Viedoklis

Patiesību sakot, viss jau tāpat ir skaidrs. Jauni vārdi ir lieki, un tos var arī neizteikt. Valdībai nelabvēlīgo tiesas lēmumu Latvijas Universitātes rektora neapstiprināšanas lietā tieslietu ministrs (sic!) Bordāns nosaucis par «mārketinga triku». Ja Jaunās konservatīvās partijas (JKP) fīrers (tas pats, kurš vienlaikus skaitās tieslietu ministrs) uzskata, ka tiesas nodarbojas ar «mārketinga trikiem», tad ko tur vēl teikt? Zemāk tiesiskuma izpratnē, šķiet, vairs nav kur krist, taču, ņemot vērā JKP līderu domāšanas bremžu sistēmas traucējumus, skaidrs, ka drīzumā sasniegsim arvien jaunus dziļuma rekordus.

2019. gada septembrī veiktā sabiedriskās domas aptauja liecināja, ka normālai dzīvei Latvijas cilvēkam vajag 1466 eiro mēnesī . 2000. gadā tie bija tikai 494 eiro, 2008. gadā – 1146 eiro, 2012. – 844 eiro, 2016. – 1216 eiro, 2018. gadā – 1317 eiro. Šie skaitļi, kas saukti nosakot “normālu” dzīves līmeni, bet, lai nodrošinātu visas vajadzības, Latvijas ļaudis teic, ka viņiem vajag teju vai divas reizes vairāk. 2019. gadā – 3554 eiro. 2000.gadā tie bija tikai 1164 eiro, 2008. gadā (pirms krīzes, tā saucamo “trekno gadu” virsotnē) – 2434 eiro, 2012. gadā – 1930 eiro, 2016. – 3316 eiro, 2018. gadā – 3553 eiro. Daudz tas vai maz? Viennozīmīgas atbildes nav, taču mēģināsim tikt skaidrībā...

Piecu tik atšķirīgo partiju un nesaskanīgo personāliju valdības cena ir ļoti augsta. Pārāk augsta.

Manā jaunībā viss bija pagalam vienkārši – padomju Latvijā mēs dzīvojām iekšpus žoga. Aiz tā bija fantastiskie, tikai filmās redzētie Rietumi – pārtikusi, krāsaina un vilinoša pasaule. Šaipus žoga bija pelēcība, Pirmā maija kurpes un deviņos vakarā PSKP CK plēnums televizorā. Viss bija skaidrs kā divreiz divi – tur ir īstā dzīve, šeit – nožēlojams surogāts.

Manā uztverē apmēram piecpadsmit gadi bija pilnīgi pietiekams laiks, lai gan pedagoģiskā, gan profesionālā, gan politiskā ziņā nodrošinātu perfektu visas Latvijas valsts izglītības sistēmas pāreju uz mācībām tikai valsts valodā. Tomēr pagaidām arvien uzskatu, ka šī tā saucamā reforma, tās iniciatori un izglītības birokrātija arvien dod priekšroku politiskām pozām, nevis visu skolu, to kadru un dažādu vecāku grupu pienācīgai sagatavotībai pārmaiņām. Tādām, lai iznākums būtu pienācīga un augoša Latvijas nācijas, tās tautu kvalitāte. Tomēr pagaidām es uzskatu, ka šī reforma visu šo laiku gatavota pat ne politisku, bet arvien pastāv tik vien kā partijisku iegribu līmenī.

Administratīvā rajona tiesa pirmdien apturējusi Latvijas Universitātes (LU) rektoram Indriķim Muižniekam nelabvēlīgo Ministru kabineta lēmumu, ar kuru viņš netika apstiprināts LU rektora amatā.

Pienācis laiks izrauties no atkarības no partiju sponsoriem! Tā valdības jauno prioritāti – strauji palielināt finansējumu partijām jau nākamgad – pamato tieslietu ministrs Jānis Bordāns.

Diplomāts Andris Vilcāns atsūtīja man saikni ar norādi uz Novaja gazeta 26. septembra publikāciju Pioniere Grēta Tunberga. Skat. (https://www.novayagazeta.ru/articles/2019/09/26/82123-pionerka-greta-tunberg?fbclid=IwAR1l5035rh2bm). Raksts sākas ar teikumu: «Bērnu izmantošana ideoloģiskās kaujās ir klasiska totalitāro ideoloģiju pazīme.»

Vakar bija paradoksu diena. No vienas puses – paziņojums par to, ka notikusi ikgadējā akcija Dienas bez rindām, kurā iedzīvotājus iepazīstina ar tiešsaistes pakalpojumu dažādību un mudina sabiedrību pieteikt valsts un pašvaldību iestāžu pakalpojumus elektroniski.

Pastāv kaut kas netverams, ar racionālu prātu nesaprotams, kas ir harisma. Premjeram Krišjānim Kariņam tā ir.

Grūti saprast, kā intereses aizstāv izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska, bet nedz pedagogu, nedz viņu izglītojamo intereses tās nav.

Lai arī reti kuram tīk jaunu nodokļu un nodevu ieviešana, lēmums Rīgā ieviest tūrisma nodevu nebūtu peļams. Protams, ar nosacījumu, ja to nesabojās ar smagnēju administrēšanu un iegūto līdzekļu izpļeparēšanu.

Sešpadsmit gadu vecā klimata aktīviste Grēta Tūnberja kļuvusi par pasaules apspriestāko personu. Viņas uzruna ANO Klimata konferencē sacēlusi kārtējo emociju vilni. Ja «solīdā» sabiedrībā faktiski atļauta tikai viena emocija – ziemeļkorejiska jūsma un ne mazākā šaubu ēna, tad pie «brīvdomātājiem» viss nav tik viennozīmīgi.

Laiku pa laikam Ziemeļvalstis mēdz visgudri pamācīt Latviju, kā mums būtu jāveido attiecības ar etniskajām, seksuālajām minoritātēm un kā būtu pariezi jāaudzina bērni. Iespējams, ka tagad ir brīdis, kad Latvija varētu izteikt stingru aizrādījumu vienai Ziemeļvalstij – Zviedrijai, ka publiska nepilngadīgas personas pārekspluatācijas demonstrēšana nerāda labu piemēru pārējai pasaulei.

Man tādi publiski teikumi kā, piemēram, «rindas uz pirmsskolas iestādēm kļūst arvien garākas», «šī valdība nerada lielu entuziasmu steigties ar bērnu radīšanu», «bezdarbnieka pabalsta samazināšana – aprēķina solis vai izmisums», «augstskolas joprojām izdzīvošanas režīmā» u.tml. arvien biežāk vedina domāt, ka jāsāk apšaut tie nejēgas, kuri lien valsts pārvaldē bez kādas saprašanas par to. Vai tad kāds no minētajiem teikumiem ir problēma, kas nav visai elementāri profesionāli risināma?

Kādā no Latvijas Televīzijas ziņu pārraidēm iespraucās viens no KPV LV līderiem Atis Zakatistovs, kurš solīja un pareģoja, ka jau nākamajā gadā tiks pilnībā likvidēta un iznīcināta jebkādā Latvijas Pašvaldību savienības ietekme uz politiskajiem procesiem Latvijā.

«Mūsu ģimenē 1. septembris turpmāk būs sēru diena,» vienā no pēdējām vasarīgās atpūtas dienām pie jūras gadījās dzirdēt divu krieviski runājošu sieviešu pārdomas. Divi bērni – aptuveni desmit gadus veci – netālu rotaļājās smiltīs, acīmredzot viņu atvases. «Tu iedomājies, Sašam vajadzēs runāt latviski matemātikas stundās. Matemātikas! Nu un tad, ka viņš pagalmā runā latviski?! Tās taču ir spēles, bet tur – skaitļi un vienādojumi! Viņš taču neko neiemācīsies! Un Puškinu viņam arī pasniegs latviski?! Nacionālisti nolādētie! Neieredzu!» sirdēstos savu monologu pabeidza viena no sievietēm. Otra nebija tik dziļu etnisko bēdu pārņemta, viņa steidza mierināt draudzeni, sak, ja jau Saša pagalmā runā latviski, tad kādas problēmas viņam to darīt arī skolā?

Līdz gada beigām ir jāizstrādā un Saeimai jāpieņem Nacionālās attīstības plāns 2021.–2027. gadam (NAP2027), kurš iekļaujas 2014. gadā pieņemtajā kopējā attīstības plānā – NAP2030.

Personas, kuru mājsaimniecības finansiālā situācija ir tik laba, ka tās var atļauties sūtīt bērnus uz skolu, šajā ekonomiskajā situācijā nebūtu bērnu ēdināšanas apmaksas veidā jāatbalsta.

Vakar Saeima pieņēma grozījumus Pasta likumā, kas paredz nodrošināt abonēto preses izdevumu piegādi 2020. gadā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi bijuši līdz šim. Tas nozīmē, ka drukātās informācijas piegādes maksa nepieaugs.