolas bijušās direktores Lūcijas Rancānes – teikto pirms aiziešanas Mūžībā: «Meit, nosargā mūsu skolu.»

Pirms kādiem gadiem sociālajos tīklos ceļoja karikatūra – nešpetns Ziemassvētku vecis kakā skurstenī un saka – te jums būs mana dāvana. Paralēles nevelkot, 1. septembris klāt. Atliek ar pārsteigumu konstatēt, ko visu Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) paguvusi sadarīt pēdējās dienās!

Pirms četriem gadiem valdība paaugstināja akcīzes nodokli alkoholam, lai iegūtos līdzekļus novirzītu skolēnu brīvpusdienām, bet tagad tiek darīts pilnīgi pretēji – samazināta akcīze stiprajam alkoholam un atņemta nauda bērnu pusdienām. Acīmredzot valsts nonākusi dziļā krīzē, ja grābstās gar bērnu pusdienām. Finansiālā vai morālā?

«Jaunkomunistu reitings ir tik zems, ka viņiem bija nepieciešama vismaz kaut kāda uzvara,» piepilinot indes kausā manāmu līdzjūtības devu, pauda kāds sociālo tīklu iemītnieks. Runa, protams, bija par tautā iemīļoto Jauno konservatīvo partiju (JKP), kas guvusi savai būtībai atbilstošu mīļvārdiņu – jaunkomunisti. Un tā – pēc parunāšanās kā vīram ar vīru – valdība otrdien nolēma, ka tomēr neapstiprinās demokrātiski ievēlēto Indriķi Muižnieku Latvijas Universitātes (LU) rektora amatā. Spiediens no jaunkomunistu puses bija pamatīgs – varam iedomāties, cik smagus argumentus izmantoja bezkompromisu tiesiskuma sludinātāji, lai nedēļas laikā koalīcijas partijas piespiestu mainīt savas domas uz pretējām.

Ir vispārzināms; lai pētījums būtu objektīvs, pētnieku ienākumi nedrīkst būt atkarīgi no pētāmās parādības lieluma. Ja zāļu efektivitātes pētījumus finansē farmācijas uzņēmumi, kas pelnīs miljardus no attiecīgo zāļu tirdzniecības, tad uz objektīvu pētījumu var pretendēt tikai tie pētnieki, kurus farmācijas giganti nefinansē. Tas pats attiecas uz svarīgām sociālajām un ekonomiskajām parādībām.