Stratēģija vai papīrs, ko kādam parādīt

 
©F64

Līdz gada beigām ir jāizstrādā un Saeimai jāpieņem Nacionālās attīstības plāns 2021.–2027. gadam (NAP2027), kurš iekļaujas 2014. gadā pieņemtajā kopējā attīstības plānā – NAP2030.

NAP2027 ir divas svarīgākās funkcijas. Tam, pirmkārt, jākalpo kā kompasam, pēc kura vadīties, pieņemot valsts attīstībai svarīgus lēmumus. Otrkārt, šāds dokuments ir obligāti iesniedzams ES, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties visas ES attīstības stratēģijas izstrādāšanas procesā. Citiem vārdiem, šāds plāns nepieciešams, ja gribam saņemt ES fondu naudu un attiecīgās institūcijās varētu pamatot šīs naudas nepieciešamību.

Pārresoru koordinācijas centra rīkotajā NAP2027 prezentācijā radās priekšstats, ka dokuments tomēr primāri domāts parādīšanai ES. Faktiski ķeksītim. Uzreiz gribu teikt, ka ar šādu vērtējumu negribu nonievāt pašu dokumentu un tā izstrādes procesu. Cilvēki ir strādājuši, diskutējuši, apzinājuši situāciju un snieguši savu redzējumu uz risināmajām problēmām. Līdz ar to ir izkristalizējušās idejas, kuras gan jau atradīs kādu pielietojumu arī praksē. Ne tikai uz papīra. Plāns šobrīd tika prezentēts vispārējos vilcienos, bez konkrētiem rādītājiem un piemēriem. Tad kas liek teikt, ka dokuments, kura galīgās redakcijas vēl nav, visticamāk, būs vairāk ķeksītim, nekā reāls rīcības plāns?

Pirmkārt, dokumenta izkliedētais raksturs. Tajā pilnībā iztrūkst fokusēšanās uz svarīgāko. Viss ir it kā vienlīdz nozīmīgi, kas neļauj formulēt tā galveno ideju - par ko vispār stāsts? Uz kurieni virzāmies? Uz visu labo un pareizo. Var iebilst, ka NAP jau tāpēc ir NAP, lai iezīmētu attīstības virzienus visās jomās, taču, ja mērķu ir daudz un tie ir izplūduši, tad rodas iespaids, ka īsta mērķa nav vispār un notiek vienkārši peldēšana pa straumi.

Otrkārt, nepietiekami ir izvērtēti iepriekšējā NAP2020 rezultāti. No trijiem galvenajiem mērķiem sasniegts ir tikai viens. IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes 2020. gadā būs atbilstoši plānam - 70% no ES vidējā līmeņa. Savukārt ienākumu nevienlīdzības samazināšanā tikpat kā nav nekāda progresa un arī līdz demogrāfiskā stāvokļa līdzsvarošanai (dabiskais pieaugums - 0, nevis tuvs mīnus 10 000 gadā, kā tagad) ir visai tālu.

Kāds ir NAP2027 darba grupas skaidrojums nosprausto mērķu nesasniegšanai? Demogrāfisko situāciju nav izdevies uzlabot, jo reproduktīvajā vecumā ienākusi mazskaitliskā 90. gados dzimusī paaudze. Cilvēku skaits, kuriem varētu dzimt bērni, samazinās, tāpēc dabiskais pieaugums joprojām ir negatīvs. Bet vai tas nebija zināms jau NAP pieņemšanas brīdī 2014. gadā? Tad kāpēc uzstādīt nereālistisku mērķi? Lai «smukāk» izskatās? Rezultāts šādam «smukumam» ir tikai tāds, ka plāns netiek uztverts nopietni.

Ienākumu nevienlīdzības samazināšanas mērķis nav sasniegts, jo... par to nav pietiekami daudz runāts. Tā nav bijusi politiskās dienaskārtības prioritāte. Sabiedrībā nav bijis pieprasījuma pēc aktīvas rīcības šā mērķa sasniegšanā. Tagad šis jautājums esot aktualizējies, tāpēc nākotne rādoties gaišākās krāsās.

Dzirdot šādus argumentus, izvirzās jautājums - kas tad ir bijis primārais? NAP vai politiskā dienaskārtība atbilstoši politiķu izpratnei par sociālo pieprasījumu? Tā vien šķiet, ka valsts attīstās nevis atbilstoši NAP, bet gan NAP tiek pieskaņots esošajai realitātei. Ja nevienlīdzības samazināšana nebūtu strikta ES prasība, tad par to politiķi vēl tagad nerunātu, lai gan tieši savstarpējā neuzticēšanās, vājā sociālā solidaritāte ir viens no galvenajiem valsts attīstību bremzējošiem faktoriem. Mūsdienu modernākās, attīstītākās labklājības valstis raksturo tieši augsta sociālā uzticēšanās, solidaritāte un taisnīga resursu pārdale. Pie mums par šiem jautājumiem runā nelabprāt. Īpaši stigmatizēts tiek vārds pārdale.

Arī minētajā NAP2027 prezentācijā izskanēja arhaiskā, bet pie mums joprojām populārā tēze, ka primāri jādomā, kā radīt, nevis, kā sadalīt. Šī it kā pareizā un labi skanošā frāze patiesībā ir eifēmisms aicinājumam - neko nedarīt ienākumu nevienlīdzības mazināšanai. Ļausim bagātajiem kļūt vēl bagātākiem, bet nabagie lai dzīvo, kā dzīvojuši. Paši pie tā vainīgi, un ne jau sabiedrībai par viņiem jārūpējas. Ar šādu filozofiju NAP iezīmēto Latvijas vīziju - «2030. gadā Latvija būs plaukstoša aktīvu un atbildīgu pilsoņu valsts. Ikviens varēs justies drošs un piederīgs Latvijai, šeit katrs varēs īstenot savus mērķus» - būs grūti sasniegt.

 

Rīgas namu pārvaldnieks