Kas konkrēti paveikts reformas sagatavošanai?

 
©F64 Photo Agency

Manā uztverē apmēram piecpadsmit gadi bija pilnīgi pietiekams laiks, lai gan pedagoģiskā, gan profesionālā, gan politiskā ziņā nodrošinātu perfektu visas Latvijas valsts izglītības sistēmas pāreju uz mācībām tikai valsts valodā. Tomēr pagaidām arvien uzskatu, ka šī tā saucamā reforma, tās iniciatori un izglītības birokrātija arvien dod priekšroku politiskām pozām, nevis visu skolu, to kadru un dažādu vecāku grupu pienācīgai sagatavotībai pārmaiņām. Tādām, lai iznākums būtu pienācīga un augoša Latvijas nācijas, tās tautu kvalitāte. Tomēr pagaidām es uzskatu, ka šī reforma visu šo laiku gatavota pat ne politisku, bet arvien pastāv tik vien kā partijisku iegribu līmenī.

Vai varbūt Latvijas politiskā vara ir darījusi visu, lai mūsu - pieaugušo - sabiedrība cik tik var vienoti pieņemtu šo tā saucamo reformu un nebūtu mūsu bērniem šķērslis viņu izglītošanās ceļā? Kas mums traucēja atmest līdzšinējās pozas par labu valstiski un savstarpēji pieņemamai etnisko grupu saskaņai? Kas traucēja padarīt nepilsoņu institūtu politiski nebūtisku? Ja jau mēs gribam Latvijā veidot vienotu kultūrtelpu, kur ir pārdomāta vispusīga, turklāt cilvēcīga programma tādas īstenošanai? Un cik no tās padsmit gados ir paveikts? Es regulāri caurskatu Izglītības un zinātnes ministrijas mājaslapu, man ir piezīmes par dažādu ministru darbību, bet šādu konkrētu paveiktā (un sasniegtā) fiksāciju es tur neatrodu. Tas vien, ka ministri mēdz visai vispārīgi plātīties (diemžēl arī matemātiķis Kārlis Šadurskis intervijā NRA 1. oktobrī) ar apgalvojumiem, nevis lietišķi raksturo procesa gaitu un tā kļūdas, mani vedina domāt, ka nekāda secīga, pārdomāti lietišķa procesa šajā pārejas gaitā uz izglītību tikai valsts valodā nav bijis un nav. Kad būs? Kad mēs - vecāki - to zināsim? Šajā gadījumā man nemaz nav prātā krievi. Nekvalitatīvi, neprofesionāli sagatavota reforma var apdraudēt, piemēram, mana mazbērna nākotni. Viņš var saņemt no savām skolām pagrimušāku savas un citu tautu kultūru apjēgu, kultūru sapratni nekā pienāktos. Vai IZM garantē, ka viņa gūtais būs pietiekams, lai iekļautos mūsdienu pasaulē? Neredzu, kas Latvijas izglītības politikā apliecina to, ka man jāatsakās no savām šaubām?

Turklāt - vislielākās bažas man šajā tēmā rada iespaids, ka reformai nav pienācīgi gatavoti pedagogi, skolotāji. Manā uztverē viņi ir gatavoti bezatbildīgi. Man rados bija (mamma) un ir skolotāji, es pazīstu itin daudzus visnotaļ cienījamus skolotājus, izglītības teorētiķus (arī tos, kas atbalsta šo reformu). Viņiem ir dažādas tautības, dažādi uzskati par reformu, taču es cenšos dzirdēt visus. Tiesa, pēdējā laikā es tik daudz netiecos pie gudriniekiem, cik pie vienkāršu vēl dažādu valodu skolu skolotājiem. Jo tieši viņi, lai cik prātīgi nerunātu gudrinieki un birokrāti, ir mūsu izglītības pamatu pamats. Nekādā ziņā negribu apstrīdēt viņu profesionalitāti, tomēr uzskatu, ka pienācīgai reformas veikšanai jaunā situācijā viņiem nav doti pietiekami resursi. Viņus grib mehāniski pārcelt no vienas vides citā. Tātad - es apšaubu, vai skolotāji jaunajā situācijā spēs pienācīgi saprast, piemēram, Seneku, kurš teica: docendo discimus (cilvēki mācās mācot). Vai Konfūciju, kurš faktiski teica to pašu: «Skolotājs un skolēns aug kopā... Apmācība ir pa pusei mācīšanās.» Ja reforma tiks uztverta tik vien kā mehānisks, direktīvs process, nekas labs no tā nesanāks.

Esmu skeptisks arī tāpēc, ka, tiekoties ar skolotājiem, atklāju, ka itin daudzi no viņiem nepārzina pat savas tautas kultūras kontekstu. Piemēram, krievu skolotājiem nav lielas sajēgas pat par Krievijas jaunākās paaudzes literatūru, tēlotāju mākslu. Bet lielā mērā es to varu teikt arī par latviešu skolotājiem attieksmē pret savas tautas jaunāko kultūru. Mana mamma mācīja valodas (vācu, krievu, latviešu). Katrai stundai viņai bija izkopts metodisks pamatojums, un tas primāri bija pievērsts nevis klasikai, bet tagadnei. Viņa strādāja internātskolā. Bet es to zinu pamatā tāpēc, ka šad tad nācu no vidusskolas viņu aizvietot pamatskolas klasēs. Un, skatoties šo metodiku, pat es, smurgulis, daudzmaz zināju, kas jādara. Man ir veicies ar skolotājiem. Un man šķiet, ka skolotājiem šajā brīvajā valstī arvien nav pienācīga statusa. Nav runa tikai par algas apjomu, runa ir arī par prestižu, par spēju uzturēt sevi kā valsts inteliģences pamatu. Un, ja tāda spēja būs, tad ikviena reforma izdosies.