Izglītības reforma un netīrās kājas

 
©F64 Photo Agency

«Mūsu ģimenē 1. septembris turpmāk būs sēru diena,» vienā no pēdējām vasarīgās atpūtas dienām pie jūras gadījās dzirdēt divu krieviski runājošu sieviešu pārdomas. Divi bērni – aptuveni desmit gadus veci – netālu rotaļājās smiltīs, acīmredzot viņu atvases. «Tu iedomājies, Sašam vajadzēs runāt latviski matemātikas stundās. Matemātikas! Nu un tad, ka viņš pagalmā runā latviski?! Tās taču ir spēles, bet tur – skaitļi un vienādojumi! Viņš taču neko neiemācīsies! Un Puškinu viņam arī pasniegs latviski?! Nacionālisti nolādētie! Neieredzu!» sirdēstos savu monologu pabeidza viena no sievietēm. Otra nebija tik dziļu etnisko bēdu pārņemta, viņa steidza mierināt draudzeni, sak, ja jau Saša pagalmā runā latviski, tad kādas problēmas viņam to darīt arī skolā?

Nezinu, kā beidzās abu sieviešu saruna. Iespējams, mammām nebija skaidrs, kad un kā viņu bērniem sāksies mācības valsts valodā un vai Puškins tiks interpretēts ar Google Translate palīdzību. Taču satraukums patiešām valda visai lielā krievvalodīgo iedzīvotāju daļā. Piebildīsim - pieaugušo iedzīvotāju daļā. Jo bērniem - kamēr viņus nesabojā pieaugušie - iemācīties valodas ir gandrīz tikpat vienkārši kā apēst saldējumu. Vasarās mana nomaļā Valteru ieliņa ir pilna ar bērniem, jo vecāki (droši vien rīdzinieki) še īrē mitekļus. Bērni savstarpēji sarunājas krieviski, bet, tiklīdz ierauga mani - uzrunā mani latviski. Protams, bērnus interesē mans suns Teodors, un mūsu komunikācija ir patīkama un viegla: bērni, šķiet, pat lepojas, ka prot runāt latviski. Arī mammas, ja ir kopā ar bērniem, sarunājas ar mani latviešu valodā. Sadzīviskā līmenī viss ir kārtībā, un skolā, kur mācās šie bērni, domāju, nevienam nav uznākusi histērija par to, ka «matemātiku mācīs latviski».

Viss, kā jau teicu, sākas ar pieaugušajiem. Vieni - kaut arī lēnām - dara visu, lai izstrādātu koncepciju pakāpeniskai pārejai uz mācībām latviešu valodā vispārējās izglītības iestādēs. Ministru kabinets 2017. gada decembrī, konceptuāli atbalstot, izskatīja Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavoto informatīvo ziņojumu par minēto jomu. Otri - Krievijas Ārlietu ministrijas izskatā - kārtējo reizi bāžoties par korķi katrai piedāvātajai pudelei, jau 2018. gada martā paziņoja, ka šādi «nedraudzīgi soļi» no oficiālās Rīgas puses «turpina sarežģīt divpusējās attiecības», turklāt šie soļi esot «turpinājums pēdējos 25 gados Latvijā īstenotajai diskriminācijas politikai, kas vērsta uz krievvalodīgo iedzīvotāju piespiedu asimilāciju» utt., u.t.jpr. Ždanokisti, sajutuši atbalstu, pāris reizes sarīkoja veco ofiņu madāmu demonstrācijas, kurās viņas pauda vēlmi mācīties krievu valodā, savukārt daži Saeimas Saskaņas frakcijas deputāti februārī iesniedza Satversmes tiesā prasības pieteikumu, kurā apstrīdēta atbilstība vairākiem Satversmes pantiem sakarā ar izglītības reformas nostādnēm par pilnīgu pāreju uz mācībām latviešu valodā. Tiesa lēma, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmei.

Un nu - vēl viens aplauziens. Pirmdien koalīcijas sadarbības padomes sēdē, apspriežot Nacionālās apvienības (NA) piedāvātos grozījumus Izglītības likumā, valdības partijas vienojušās, ka visos izglītības līmeņos īstenojama pilnīga pāreja uz mācībām valsts valodā. Attiecīgais plāns būs jāizstrādā Izglītības un zinātnes ministrijai. NA priekšsēdētājs Raivis Dzintars pēc tam izteicās, ka tā «vēl ir tikai vienošanās». Tomēr «ļoti svarīga, vēsturiska vienošanās; tā ir pirmā reize, kad visas valdību veidojošās partijas devušas zaļo gaismu idejai par pilnīgu pāreju uz mācībām valsts valodā».

Gan jau Krievijas Ārlietu ministrija uzdriķēs kārtējo paskvilu par «krievvalodīgo diskrimināciju» un citām ģeķībām, bet Ždanoka saorganizēs hronisko otrgadnieku piketu. Vai šiem jampampiem neienāk prātā, ka tie ir visdrošākie paņēmieni, lai latviešiem līdz brošai pieriebtos pilnīgi viss, kas ir krievisks? Pat tas, kas patiešām ir vērtīgs - krievu kultūra, māksla, valoda? Bet varbūt tāds ir viņu mērķis - pieriebties?

Taču - par spīti visam - izglītības reforma notiks. Tiešām jācer, ka notiks. Un labums ir ne tikai tas, ka beidzot Latvijā izglītība visos līmeņos realizēsies valsts valodā, bet arī tas, ka izglītības ministrei beidzot būs reāls darbs, ko darīt - ieviest skolās valsts valodu. Citādi tā netīro kāju slaucīšana Universitātes simtgades dvielī jau kļuvusi apnicīga.

 

Abonē