Politiskie pigmeji un Saeimas tirānija

Kādā no Latvijas Televīzijas ziņu pārraidēm iespraucās viens no KPV LV līderiem Atis Zakatistovs, kurš solīja un pareģoja, ka jau nākamajā gadā tiks pilnībā likvidēta un iznīcināta jebkādā Latvijas Pašvaldību savienības ietekme uz politiskajiem procesiem Latvijā.

Kā noprotams, Atis Zakatistovs ir dziļā pārliecībā, ka ikviens, kas atrodas TV ekrāna otrajā pusē, niknumā vīsta dūres un nepacietībā gaida to mirkli, kad nu beidzot visu ienīstā Latvijas Pašvaldību savienība tiks saberzta putekļos un iemesta vēstures mēslainē. Tikai tieši tādu izjūtu un nepatikas, kādas ir izveidojušās valdošās koalīcijas līderiem pret Latvijas Pašvaldību savienību, noteikti nav lielākajai daļai Latvijas pilsoņu. Īpaši ārpus Rīgas varas kungu kabinetiem nav vērojamas nekādas naida vai neiecietības izpausmes pret Latvijas Pašvaldību savienību. Tieši pretēji. Latvijā ir tikai divi varas atzari, kuri tiek patiešām veidoti demokrātiskā veidā - tautas vēlēti. Tā ir Saeima, un tās ir pašvaldību lēmējinstitūcijas. Visi citi varas atzari un institūcijas netiek ievēlēti tiešās un demokrātiskās vēlēšanās, tos ieceļ vai par tiem balso Saeima, pašvaldību domes vai arī par tiem lemj no demokrātiskiem varas atzariem vēl vairāk attālinātu institūciju lēmēju grupas. Saeimas vairākums apstiprina valdību, kura īsteno Saeimas vairākuma atbalstītu politiku. Otra varas atzara demokrātiski vēlētās institūcijas ir izveidojušas Latvijas Pašvaldību savienību, kuras uzdevums ir pašvaldību kopējo interešu pārstāvniecība. Latvijas Pašvaldību savienība līdz šim visai efektīvi risināja pretrunas starp pašvaldību iedzīvotāju interesēm un nacionālā līmeņa likumdevēju un izpildvaras īstenoto politiku. Daudzos jautājumos Latvijas Pašvaldību savienība varēja rīkoties daudz brīvāk un uzstājīgāk, jo visas pašvaldības, kopā ņemot, pārstāv gandrīz visu Latvijas pilsoņu kopumu. No tautas demokrātiskās pārstāvniecības viedokļa abi varas atzari - gan Saeima, gan Latvijas pašvaldību lēmējinstitūcijas - ir pilnīgi līdzvērtīgi. Abiem ir dots vēlētāju mandāts pārstāvēt to intereses.

Tikai starp šiem varas atzariem ir milzīga starpība varas apjomā. Saeimai ir tiesības mainīt gan likumus, gan Satversmi, tāpēc tā teorētiski var iznīcināt otru varas atzaru. Pašvaldībām, lai gan tās ir tikpat demokrātiski ievēlētas, nav tik liela varas apjoma. Normāli būtu, ja abi varas atzari respektētu viens otru un meklētu kopējus risinājumus, kā sadarboties sabiedrības interesēs. Taču, ja Saeima sāks izmantot savu varu, lai neļautu pašvaldībām aizstāvēt savu vēlētāju intereses (kā tas notiek pašlaik, ar varu uzspiežot daudzām pašvaldībām nepieņemamo administratīvi teritoriālo reformu, pieprasot pašvaldībām bez ierunām maksāt par līdz šim no valsts budžeta finansētiem pasākumiem utt.), tad tā ir tirānija. Tā ir vienas varas atzara tirānija, koncentrējot likumdevēja varas atzara rokās vēl lielāku varu. Tirānija nav labāks evolūcijas virziens nevienai sabiedrībai. Rietumu civilizācija pieņēma varas dalīšanas sistēmu tieši tāpēc, lai novērstu tirānijas rašanās riskus. Varas atzaru, izpildvaras, likumdevēju un tiesu varas nodalīšana neuzlabo un neharmonizē valsts pārvaldi. Tieši pretēji - konsekventa varas dalīšana padara valsts pārvaldi grūtāku un sarežģītāku. Taču varas dalīšanas mērķis nav lēmumu pieņemšanas ātruma uzlabošana. Diktatūras apstākļos lēmumus var pieņemt daudz, daudz ātrāk nekā jebkurā demokrātiskā sistēmā. Varas dalīšanas galvenais mērķis ir uzturēt apstākļus, lai nepieļautu tirānijas izveidošanos.

Diemžēl pašreizējā koalīcija gatavojas sagraut otru demokrātiski vēlēto varas atzaru - pašvaldības.

Pašreizējie koalīcijas līderi nespēj argumentēti atbildēt uz tiem iebildumiem, kurus izsaka Latvijas Pašvaldību savienība un Latvijas pašvaldības. Tāpēc valdošās koalīcijas politiskajiem pigmejiem vienīgas līdzeklis, kā tie var bīdīt savus nemākulīgos lēmumus, ir izmantot varas instrumentus un aizbāzt pašvaldībām mutes - liedzot tām dibināt masu informācijas līdzekļus, veidot himērām līdzīgas pašvaldību konstrukcijas iecerētajā administratīvi teritoriālajā reformā utt. Taču ir jāsaprot, ka pāreja uz parlamenta tirāniju ir plats solis virzienā no demokrātijas uz autoritāru pārvaldes modeli.

Tomēr būsim reālisti, ja Saeimas vairākums sekos politisko pigmeju norādījumiem, tad pašlaik ir iespējams pieņemt jebkuru - pat visneloģiskāko un Latvijas interesēm kaitīgāko reformu.

Tikai - Latvijas traģēdija nav tajā, ka pie varas tikušie politiskie pigmeji mēģina Latvijas demokrātiju pārveidot par parlamenta vairākuma tirāniju, Latvijas traģēdija ir tā, ka tie spēki, kas pašlaik apgalvo, ka ir opozīcija, nedemonstrē pat pretestības imitāciju tik nedemokrātiskām tendencēm Latvijas politikā.